Latvju tautumeita

Diplomētā filoloģe, valodniece un poliglote Zelma Brauere strādāja par korektori Latvijas «galvenajā tipogrāfijā» – Valstspapīru spiestuvē, kas pastāvēja no 1919. līdz 1944. gadam. Tās pārvaldnieks bija grafiķis Rihards Zariņš, kurš par modeli izvēlējās savu darbinieci, tolaik 29 gadus vecu jaunkundzi. Neba tāpat vien Zariņš tā darīja – 1929. gadā Finanšu ministrija nosprieda, ka uz monētas jābūt Latvijas Republiku un brīvību simbolizējošai tautietei, un Zariņš ar mākslinieka aci saskatīja Zelmas tēlā latvietības etalonu. Viņa atbilda Zariņa sievietes skaistuma ideālam, un, kā vērtējam tagad, viņš trāpīja desmitniekā. Ne tikai māksliniekam vien Zelmas izskats šķita latvisks – tāds tas ir arī mums. Rakstos minēts, ka oriģinālajā zīmējumā tautumeita bijusi nedaudz apaļīgāka, bet gravieris Pērsijs Metkalfs, veidojot monētas formu aizjūras monētu kaltuvē, pēc savas gaumes profilam nošņāpis daļu vaiga.

Zelma Brauere pasaulē nāca 1900. gada 3. martā. Viņa pabeidza Latvijas Universitāti un savu darba dzīvi veltīja Valstspapīru spiestuvei, kur nostrādāja 43 gadus, līdz pat pensijai. Tieši tur iepazinās ar Rihardu Zariņu. Stāsta, ka Zelma reiz pamanījusi būtisku kļūdu kādā grāmatā, par ko Zariņš viņai bijis pateicīgs. Šis gadījums kļuva par sākumu viņu sadarbībai – tautas mākslas popularizētājs Zariņš ne reizi vien aicināja Zelmu būt par modeli, tostarp savam mūža darbam – izdevumam «Latvju raksti», kas apkopoja latviešu tautas kultūras mantojumu. «Latvju rakstos» Zelma tika iemūžināta dažādos tautastērpos, kļūstot par tautas kultūras simbolu. «Latvju rakstu» mērķis bija parādīt latviešu tautas mākslu, izcelt tās savdabību, vienlaikus kalpojot par ierosmes avotu gan rūpniecības nozarēm, gan skolu un praktiskās dzīves vajadzībām.

Pēc akadēmiķa Jāņa Stradiņa sacītā, Zelma kopā ar savu māsu visu mūžu nodzīvoja Āgenskalnā, Mazās Nometņu un Pārslas ielas stūrī. Viņai bija līgavainis – lidotājs. Viņš gāja bojā, un Zelma tā arī neapprecējās. 

Radiniekiem viņa teikusi, ka vēlētos atdusēties Meža kapos, taču, kad 1977. gadā Zelma gāja bojā, vieta tur tika atteikta. Zelmu, ietērptu tautastērpā, kādā viņa redzama uz sudraba pieclatnieka, apglabāja Rīgā, Lāčupes kapos. Pirmajā reizē šo kapavietu nav viegli atrast, tā aizslēpusies grūti saskatāmā paugurā aiz kokiem, bet tad talkā var ņemt kapsētu informācijas digitalizācijas un datu pārvaldības sistēmu «Cemety». Tur norādīts, kur meklējama Braueru dzimtas kapavieta. 

Kāpēc nauda nav tikai nauda? 

Lai nu paši atceramies, cik ļoti nepatika zaudēt savu nacionālo valūtu latu, kad 2014. gada 1. janvārī Latvija kļuva par eirozonas dalībvalsti. Daudzi to izjuta kā identitātes zaudējumu. Kāpēc tā? Nauda vienmēr ir bijusi sava laikmeta spogulis – tā atklāj arī sabiedrības vērtības, politisko iekārtu un kultūras simbolus. Tieši šī spēja vienā priekšmetā koncentrēt tik daudz nozīmju padara naudu par etalonu, pēc kura iespējams spriest par tautas identitāti un vēsturi.

Latvijas gadījumā sudraba pieclatnieks kļuva par īpašu etalonu, jo tas nebija tikai maksāšanas līdzeklis. Monēta ar tautumeitas tēlu, kas tautā ieguva iesauku Milda, iemiesoja latviskuma ideālu un kļuva par brīvības un cerību simbolu. Jo īpaši padomju okupācijas laikā. Tādējādi viņa kļuva par dzīvo etalonu – cilvēku, kura seja un stāja iemiesoja tautas pašapziņu, kultūras mantojumu un ideālu par latvietes tēlu. 

Tieši šī personiskā dimensija piešķir pieclatniekam īpašu nozīmi. Tas nav tikai metāla gabals ar mākslinieka zīmējumu – tas ir stāsts par daļu no Latvijas vēstures. Zelmas Braueres tēls uz monētas apliecina, ka nauda var būt ne tikai ekonomikas instruments, bet arī kultūras un identitātes etalons, kas turpina dzīvot tautas atmiņā vēl ilgi pēc tam, kad cilvēka dzīve ir noslēgusies. 

Sudraba pieclatniekus nokala Lielbritānijas kaltuvē «Royal Mint» un laida apgrozībā dienu pirms Ziemassvētkiem 1929. gadā. Jaunā monēta uzreiz kļuva par dižpārdokli. Lai to iegūtu, cilvēki pacietīgi stāvēja rindās pie Latvijas Bankas. Sudraba pieclatnieks ļoti ātri ieguva simbola statusu – ļaudis to krāja, dāvināja, taupīja bērniem un bērnubērniem. Akadēmiķis Jānis Stradiņš rakstījis: «Monēta tautā guva iesauku Milda un kļuva tikpat populāra, kā vēlāk Latvijas tēls Brīvības pieminekļa smailē. No pirmās apgrozības monētām tikai nedaudzas atgriezās bankā, vairums iestrēga ģimeņu krājkasītēs, zeķēs, tās dāvāja bērniem, glabāja un krāja. Daļai pirmā kaluma monētu uzraksta «Dievs, svētī Latviju» vārds Dievs atradās tieši virs jaunavas galvas – tādas uzskatīja par laimes naudiņām un īpaši meklēja un vāca.» Zelmai gan nepatika tautas dotā iesauka pieclatniekam – nu, kāda Milda! 

Zelmas Braueres tēls rotāja ne vien pieclatu monētu, bet arī 10 un 20 latu naudaszīmes un pat 50 santīmu monētu. Arī 500 latu banknoti, kas iespiesta jau mūslaiku Latvijā, grezno latvju tautumeitas portrets, kas atveido Riharda Zariņa darināto un 1929., 1931. un 1932. gadā kalto sudraba 5 latu monētas reversa attēlu. Šis portrets redzams visu 1992. gada izlaiduma banknošu ūdenszīmē – kā latviskuma simbols. 

Pie tautumeitas tēla Latvijas Banka atgriezās vēl un vēlreiz. Piemēram, Latvijas eiro monētu nacionālās puses tēli tika izvēlēti visas tautas ideju konkursā: uz 2 eiro monētas un 1 eiro monētas attēlota mums jau zināmā latviešu tautumeita. Uz monētas jostas lasāms uzraksts «DIEVS * SVĒTĪ * LATVIJU». 

Savukārt sudraba pieclatnieks 2012. gadā kļuva par «Gada monētu». Sagaidot Latvijas Bankas 90 gadu jubileju, 5 latu monēta 2012. gadā kalta, izmantojot oriģinālās 1929. gada galvanoplastikas formas, kas lietotas, šādu monētu kaļot 1929., 1931. un 1932. gadā. 

Latvijas nacionālās valūtas atjaunotnes 10 gadu jubilejai Latvijas Banka veltīja 5 latu zelta monētu ar vēsturiskās 5 latu sudraba monētas atveidu. Tā kalta starptautiskās programmas «Pasaules mazākās zelta monētas» ietvaros.

Vienkāršības spēks

Latvijas Bankas aprakstā par sudraba pieclatnieku, kas 2001. gadā tautas aptaujā ieguva visiemīļotākās monētas titulu, teikts: «Jaunavas galva attēlota profilā no labās puses, un kompozīciju divos puslokos ietver uzraksts Latvijas Republika. Tēla raksturojumam mākslinieks izvēlējies pavisam maz līdzekļu: pār jaunavas labo plecu viegli slīgst vārpas, pār muguru – bieza matu pīne, apkaklīti un vainadziņu rotā latviešu tautastērpam raksturīgais ģeometriskais ornaments. Mākslinieciskajā izteiksmē īpaša nozīme ir visu sadaļu savstarpējo attiecību rāmajam skaistumam, skaidrajam, vieglajam un reizē noteiktajam siluetlīnijas tecējumam.

Tīkamā mākslinieciskā veidojuma un vērtības dēļ 5 latu sudraba monēta kļuva īpaši populāra. Tās galvenais tēls ieguva papildu simbolisku nozīmi – līdzīgu Mātei Latvijai.» 

Bez pieminekļa, bet tautas atmiņā

Pirms vairāk nekā desmit gadiem akadēmiķis Jānis Stradiņš rosināja Latvijas Bankai iemūžināt Zelmas Braueres piemiņu, uzstādot plāksni pie viņas mājas vai Kobes (Meteora) dārzā. Viņš uzsvēra, ka tieši Zelmas tautumeitas profils uz viena un divu eiro monētām padarījis viņu par vispazīstamāko latviešu sievieti Eiropā. J. Stradiņš ticēja, ka šāda piemiņas zīme ne tikai godinātu «pieclatnieka zelteni», bet arī palīdzētu sabiedrībai ar lielāku sirsnību pieņemt jauno valūtu – eiro. Viņš atgādināja, ka cilvēkos dzīvo bažas par nacionālās identitātes zudumu, taču tieši latvietes tēls monētās spētu radīt drošības sajūtu un stiprināt lepnumu.

Diemžēl šī iecere palika neīstenota.

Stradiņš reiz sacīja: «Šis pieclatnieks, tas jau nav vienkārši pieclatnieks. Tas ir simbols, tas ir brīvības un cerību simbols. Tas parādījās visdziļākās krīzes gados. 1929. gada Ziemassvētkos izkala, kad Latvija cieta no saimnieciskās krīzes. Kad atveda to monētu partiju, stāvēja lielas rindas.»

Zelma Brauere aizgāja no dzīves traģiski 1977. gada 1. jūnijā 77 gadu vecumā, kad viņu notrieca motociklists.