– Cik sen jūs nodarbojaties ar jauno biatlonistu trenēšanu Ogrē? Varbūt jau no paša sākuma?

– Esmu bijis pie šūpuļa klāt. Idejas autors ir Uldis Apsītis, kuru daudzi dēvē par Ogres biatlona garīgo tēvu un kluba dibinātāju. Viņam biatlons vienmēr ir paticis. Uldis teica, ka savā laikā būtu nodarbojies ar biatlonu, ja vien Ogrē toreiz būtu bijusi biatlona sekcija. Tādēļ viņš izvēlējās orientēšanos un slēpošanu. Kādā brīdī Uldim radās doma par Biatlona klubu, viņš uzrunāja mani, un tad sākām spriest, kā varam izmantot mūsu abu resursus un šo ideju īstenot. Tolaik abi strādājām pie viena projekta, bieži braucām uz Norvēģiju un iepazināmies ar vietējo biatlona sistēmu. Tā bija būvēta pavisam savādāk nekā pie mums, proti, uz privātu klubu bāzes, un tieši tobrīd arī mēs sākām domāt par līdzīga kluba izveidi Latvijā. Idejas noformēšanās aizņēma zināmu laiku, bet 2019. gadā izdevās to īstenot, un dzima Ogres Biatlona klubs.

– Cik daudz jauno biatlonistu trenējas jūsu klubā?

– Šobrīd viņu skaits svārstās ap 60. Palaikam kāds atnāk, cits aiziet. Pamazām aug arī jaunā paaudze, no kopējā audzēkņu skaita kādi 12 vēl iet bērnudārzā. Apmēram 25 bērni mācās skolā no 1. līdz 6. klasei, bet pārējie ir vecāki, sākot no 7. klases.

– Cik liels ir kluba treneru sastāvs?

– Patlaban mēs esam divi – es un Benita Zaretoka. Savulaik arī mana sieva Una piedalījās nometņu organizēšanā un mazliet piepalīdzēja ar trenēšanu, lai gan viņa nav tieši saistīta ar biatlonu.

– Kādi ir labākie panākumi? Nesen parādījās ziņa, ka tagad Ogrei ir savs Latvijas čempions biatlonā – Alvis Pivors!

– Viņa rēķinā ir arī vēl lielāku sacensību balvas. Alvis ir arī Baltijas kausa 2. un 3. vietas ieguvējs.

– Cik lielu potenciālu jūs redzat savos audzēkņos?

– Balvas nav vienīgais, kas šiem sportistiem interesē. Daudz ko uzrāda rezultātu izaugsme. Mums ir arī citi sportisti, kuri cītīgi gaida savu kārtu. Šobrīd viņi cīnās par 4.–6. vietu, un tie jau ir sliekšņi pirms pjedestāla. Kļūst tramīgi, jo visi grib tikt pie godalgām.

– Cik spēcīgi ir Ogres biatlonisti? Varbūt redzat arī kādu, kurš varētu sekot jūsu pēdās un ar laiku piedalīties olimpiādē?

– Nākotnes zīlēšana man ļoti nepatīk. Es varu pateikt to, ka mēs spējam būt labi. Jāņem vērā, ka mums infrastruktūra nav attīstīta, ne tuvu tik laba, kāda ir Cēsīs, Madonā vai Alūksnē. Mēs esam ļoti konkurētspējīgi, bet to panākam, tikai pateicoties vecāku fanātismam. Tas ir viņu simtprocentīgs ieguldījums. Viņi maksā kluba biedru naudas un algas treneriem, par savu naudu pērk slēpes un ved jaunos sportistus uz sacensībām. Mēs esam ļoti konkurētspējīgi, jo spējam mobilizēt un efektīvi izmantot esošos resursus. Lai to sasniegtu, mums jābūt ļoti izdomas bagātiem, salīdzinoši ar tiem, kam viss ir uz paplātes.

– Tas liek domāt, ka Ogrē ir problēmas ar nodrošinājumu. Vai tā ir tiesa?

– Salīdzinājumā ar tām sporta skolām, kurām jau ir materiāli tehniskā bāze, mums ir tikai maziem bērniem, iesācējiem domāta šautuvīte. Tāpēc mēs braukājam apkārt un maksājam visās šautuvēs, kur trenējamies. Braucam uz Pļaviņām, Madonu, Smecersilu, Alūksni.

– Kurās vietās jūs vēl trenējat biatlonistus, vai strādājat arī citur Latvijā?

– Nē, es esmu Ogres Biatlona kluba treneris, bet pa Latviju es braukāju ar treniņnometnēm. Tās pārsvarā rīkoju Madonā un Alūksnē. Tur ir atbilstoša materiāli tehniskā bāze, kura ļauj mums izpausties, cītīgi pastrādāt tādu koncentrētu darbu. Uz mūsu treniņu nometnēm brauc biatlonisti arī no citām sporta skolām. Tādā veidā rodas arī iekšējā konkurence, cits no cita mācās.

– Kādā veidā tiek organizētas šīs treniņnometnes? Vai jūs pats ar to visu nodarbojaties?

– Es sazvanu visas viesnīcas, treniņu bāzes, noskaidroju visu, kas nepieciešams, kur un cik jāmaksā, visu organizēju. Bet izdevumus par treniņnometni pilnībā apmaksā vecāki.

– Ko jūs vēl varat pateikt par Ogres biatlonistiem?

– Viņi visi ir potenciāli nākotnes biatlona pamatu turētāji. Viss būs atkarīgs no tā, cik augsta būs viņu motivācija un kā viņi tiks virzīti uz priekšu.

– Vai varētu būt, ka radīsies arī kāds spēcīgāks par jums, Ilmāru Brici un Oļegu Maļuhinu?

– Es par to sapņoju, un tā tam arī vajadzētu būt, ka skolnieks skolotāju apsteidz.

– Ko jūs mācāt saviem biatlonistiem, kas viņiem būtu jāievēro?

– Mūsu bērni jau ir visai emocionāli, daudzi pēc pirmajām neveiksmēm tā kā nobloķējas sevī. Tādos brīžos es mācu, ka tāda raudāšana, pieņemsim, ja distancē gadās kritiens vai cita neveiksme un viss šķiet zaudēts, var būt tikai pēc finiša līnijas šķērsošanas. Līdz tam notiek cīņa. Tāpat mēģinām klubā uzturēt tīru valodu – par katru lamu vārdu, ko pasaka bērns, ir piecu eiro sods, bet, ja sagrēko treneris, tad maksā desmit eiro. Mums ir treniņnometnes, kurās pēdējā laikā mums kastītē šādi iegūta naudiņa vairs nekrīt. Visādi jau gadās, bet tomēr cenšamies emocijas saturēt.

– Biatlons laikam vienmēr jums bijis sirdij tuvu? Arī laikos, kad nodarbojāties ar citām lietām?

– Esmu kādu riņķi dzīvē izmetis, dažādas lietas pamēģinājis, bet atgriezies pie biatlona. Šo sporta veidu es tomēr pazīstu, protu, zinu lietas, kuras varu iemācīt.

– Paldies, Jēkab. Tad gaidīsim no jūsu sportistiem tiešām lielus panākumus un turēsim īkšķus, lai viņiem izdodas tikt līdz olimpiādei un arī priecēt mūs visus ar saviem sasniegumiem!