Turpinot vecmāmiņas sapni par keramiķes karjeru, māksliniece rada paralēlu pasaules izpratni, daudzslāņaini savijot un aktualizējot vairākus māksliniecei nozīmīgus jautājumus, kuri skar dzimtu, pašuztveri un pārdzīvojuma klātesamību mākslas radīšanas procesā.

Attēls – kā garīgums, kas eksistē vienā dimensijā – iegūst telpisko uztveri, tam satiekoties ar ikdienas ritmā tapušiem materialitātes motīviem. Krāsa, triepiens, vīle, šuve, forma ir koncepts pats par sevi. Vizualitāte runā vārdu vietā un stāsta ikdienišķus, citreiz intīmus un sāpīgus stāstus.