– Pastāstiet mazliet vairāk par sevi! Kur esat dzimis, uzaugāt, un kā sports ienāca jūsu dzīvē? 

– Ar sportu patiešām ir iznācis nodarboties jau kopš agras bērnības. Pats esmu dzimis Madonā, bet bērnu dienas pavadīju lauku mājā skaistā vietā pie Aiviekstes. Mums bija liela ģimene – pieci brāļi un divas māsas. Augu kopā ar trim jaunākajiem brāļiem, kamēr vecākās ģimenes atvases tolaik jau bija aizgājušas tālāk pasaulē. Taču tāpat bijām četri, un mums kā lauku puikām bija gana daudz dažādu fizisku aktivitāšu. Reiz, mājas pagalmā sacenšoties ar brāļiem, es sešu gadu vecumā pārlēcu pāri 1,50 metru augstumā novilktai šņorei. Šis sportiskais rezultāts labi iegūlies manā atmiņā, jo tolaik tiešām vēl biju pavisam mazs.

– Ko jūs tajā laikā darījāt – vienkārši spēlējāt futbolu ar brāļiem pagalmā vai arī jau apmeklējāt sporta nodarbības?

– Kustējāmies uz nebēdu, visu ko darījām. Jaunības gadi pagāja, mācoties skolā Cesvainē, kur galvenokārt notika visas sporta aktivitātes. Tolaik man patika jebkurš sporta veids, visos azartiski piedalījos un guvu arī panākumus.

– Kādos sporta veidos skolas laikā uzrādījāt vislabākos sasniegumus?

– Mēs kā bērni tolaik nodarbojāmies ar visiem pieejamajiem sporta veidiem, bet pamatā bija vieglatlētika. Tāpat mīlēju cilāt svarus, jo spēka bija papilnam. Kad vidusskolas gados pārcēlos uz Jēkabpili, sāku patiešām nopietni trenēties, un neizpalika arī rezultāti. Divās pēdējās vidusskolas klasēs kļuvu par Jēkabpils uzvarētāju vieglatlētikas astoņcīņā, kā arī vinnēju svarcelšanā lauku jauniešiem. 

– Neviens no pārējiem brāļiem ar sportošanu tik ļoti neaizrāvās, lai sāktu nopietni trenēties, tikai jūs? Brāļiem sportošana beidzās bērnībā?

– Mēs visi vienmēr esam bijuši aktīvi, bet uz lielo sportu aizgāju tikai es. Brāļiem laika gaitā izkristalizējās citas prioritātes. 

– Kā dzīve iegrozījās pēc tam, kad pabeidzāt vidusskolu Jēkabpilī? Izlēmāt mācīties tālāk vai devāt priekšroku sportam? 

– Izvēle nenāca viegli, jo tolaik biju Latvijas jauniešu čempions lodes grūšanā. Gribēju turpināt sportot, bet nebija vēlmes iet dienēt krievu armijā, tādēļ izvēlējos studijas toreizējā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā. 

– Tolaik augstskolu studentiem nebija jāiet armijā?

– Jā, un tas bija ļoti patīkami. Tiesa, pēc institūta pabeigšanas armijā vienalga nācās iet, bet tad vairs bija tikai jāpavada viens gads sporta klubā. 

– Cik pazīstams bijāt Latvijas sporta apritē savu spēku pilnbriedā?

– Esmu mēģinājis uzstādīt Latvijas rekordu svarcelšanā, raušanā. Kad vienu gadu nācās pavadīt krievu armijā, vajadzēja brīvajā cīņā lauzties. Taču sanāca labi – pat īpaši nezinot šīs cīņas noteikumus, kļuvu par toreizējā Baltijas apgabala čempionu. Savukārt tieši svarcelšanā jaunībā biju tuvu starptautiskā sporta meistara kvalifikācijas iegūšanai. Tas bija mans labākais sasniegums šajā sporta veidā.

– Pēc profesijas esat sporta skolotājs? 

– Tolaik ar iegūto izglītību bija iespējams izvēlēties darbu ļoti plašā profilā, piemēram, varēju būt skolotājs, treneris, sporta metodists. Daži kursabiedri pat aizgāja strādāt par masieriem. 

– Ņemot vērā savu profesiju, varbūt esat mācījis sportot dēlu, mazdēlu, pielietojot augstskolā iegūtās zināšanas?

– Godīgi sakot, neesmu neko tādu praktizējis. Mēs vienmēr bijām aktīvi, allaž kaut ko darījām, piemēram, savējiem agri mācīju peldēt, bet strādājis tieši kā skolotājs vai treneris – ne.

– Kā ievirzījās jūsu darba gaitas?

– Studējot institūtā, bija jāizvēlas konkrēts sporta veids, un es tomēr paliku pie svarcelšanas. Kad pabeidzu mācības un sāku lūkoties pēc nākamās dzīves un darba vietas, man ļoti iepatikās Ogre. Tādā veidā tūlīt pēc armijai veltāmā laika man izveidoja svarcelšanas trenera vietu Ogrē. 

– Kad saistībā ar darbu pārcēlāties uz Ogri, jums piešķīra arī dzīvesvietu?

– Atšķirībā no darba ar mājokli gan gāja grūti, neviens īsti negribēja neko dot, bet kādā brīdī pavērās iespēja diezgan lēti nopirkt māju skaistā vietā Tīnūžu pagasta Turkalnē pie Mazās Juglas. Es tur arī paliku un dzīvoju vēl aizvien.

– Un paralēli strādājāt par svarcelšanas treneri?

– Jā, visu laiku trenējos pats un vienlaicīgi pasniedzu nodarbības citiem interesentiem. Tā pavadīju apmēram desmit gadu. Kad beidzu aktīvo trenēšanas laiku, aizgāju uz meliorāciju, jo man patika fizisks darbs. Arī šajā jomā savus desmit gadus nostrādāju. Savukārt 1988. gadā manā dzīvē notika interesants pavērsiens. Mums tolaik Ikšķilē bija foršs, nacionāli noskaņots kolhozs «Juglas Zieds». Kādudien man gadījās tikties ar kolhoza vadību – valdes priekšsēdētāju Ansi Trapiņu, arodbiedrības vīriem, tolaik visuresošās kompartijas pārstāvjiem. Sarunas gaitā viņi teica – mums kolhozā vajag vienu zemnieku, ilgi centās mani pierunāt, un beigās man cits nekas neatlika, kā pieņemt šo piedāvājumu. Tajā laikā biju praktiski viens no pirmajiem zemniekiem gan Ogrē, gan visā Latvijā.

– Ko nozīmēja kļūt par zemnieku 1988. gadā, kad Latvijā valdīja Atmodas gaisotne un dzima domas par neatkarības atjaunošanu?

– Sajūtas bija īpašas, agrāk neizjustas, jo arī no kolhoza puses līdzās virmoja kaut kas nacionāls. Tika iekārtota māja, kur pulcējās savulaik uz Sibīriju izsūtītie. Valdīja ļoti patīkama atmosfēra, tika rīkoti latviska rakstura pasākumi. Vēlāk kolhoza vadība organizēja autobusus uz Rīgu, barikādēm. Bet brīžiem radās arī jokaina sajūta, jo, satiekot no rīta paziņas, kāds pasveicināja un pajautāja – tu vēl neesi nonācis Sibīrijā? 

– Ko jūs darījāt, būdams zemnieks, kā izpaudās jūsu saimniekošana? 

– Izmēģināju visus lauksaimniecības veidus. Kādu laiku darbojos lopkopībā, audzējām govis, cūkas, bet visvairāk man patika kartupeļu audzēšana. Pie tās arī esmu palicis līdz pat šodienai. 

– Tolaik kartupeļus droši vien varējāt pārdot kā tirgotājs un pelnīt naudu?

– Jā, līdz 1990. gadam šāda sistēma labi darbojās. Bet pēc tam kartupeļu cena nokritās ļoti zemā līmenī, un es pastāvīgi gaidīju, kad ar to audzēšanu atkal varēs nopelnīt. Gaidīju, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā kaut kas uzlabosies, bet realitātē viss sanāca pat otrādi, jo kartupeļu cena nokritās vēl vairāk. Atceros, ka vienu gadu visu kartupeļu ražu nodevu stērķeles ražošanai Alojā par vienu santīmu kilogramā. Tomēr sporta pēc nepilnu hektāriņu audzēju vēl tagad.

– Pastāstiet mazliet vairāk par Tīnūžiem! Nesen bija pašvaldību vēlēšanas, kuru rezultātā tapa jauns Ogres novada domes sastāvs. Vai tie, par kuriem balsojāt, tika ievēlēti – protams, ja tas nav noslēpums?

– Man ļoti patika laiks, kad pastāvēja atsevišķs Ikšķiles novads, un Tīnūži bija daļa no tā. Tolaik bija novērojama nemitīga izaugsme, viss attīstījās, sakārtojās, tika būvēti arī ceļi. Tāpēc mēģināju šoreiz balsot par Induli Trapiņu, kādreizējā Ikšķiles novada domes priekšsēdētāju. Iepriekšējā Ogres novada domes sasaukumā viņš tika ievēlēts par deputātu, bet šoreiz diemžēl palika uzreiz aiz strīpas.

– Vai esat apmierināts ar kopējiem vēlēšanu rezultātiem Ogres novadā, kā arī faktu, ka pašvaldību arī turpmāk vadīs Helmaņa kungs? 

– Nevar noliegt, ka Ogres novadā notiekas arī diezgan daudz labu lietu. Kaut arī lēni, tomēr pilsēta pastāvīgi attīstās, tiek sakārtoti ceļi, celtas jaunas būves. Ogre kopumā ir ļoti skaista pilsēta, kas patīk daudziem cilvēkiem, mani ieskaitot. Priecājos, ka attīstība norit vēlamajā virzienā. Runājot par vadību – ja tauta Egilu Helmani ir ievēlējusi, acīmredzot ļaudis ir saskatījuši viņā pietiekami daudz laba, tādēļ jāpiekrīt vairākuma viedoklim. 

– Cik liela ir jūsu saimniecība? Vai joprojām rosāties turpat, kur senāk? 

– Aizvien ņemos pa to pašu zemīti. Manā īpašumā ir 50 hektāru. Tagad nodarbojos galvenokārt ar zālāja kopšanu, darot to gan savā saimniecībā, gan visā Turkalnes apkārtnē. Šogad gan lietavu dēļ zāle saaugusi rekordliela. Divas reizes esmu pļāvis, bet divi lauki laikam paliks nenovākti, jo tur pārāk slapjš, un tādu zāli nevar pļaut, jo tā neizžūs. Lietus ir tiešām pārāk daudz, tādēļ ļoti gribas sagaidīt labāku laiku. Man jāizpilda savas saistības, un laukiem ir jābūt skaistiem.

– Kā jums klājas ar saimniekošanu šogad, kad daudziem lauksaimniekiem problēmas radījuši nelabvēlīgie laikapstākļi? Ūdens vagās nestāv?

– Patiešām, daudziem zemniekiem šajā pavasarī un vasaras sākumā stādi un sējumi ir kritiski cietuši. Es gan nevaru žēloties, mans kartupeļu lauks ir ļoti skaists. Ūdenī negrimstam, lai gan vienubrīd bija diezgan slapjš periods. Paldies Dievam, viss izskatās cerīgi, un, iespējams, pat varētu būt rekordraža. 

– Uz fotogrāfijām kartupeļu laukā esat redzams līdzās traktoram. Vai joprojām pats ar to braucat? 

– Protams. Par zemnieku kļuvu 40 gadu vecumā. Tolaik traktors bija ikdiena – vajadzēja visu lauku apart, apsēt, sakopt, novākt. Tā ritējusi visa mana dzīve. Tāpat esmu strādājis arī meža darbus. 

– Kāda ir jūsu ģimene?

– Man ir jauka un darbīga sieviņa Ināra, kā arī dēls Kristaps un mazdēls. Dzīvesbiedre ne tikai saimnieciska, bet arī lieliska šuvēja un adītāja – viņa aizraujas ar šīm lietām savā brīvajā laikā. 

– Cik daudz drēbju sieva jums ir noadījusi? Varbūt arī ikdienā staigājat viņas darinātajos džemperos?

– Tā patiešām arī ir! Ināra ir man arī bikses un kreklus uzšuvusi. Viņa ir ļoti prasmīga daudzās jomās.

– Vai jūs piederat pie tiem vīriešiem, kuri paši gatavo ēst, vai uzticat virtuves darbus sievai? 

– Ināra ir tik laba, ka apdara visus mājas darbus un nelaiž mani pie tiem. Viņa pati prot un paveic visu, kā arī izcili garšīgi gatavo ēdienu. Savukārt manā pārziņā ir visi saimnieciskie darbi.

– Kā aizrit jūsu ikdiena? Cikos dodaties pie miera un ceļaties?

– Vakarā mīlu pasēdēt, parasti eju gulēt ap pusnakti, līdz ar to no rīta gribas ilgāk pagulēt. Taču, ja ir vajadzīgs, tad varu celties agri. Piemēram, patlaban ir spēkā līgums ar Lauku atbalsta dienestu par lauku apkopšanu 100 hektāru platībā. Šie darbi jāveic jūnija, jūlija mēnešos, un tie paredz zālāju kopšanu, lauku sakārtošanu, lai zeme neaizaugtu. Šajā laikā ir jāceļas gana agri, bet pēc tam, ja nekas īpašs nav jādara, labprāt no sirds paguļu. Man nav konkrēta režīma, cikos jāceļas, galvenais ir paveikt uzticētos darbus. Ja īpaši nav ko darīt, var arī gulēt, kamēr saule uzlec. 

– Kādas saimniecības kopjat?

– Vispirms jau savus 50 hektārus zemes, bet papildus slēdzu līgumus ar apkārtējiem iedzīvotājiem. 

– Bet paralēli vienmēr ir bijis sports?

– Taisnība. Neraugoties uz to, ka visu mūžu esmu ļoti daudz strādājis, sports vairāk vai mazāk allaž caurstrāvojis dzīvi. Kad pirms gadiem 50 nejauši apskatījos veterānu sacensību rezultātus, tie man salīdzinājumā ar paša spējām likās ļoti nelieli. Vēlāk, gadiem ejot, kādu dienu nolēmu, ka jāpamēģina arī pašam, jo iekšējā vēlme ļoti vilka uz sportu. Un, kā vienreiz sāku piedalīties, tā līdz pat šai dienai, jau gadus 25 pēc kārtas turpinu startēt sacensībās.

– Kā paiet jūsu ikdiena? Cik daudz laika prasa sports, un kā uzturat sevi formā?

– Pats darbs – gan mežā, gan uz laukiem, arī saimniecībā palīdz būt pietiekami stipram, tādēļ īpaši netrenējos. Dažreiz aizeju uz mešanas sektoru, ko pats esmu pļavā izveidojis, sava prieka pēc uzmetu šķēpu, disku, aizgrūžu lodi. Spēka pietiek, rezultāti puslīdz turas, un tā arī dzīvoju. 

– Nesen Taivānā ceturto reizi pārstāvējāt Latvijas valsti tādā nozīmīgā sarīkojumā kā Veterānu olimpiskās spēles un izcīnījāt bronzas medaļu. Kā netrenējoties var sasniegt tādus rezultātus?

– Iegūtā vieta varbūt patiešām laba un arī rezultāts nav slikts, bet, kad mācījos tikai septītajā klasē, bija labāki sasniegumi nekā tagad. Patlaban sacensībās galvenais ir prieks satikties ar citiem cilvēkiem, izjust notikuma atmosfēru un pašam izmēģināt, uz ko vēl esmu spējīgs. Bet saimniecībā ir tik daudz darāmā, ka treniņiem laika nemaz neatliek. Taču ikdienā veicamais fiziskais darbs arī kalpo kā treniņi un palīdz uzturēt sevi gana labā formā.

– Zināms, ka sportistiem jāēd daudz olbaltumvielu, lai pietiek proteīna. Jums kā cilvēkam, kas nodarbojas ar sportu, varbūt arī ir izstrādājušies savi noteikti ēšanas paradumi?

– Nav absolūti nekā tamlīdzīga. Es apēdu šo to pēc vajadzības, un viss. Nekādiem priekšrakstiem šajā ziņā nesekoju.

– Kādās sacensībās jūs beidzamajos gados noteikti piedalāties? 

– Obligāti startēju Latvijas ziemas un vasaras čempionātos vieglatlētikā, paretam arī kādās citās sacensībās. Nu jau labu laiku manā ikdienā iegājušās arī Veterānu olimpiskās spēles. Šķiet, ka piedalīties olimpiskajās spēlēs – tas ir ikviena sportista dzīves sapnis. Man to sanāca īstenot tikai mūža otrajā pusē, startējot Veterānu olimpiskajās spēlēs, kuras mēdz dēvēt arī par Kungu spēlēm. Tās notiek reizi četros gados, tāpat kā parastās olimpiskās spēles, un esmu piedalījies pēdējās četrās no tām. 

– Kā īsti gāja sacensībās, kas norisinājās Taivānā? Konkurenti droši vien bija gana spēcīgi?

– Cīņa sanāca diezgan sīva. Bet bez sporta bija arī daudz citu iespaidu. Šīm veterānu sacensībām ir tāda īpatnība, ka dalībnieki uz tām dodas individuāli – katrs pats izlemj un brauc uz to norises vietu, valsts vai kādas sporta organizācijas šajā procesā neiesaistās un nesniedz praktiski nekādu palīdzību. Tikai vajag pieteikties, ja domā turp doties, kā arī vari pasūtīt sporta tērpu ar uzrakstu «Latvija» un valsti simbolizējošiem apzīmējumiem. Uz vietas nesatiku nevienu citu sportistu no Latvijas. Aizbraucām turp ar visu ģimeni. Dēls tika noformēts trenera statusā, un viņš daudz palīdzēja komunikācijā, jo zina svešvalodas. Viņš pats nesporto, bet jūt līdzi visiem lieliem sporta pasākumiem, nereti dodas uz spēlēm ar bungām un dziesmām. Sievai tika piešķirts masieres statuss, lai arī viņa varētu nākt man līdzi uz visām sporta celtnēm, un tā mēs trijatā nonācām Taivānā. Tieši sieviņa ar dēlu bija mani lielākie motivatori uzrādīt pēc iespējas labāku rezultātu, vajadzīgajā brīdī sāka mani purināt un deva papildu enerģiju.

– Droši vien arī pašam liels gandarījums par paveikto?

– Protams, olimpiskā medaļa dod milzīgu prieku. Tas ir visaugstākais sasniegums. 

– Tagad taciņa iestaigāta un jādodas tik uz priekšu!

– Ikdienā nekas jau daudz nemainīsies. Jāgaida nākamās olimpiskās spēles un jāstrādā, cik veselība ļaus. 

– Ko interesantu vēl varat pastāstīt?

– Man joprojām ļoti patīk ceļot uz citām zemēm.

– Cik daudzās valstīs esat pabijis? Vai esat mēģinājis saskaitīt?

– Esmu izceļojis praktiski visu Eiropu, tāpat esmu bijis Āfrikā, Jaunzēlandē, Austrālijā. Arī pēc sacensībām Taivānā tūlīt aizbraucām uz Filipīnām, kur mūs sagaidīja ļoti jauka vietējā dziedniece. Viņa trīs dienu garumā kā gide pavadīja mūs ceļojumā pa Filipīnām, un varu arī palepoties, vakaros mūs visus izmasēja. Tā bija īsta sportiskas rehabilitācijas masāža, kas lieliski palīdzēja atgūt spēkus un enerģiju. 

– Kā jūs iepazināties ar šo dziednieci? Un kā vispār radās ideja braukt uz Filipīnām?

– Savulaik, tiesa, jau diezgan pasen, viņa strādāja Latvijā. Tad arī satikāmies, sadraudzējāmies. Kad šai dāmai beidzās uzturēšanās termiņš Latvijā, viņa atgriezās atpakaļ Filipīnās. Taču mēs sakarus nebijām pārtraukuši. 

– Kādus iespaidus radīja tieši Taivānas apmeklējums? 

– Par šo zemi bijām dzirdējuši daudz labu nostāstu. Pārliecinājāmies, ka tā ir taisnība. Taivānieši ir ļoti patīkama, jauka tauta. Viss sakārtots, laba apbūve, ideāla ceļu sistēma. Neviena radara, visi brauc ar ātrumu 100–120 km/h, bet satiksme tik labi organizēta, ka uz ceļiem nenotiek nekādas nelaimes. Cilvēki ļoti jauki, izpalīdzīgi, pretimnākoši, draudzīgi. Kad mums pašā sākumā reiz vajadzēja braukt ar taksometru un vienubrīd nesapratāmies ar taksistu par naudas norēķiniem, citi, to pamanot, pienāca klāt un palīdzēja. Izrādījās, ka viņi nezināja, kāda problēma, bet vēlējās noskaidrot, kā varētu palīdzēt. Noteikti atmiņā palikusi arī ekskursija slavenajā tornī «Taipei 101». Tas ir vairāk nekā puskilometru augsts (508 metri), uzbūvēts 2004. gadā un līdz 2010. gadam bija augstākā celtne pasaulē. Mūsu lielā ceļojuma nogalē paspējām iegriezties arī Ķīnā, kur devāmies apskatīt Lielo Ķīnas mūri.

– Ja tik daudz esat ceļojis pa pasauli, droši vien vedat no apmeklētajām vietām kādus suvenīrus. Piemēram, daudzi cilvēki praktizē dažādu magnētiņu turēšanu uz ledusskapja, kuri ikdienā atgādina par apceļotajām vietām. Varbūt arī jūs mīlat atvest mājās kādas lietas, kas palīdz atsaukt atmiņā tālo zemju skaistumu un pievilcību?

– Patiešām, šajā ziņā mēs laikam neatšķiramies no citiem. Mēs gan sākām ar krūzītēm. Vispirms gribējās dabūt krūzītes no katras apmeklētās valsts. Patlaban jau viss trauku skapis ar krūzītēm pilns. Taču joprojām cenšamies kādu nieciņu no katras valsts atvest. Tagad arī mēs lielākoties izmantojam magnētiņus.

– Jūs atvestās krūzītes arī lietojat ikdienā, vai arī tās lielākoties stāv skapī?

– Teiksim, kafijas lieluma krūzītes diezgan regulāri arī izmantojam, pie reizes pārcilājot atmiņas par pagātni un ceļojumiem. 

– Kur jūs savos gados rodat spēku tikt daudz strādāt?

– Es savulaik pieļāvu kļūdu – līdz kļūšanai par zemnieku mans darba stāžs bija tikai 26 gadi, bet vēlāk, jau būdams zemnieks, kaut kāda misēkļa dēļ nebiju veicis sociālos maksājumus. Līdz ar to pensija ļoti maza, tādēļ, ja vēlies kaut kur paceļot un normāli dzīvot, neatliek nekas cits, kā apstrādāt savu zemi.

– Kā jūs uzturat savu veselību? Varbūt īpaši rūpējaties par savu dzīvesveidu, cenšaties dzīvot veselīgi? 

– Šņabis vairs negaršo, paldies Dievam. Mājās katru dienu strādāju fizisku darbu. Mežā labprāt zāģēju un skaldu malku. Ikdienā ne par ko īpaši nedomāju, daru visu, vien baidos no apstāšanās. Apstāties gan nedrīkst. 

– Tādā gadījumā, lai nekad netrūkst enerģijas un ceļš nerimtīgi turpina vest uz priekšu – līdz nākamajiem sasniegumiem!