Marta Sīviņa jau labu laiku studē un trenējas ASV – patlaban rit viņas ceturtais gads Amerikas universitāšu sporta sistēmā. Doma par došanos turp radās vēl vidusskolas laikā, un tai bija ļoti konkrēti iemesli.
Pirmkārt, sportistes vecākais brālis jau mācījās ASV, un viņa pieredze kalpoja kā apliecinājums, ka šāds ceļš ir reāls risinājums. Otrkārt, Ogrē kopā ar Martu trenējās arī viņas draudzene Luīze Opolā, kura uz Ameriku devās vēl agrāk. «Daudzi vieglatlēti jau bija izvēlējušies šo ceļu, un es sapratu – tā ir iespēja arī man,» stāsta Marta Sīviņa. «Tāpēc, vēl mācoties Latvijā, kā vienu no saviem mērķiem biju izvirzījusi studijas ASV. Pēdējā vidusskolas gadā jau sāku sazināties ar universitātēm un izvēlējos turpināt savas gaitas šeit – Našvilā, Vanderbiltas universitātē.»
Šobrīd Marta Sīviņa studē ekonomiku un atzīst, ka iespēja apvienot augsta līmeņa sportu ar studijām ASV ir liela priekšrocība. «Man nav jāmaksā par studijām, turklāt varu pilnvērtīgi trenēties, un par sportistiem šeit tiešām ļoti rūpējas,» viņa uzsver.
No basketbola un dejām līdz daudzcīņai
Ar vieglatlētiku Marta Sīviņa sāka nodarboties apmēram desmit gadu vecumā. Vēl pirms tam viņa kādu laiku spēlēja basketbolu un arī dejoja. Taču kādā brīdī Marta saprata, ka viņas aicinājums sportā ir tieši vieglatlētika, jo tā ļāva trenēties vispusīgi un attīstīt dažādas prasmes, un īpaši pievilcīga šajā ziņā izrādījās daudzcīņa. «Man patīk, ka varu darīt daudz dažādu lietu – skriet, lēkt, mest,» teic sportiste. «Tā kā man labi padevās vairākas disciplīnas, daudzcīņa šķita ļoti dabiska izvēle. Tā ir īpaša – tev jābūt gatavai visam, nevar darīt tikai to, kas konkrētajā dienā izdodas labāk.» Ziemas sezonā Marta startē pieccīņā, bet vasarā – septiņcīņā. No atsevišķajām disciplīnām vismīļākās ir barjerskriešana, augstlēkšana un tāllēkšana.
Izšķirošais faktors izaugsmē
Sportistes ceļš vieglatlētikā sākās pie Zigurda Kinča, kura vadībā viņa trenējās vairākus gadus. Vēlāk, 12–13 gadu vecumā, viņa pārgāja pie Artūra Priževoita, kopā ar kuru turpina strādāt vēl joprojām – brīžos, kad uzturas Latvijā. «Artūrs Priževoits ir ļoti mērķtiecīgs un savos sportistos iegulda ārkārtīgi daudz darba un enerģijas,» saka Marta Sīviņa. «Nav šaubu – bez viņa es nebūtu sasniegusi tik daudz, tāpēc esmu ļoti pateicīga trenerim par visu, ko viņš man devis. Vēl joprojām katru vasaru, kad atgriežos Latvijā, turpinu trenēties pie Artūra Priževoita. Esmu ļoti pateicīga, ka man dota šāda iespēja.»
Augstas prasības un reāls atbalsts
Lai gan bieži tiek uzskatīts, ka sportistiem ASV dzīve rit viegli, tas nenozīmē, ka nekas nav jādara un var brīvi dzīvot, īpaši ne par ko neiespringstot. «Vanderbiltas universitāte tiek augstu vērtēta ASV augstskolu sistēmā, jo tā akadēmiski ir ļoti spēcīga un reizē arī prasīga, tāpēc jāmācās gana cītīgi,» norāda Marta Sīviņa. «Tomēr nevaru sūdzēties, jo sportistiem vajadzības gadījumā tiek nodrošināts plašs atbalsts. Ir pieejami privātskolotāji, mācību grafiki tiek individuāli pielāgoti, bet studiju process saskaņots ar treniņu un sacensību grafiku. Viss ir sakārtots tā, lai mēs varētu apmeklēt treniņus un nekavētu eksāmenus. Protams, gadās grūtākas dienas, bet sistēma tiešām palīdz.»
Mērķis – kļūt arvien labākai
Runājot par nākotni, Marta Sīviņa pagaidām tālākus uzdevumus sev nav izvirzījusi, bet dodas uz priekšu soli pa solim. «Es pagaidām dzīvoju šodienai un tālāk par gadu nākotnē neskatos, raugos, kā viss ievirzīsies,» uzsver sportiste. «Tuvākais plāns paredz vēl 12 mēnešus studēt maģistrantūrā ASV, lai iegūtu maģistra grādu, kā arī turpināt sportot.»
Par turpmāko nākotni lēmumu Marta vēl nav pieņēmusi un nevēlas speciāli neko sasteigt. To pašu vieglatlēte saka arī par konkrētiem sportiskajiem mērķiem: «Bez šaubām, daudzu sportistu sapnis ir olimpiskās spēles, taču es uz to raugos mierīgi. Man svarīgākais ir kļūt labākai pastāvīgi – katru dienu, soli pa solim. Ja mans labākais rezultāts kādreiz aizvedīs līdz olimpiskajām spēlēm, tas būs brīnišķīgi.»
Bet pagaidām Marta Sīviņa vairāk koncentrējas uz savu šībrīža izaugsmi, pastāvīgu sevis pilnveidošanu un pašreizējiem panākumiem, nevis uz abstraktiem, tālejošiem mērķiem.
