– Cik sen jau nodarbojaties ar sportu?
– Es sportoju kopš bērnības, konkrēti – kopš pamatskolas laikiem. Skolā man bija izcils fizkultūras skolotājs – Edgars Siliņš, kurš šobrīd ir viens no Ogres novada sporta centra vieglatlētikas treneriem. Viņš ievēroja mani starp klasesbiedriem un aicināja pievienoties vieglatlētikas nodarbībām. Sākumā trenējos sprinta distancēs, tāpat izmēģināju spēkus arī citās disciplīnās, tostarp šķēpa mešanā, tāllēkšanā.
– Kā attīstījās tālākā sportiskā karjera, un kad pievērsāties triatlonam?
– Pēc pamatskolas sporta gaitas nācās pārtraukt, jo vecāki to neatbalstīja. Mums bija liela saimniecība, un vajadzēja palīdzēt dažādos darbos. Uz kādu laiku vieglatlētikai un sportam vispār tika pielikts punkts. Vēlāk atsāku sportot, spēlējot komandu sporta veidus – basketbolu, volejbolu un futbolu. Turpināju spēlēt dažādās amatieru komandās līdz pat apmēram 40 gadu vecumam. Tad sapratu, ka vajadzētu pāriet uz kādu mazāk traumatisku sporta veidu, kur nav tieša kontakta, un tā nonācu pie triatlona. Nopietni trenēties sāku no četrdesmit gadu vecuma.
– Vieglatlētika, komandu sporta veidi, triatlons – kā varat izskaidrot tik lielu daudzveidību?
– Domāju, to nosaka gan dabas dotā ģenētika, gan bērnībā apgūtie vieglatlētikas pamati, kur ieguvu labu koordināciju, kā arī spēku un izturību. Šie elementi lieti noder jebkurā sporta veidā.
– Kādi ir jūsu nozīmīgākie sasniegumi sportā?
– Pamatskolas laikā uzvarēju Latvijas skolu čempionātā 100 metru sprintā. Tāpat esmu piedalījies «Ironman» triatlona sacensībās, kur pilno distanci veiksmīgi pabeidzu 11,5 stundu laikā.
– Lūdzu, pastāstiet mazliet sīkāk par šo distanci.
– Šāda mēroga sacensībām sportisti gatavojas vismaz gadu. «Ironman» distance ietver 3,8 kilometru peldēšanu, 180 kilometru garu braucienu ar velosipēdu un maratona (42,2 kilometru) skrējienu. To visu veic bez pārtraukuma. Sagatavošanās prasa rūpīgu treniņu plāna izstrādi un ievērošanu, līdz sacensību dienai pakāpeniski palielinot slodzi.
– Kā cilvēks to spēj izturēt?
– Tas ir ilgstošs un mērķtiecīgs darbs – gan individuāli, gan kopā ar treneri. Triatlonā ļoti nozīmīgu lomu spēlē arī pareizs uzturs. Jārūpējas par sabalansētu uzturu gan visā sagatavošanās posmā, gan arī sacensību dienā, jo tas tieši ietekmē rezultātu.
– Par ko sportists domā šīs garās distances veikšanas laikā?
– Tādās ilgstošās sacensībās cenšos uzmundrināt gan sevi, gan citus. Ja distancē satiekos ar citu sportistu, piemēram, apdzenot viņu, vai arī kāds apdzen mani, mēdzu kaut ko pozitīvu uzsaukt. Tāpat sasveicinos ar ceļa malā stāvošajiem līdzjutējiem, regulāri smaidu, dažreiz saplaukšķināmies ar plaukstām. Tas palīdz uzturēt labu noskaņojumu gan sev, gan citiem.
– Sportā līdzjutējus bieži sauc par sesto spēlētāju. Vai arī jums skatītāju atbalsts ir būtisks?
– Noteikti. Tas dod papildu spēku – gan emocionāli, gan fiziski.
– Kādi apstākļi palīdzēja pievienoties Ogres vieglatlētikas veterānu komandai un piedalīties nesenajās sacensībās, kurās izcīnījāt piecas medaļas?
– Vieglatlētika man vienmēr ir bijusi tuva. Lai gan kādā brīdī bija nācies to atstāt, taču tagad esmu atgriezies apritē, jo manai meitai ir panākumi jaunatnes līmenī, un es viņu bieži atbalstu sacensībās. Skatoties uz meitu, nereti arī pašam uznāca vēlme būt viņai blakus un sportot stadionā. Vienreiz meitas kārtējās nodarbības laikā satiku viņas treneri, kurš bija kopā ar Aivaru Puriņu – Ogres vieglatlētikas veterānu kluba prezidentu. Viņš ieminējās, ka varētu pastāstīt man par veterānu kustību. Šīs tikšanās laikā man pēkšņi atausa gaisma, ka arī es varu atgriezties vieglatlētikā. Iepazināmies tuvāk ar Aivaru Puriņu, drīz viņš man veica fiziskos testus, kuru rezultāti bija ļoti labi. Viņš teica, ka man ir liels potenciāls, tādēļ sāku kārtīgi trenēties un pavisam drīz piedalījos arī sacensībās.
– Kurās sacensībās jūs startējāt?
– 5.–6. jūlijā Jelgavā notika LSVS 62. sporta spēles vieglatlētikā, kurās piedalījās daudzu Latvijas pilsētu un novadu komandas. Ogres novada vienību pārstāvēja 29 vieglatlētikas sporta vecmeistari (11 dāmu un 18 kungu), un es biju viens no viņiem. Izdevās labs starts, jo spēju uzrādīt augstus rezultātus un izcīnīt vairākas medaļas.
– Cik gandarīts jūtaties par to?
– Esmu ļoti priecīgs. Vieglatlētikas stadionā jūtos kā mājās, arī rezultāti runā paši par sevi. Tādēļ apsveru iespēju turpmāk pilnvērtīgi trenēties vieglatlētikā, bet triatlonu, kas mani norūdīja par «dzelzsvīru», atstāt patīkamās atmiņās.
– Kādi ir jūsu turpmākie plāni?
– Mans mērķis ir piesaistīt vairāk sportistu Ogres novada vieglatlētikas veterānu komandai. Gadu gaitā, sportojot dažādās komandās, esmu iepazinis daudz spēcīgu sportistu, kuri varbūt nav iedomājušies, ka varētu pievienoties veterānu kustībai. Es noteikti viņus uzrunāšu. Tāpat vēlos sasniegt gan personiskos rekordus, gan veicināt Ogres komandas attīstību.
– Lai izdodas realizēt šīs ieceres!