– Par jums publiski pieejamā informācija liecina, ka esat cieši saistīts ar sportu – vieglatlētiku un biljardu, bet dominējošo lomu ieņem skriešana. Rodas iespaids, ka sports ir teju galvenā jūsu dzīves sastāvdaļa. Kādi apstākļi lika jums iemīlēt tieši sportu? 

– Skriešana patlaban varbūt vairs nav gluži galvenā joma, šobrīd mēģinu to apvienot ar biljardu. Šī spēle man kalpo galvenokārt kā dvēseles sports – tā prasa domāšanu, savukārt skriešana vairāk saistās ar fizisko un garīgo sagatavotību. 

Aizraušanās ar sportu sākās jau 2012. gadā. Strādāju «Rimi», un toreiz, kad norisinājās «Nordea» Rīgas maratons, «Rimi» bija viens no tā lielākajiem sadarbības partneriem. Man tika piedāvāta iespēja piedalīties šajās sacensībās bez maksas, un es to izmantoju. Tajās veicu savu pirmo desmit kilometru distanci.

– Bet šajā maratonā startējat joprojām, turklāt ar labiem rezultātiem. Piemēram, 2022. gadā jums bija 57. vieta!

– Jā, taču īstenībā pats ar saviem rezultātiem neesmu apmierināts. No otras puses – ja trenējies bez treneriem un neregulāri, ir ļoti grūti sasniegt ko vairāk. Kā jau minēju, skriešana man ir hobijs. 

– Būt sportistam noteikti nav viegli, it sevišķi bez trenera atbalsta. Kāpēc nolēmāt trenēties individuāli, nevis kāda zinoša sporta speciālista uzraudzībā? 

– Treneri neiesaistu tieši tāpēc, ka mīlu patstāvību un dodu priekšroku savām sajūtām, cenšos tajās ieklausīties. Piemēram, ja no rīta jūtu, ka negribu skriet, tad pārceļu treniņu uz citu dienu. Ir bijušas reizes, kad pat neaizbraucu uz sacensībām – pamostos un saprotu, ka šodien nekas nebūs. Tādos brīžos sevi lieki nemoku. Taču tieši tādēļ arī rezultāti varbūt nav tik augsti, kādi būtu, trenējoties profesionāļa vadībā.

– Ja nav trenera, vai tas nozīmē, ka sagatavojat sevi pats? Zināmā mērā apgūstat arī trenera prasmes?

– Jā. Esmu izlasījis grāmatas par skriešanu un uzzinājis daudz vērtīgas informācijas arī no pieredzējušākiem skrējējiem – gan par treniņu metodiku, gan par to, kā tikt galā ar traumām. No tām nav pasargāts neviens sportists, lai kādā veidā viņš trenētos. Uzskatu, ka īsti sporta ceļu bez traumām neviens neiziet – man liekas, tas pat nav iespējams.

– Cik nopietnas ir bijušas traumas, ar kurām esat saskāries? 

– Pirms dažiem gadiem man bija kaula lūzums un nācās izlaist apmēram sešus mēnešus, līdz pats jutos gatavs atsākt. Lūzums sadzija ļoti ātri – tas bija nevis horizontāls, bet vertikāls, tāpēc ģipsis nebija nepieciešams. Varēju turpināt strādāt, tikai mierīgākā režīmā. Trauma radās pārslodzes dēļ – gatavojoties sacensībām, mēnesī sāku noskriet ap 300 kilometru. Iepriekš tie bija apmēram 250 kilometri, un acīmredzot organisms pateica, ka 300 kilometru tomēr ir par daudz, jāpiebremzē. 

– Kā jūs aizrāvāties ar biljardu? Cik sen tas notika?

– Šajā sporta veidā mani ievilka brālēns, kurš jau kādu laiku bija spēlējis. Viņš mani paņēma līdzi uz vienām sacensībām. Tolaik, ap 2007. gadu, šādi pirmie turnīri notika Rīgā, «NB» klubā Vecrīgā, Šķūņu ielā. Tajos piedalījās ļoti spēcīgi spēlētāji. Vēlāk radās doma, ka vajadzētu biljardu ieviest arī Ogrē, un drīz jau sākām rīkot turnīrus – toreiz Ogres estrādes telpās bija naktsklubs «Bermuds» un tā otrais stāvs ar diviem biljarda galdiem kļuva par mūsu pirmo sacensību vietu. Tā arī aizsākās biljarda kustība Ogrē. 

– Kā jums sekmējies biljardā?

– Savu pirmo kausu izcīnīju 2009. gadā. Bet kopumā ar sasniegumiem lielā mērā ir līdzīgi kā skriešanā – jo cītīgāk un biežāk trenējies, jo labāki rezultāti. Diemžēl šogad tie nav īpaši spoži, tādēļ ka vairāk uzmanības veltīju skriešanai. Abus sporta veidus apvienot nav iespējams – diennaktī vienkārši nav tik daudz stundu. Lai visu iecerēto paveiktu, vajadzētu vismaz 29 stundas dienā. Bet, neraugoties uz laika trūkumu un līdzīgām ikdienas raizēm, ir prieks, ka ar manu līdzdalību brālēna veidotā amatieru līga izplatījusies un kļūst atpazīstama visā Latvijā. 

– Jau kopš oktobra sākuma Ikšķiles sporta laukumā notiek iknedēļas skrējieni «Rudens–ziema–pavasaris. Veselības apļi». Vai šī iniciatīva tapusi arī ar jūsu līdzdalību?

– Es pat teiktu, ka esmu idejas autors. «Veselības apļi» Ogres novadā notiek jau daudzus gadus, taču šogad Ikšķilē dalībnieku skaits bija līdz šim lielākais. Kad bija palikuši pēdējie divi posmi (parasti tie noslēdzas septembra beigās), daudzi dalībnieki izteica vēlmi turpināt skriet cauru gadu, arī ziemā, lai reizi nedēļā tomēr piespiestu sevi nokāpt no siltā dīvāna un izkustēties. Tad piedāvāju uzņemties organizēšanu, lai ikviens skrējējs katru trešdienu varētu pusstundu pavadīt skrējienā. Mans jaunievedums ir sekojošs – katra mēneša pēdējā trešdienā skrienam nevis pusstundu, bet stundu. Dažiem sporta entuziastiem tas jau ir nopietnāks izaicinājums. 

– Cik liela ir jūsu skrējēju grupa? 

– Ikšķiles mērogā mums ir gana laba kompānija. Pagaidām aizvadīti divi mēneši, un ir izveidojies neliels, stabils kodols – apmēram 10–15 skrējēju. Redzēsim, kas notiks, kad sāksies lielie mīnusi – tad būs redzams, kuram ir lielākā varēšana un gribasspēks. Sākot īstenot šo projektu, ātri tapa skaidrs, ka visi dalībnieki pirms skrējiena uzsākšanas vēlas iesildīties. Man šī ideja ļoti iepatikās. Sāku meklēt piemērotākos un efektīvākos iesildīšanās vingrinājumus, un tagad mēs ne tikai skrienam, bet pirms tam arī kopīgi iesildāmies. Tiek plānoti arī nelieli pārsteigumi skrējējiem, bet tos pagaidām neizpaudīšu – lai paliek intriga. 

– Plānojat veidot balvu fondu labākajiem skrējējiem?

– Šis projekts notiek pirmo gadu, un mums nav tik būtiski, kurš finišē pirmais. Uzskatu, ka skriet ziemā jau pats par sevi ir nopietns sasniegums, un šeit mēs to darām veselības vārdā. Lai saglabātu intrigu, sākot ar decembri, meklēšu sponsorus, un, kad sezona pirms maija noslēgsies, vēlos apbalvot tos skrējējus, kas būs piedalījušies visvairāk posmos. Mēs neskaitīsim apļus vai kilometrus – balvas tiks izlozētas starp visaktīvākajiem. Manuprāt, lielākā balva ir pats fakts, ka cilvēks noskrējis visu gadu – tas jau ir ievērojams sasniegums. 

– Lai izdodas īstenot savas idejas dzīvē!

– Paldies.