– Kā šobrīd klājas jūsu pārstāvētajai komandai, raugoties no spēlētāja skatupunkta? 

– Mazliet kā pa viļņiem. Uzvarētas spēles mijas ar zaudētām, tajā skaitā tādām, kurās vajadzēja uzvarēt. Citi mači ir zaudēti loģiski – pašu pieļauto kļūmju, nepietiekamas sagatavošanās dēļ, kad pretinieki bija labāki gan ātrumā, gan meistarībā, gan motivācijā. Mūsu vieta turnīra tabulā varbūt izskatās pat labāk, nekā epizodiski jūtamies. Kamēr turamies virs viduča un neesam lejasgalā, varbūt par to arī nav pārāk jāuztraucas. Tagad jāspēj koncentrēties spēlei, lai varētu iekļūt play-off un tieši tur parādīt savu labāko sniegumu. 

– Kā jūs vispār raugāties uz Latvijas florbolu?

– Es sāku spēlēt Virslīgā 2016. gadā. Vēlāk saistībā ar darbu biju paņēmis pauzi, bet pagājušajā sezonā atgriezos florbolā. Jāsaka, biju gaidījis lielāku progresu. Bez šaubām, šajā laikā kaut kas ir mainījies, spēle varbūt kļuvusi gudrāka. Raugoties septiņu – astoņu gadu griezumā, iespējams, ka nekādu dižu pārmaiņu nav, tomēr Latvijas florbola attīstības līmenis ir salīdzinoši labs. To apliecina arī izlases piektā vieta pasaulē, lai gan to lielā mērā nosaka mūsu labākie florbolisti, kas spēlē ārzemēs. Ja skatās kopumā, amatieriem ar profesionālu attieksmi 5. vieta ir diezgan labs rādītājs. 

– Pasaules līmenī konkurence noteikti ir nežēlīga.

– Tāda tagad valda arī Latvijā. Pastāvīgi ienāk jaunie spēlētāji no jauniešu līgām, kuri grib sevi pierādīt. Arī pieredzējušāki spēlētāji nevar justies droši par vietu komandas sastāvā, jo jaunie elpo pakausī. Kā mēdz teikt – ja jaunie spiež ārā, tad dažreiz nākas pavērot spēli no malas.

– Pastāstiet par sevi. No kurienes nākat un kā kļuvāt par florbolistu? 

– Īstenībā esmu no Jumpravas. Sāku spēlēt florbolu, kad man bija 12–13 gadu. Agrāk biju mācījies Mūzikas skolā, bet šī nodarbošanās īsti nepiesaistīja. Taču vajadzēja sev atrast kādu aizraušanos, lai pēc skolas nesanāk vienkārši blandīties apkārt. Biju aizbraucis uz pāris futbola treniņiem Ogrē, taču no Jumpravas līdz Ogrei diezgan tālu, un nācās meklēt alternatīvu. Tā kā pagastā jau agrāk kopā ar vecākiem puišiem savulaik uzspēlējām florbolu, jau bija kaut kādas pamatiemaņas, tāpat zinājām, ka arī Lielvārdē to spēlē. Turklāt Lielvārde bija tuvāk, uz turieni varēju ar vilcienu labi izbraukāt, arī vecāki varēja aizvest. Tādā veidā sākās manas gaitas florbolā.

– Kā attīstījās jūsu spēlētāja karjera? 

– Pirmos gadus biju vārtsargs, bet vēlāk vienā vasaras turnīrā pārslēdzos uz spēli laukumā. Debija jaunajā ampluā izdevās pat labāka nekā spēle vārtos. Pēc tam kopā ar treneri nolēmām, ka jāturpina darboties kā laukuma spēlētājam. Tādā veidā kļuvu par uzbrucēju un nospēlēju jauniešu līgā līdz 16 gadu vecumam. Pēc tam sāku spēlēt Virslīgā, arī startēju Latvijas izlases sastāvā pasaules U19 čempionātā. Vēlāk pieņēmu lēmumu iestāties Bruņotajos spēkos un uz sešiem gadiem pārtraucu spēlēt. Pagājušajā gadā pārcēlos atpakaļ uz Lielvārdi un izdomāju, ka laiks atgriezties florbolā. Šobrīd dzīvoju Lielvārdē. 

– Kur slēpjas florbola burvība?

– Ātrumā, komandas spēlē. Arī treniņi piesaista, kad savā brīvajā laikā pēc darba satiekamies ar draugiem un pozitīvā atmosfērā kopīgi cenšamies uzlabot savu meistarību. Ja vēl izdodas uzvarēt un rodas iespēja uzspēlēt lielajā finālā piepildītā arēnā, tā ir galvenā balva, kuras dēļ mēs trenējamies. 

– Kāda ir saskaņa komandā? Vai var teikt, ka esat vienots veselums ne tikai uz laukuma, bet arī dzīvē?

– Jā, protams. Daudzi ir arī labi draugi. Draudzība un pozitīvisms, arī humors vieno visu komandu.

– Ar ko jūs šobrīd vēl nodarbojaties? 

– Patlaban es strādāju elektrības nozarē – elektromontāžā. Darbiņš kā vairumam – līdz pieciem vakarā, un pēc tam seko treniņš. 

– Spēles pārsvarā notiek brīvdienās? 

– Pēdējos gados mači ar komandām, kas bāzējas tuvāk mums, teiksim, Ķekavā, Ulbrokā, Ādažos, mēdz būt arī darba dienu vakaros. Nolūks ir vienkāršs – lai nav tā, ka visas brīvdienas vienmēr aizņemtas. Šogad Virslīgā jāspēlē trīs apļi, taču sezonas ilgums nav pagarināts, saglabājas tāds pats kā agrāk, kad mēs spēlējām divus apļus. Līdz ar to maču vairāk, grafiks ir piesātinātāks un dažādāks. 

– Kā gatavojaties spēlei? Droši vien pēc darba vajadzīgs laiks, lai sagatavotos, pārorientētos? 

– Viss ir atkarīgs no tā, kāds kuram darbiņš. Ja cilvēks vairāk strādā fizisku darbu, tad noteikti ir grūtāk pēc pieciem skriet uz spēli un vēl tajā atdot spēkus līdz pēdējam. Man personīgi spēlēšana pēc darba grūtības nesagādā. Kādu stundiņu pirms došanās laukumā varbūt sāc vairāk koncentrēties, apdomāt, kas jādara, atcerēties spēles uzdevumus, pamata taktikas, un tad jau var sākt. Man tas nešķiet sarežģīti, varbūt kādam ir grūtāk. 

– Kā vērtējat komandas treneri un viņa ieguldījumu? 

– Kaspars Kreimanis ir vienmēr atvērts un saprotošs. Viņš apzinās, ka spēlēšana ir hobijs, tāpēc nesāk nevienu strostēt vai audzināt. Viņš vienmēr saka – ja negribat, tad nespēlējat. Viņam nav pienākuma mūs dzenāt, jo darbojamies brīvprātīgi. Ja viņš mums dod labu spēles taktiku un mēs to ievērojam, tad varam uzvarēt. Ja paši kaut ko neizdarām, tad arī zaudējam. Par treneri nevaru pateikt nevienu sliktu vārdu. Viņš ir cilvēks, kurš vienmēr darbojas komandas interesēs un allaž stāv un krīt par spēlētājiem.

– Tūlīt sāksies Adventa laiks, aiz kalniem nav arī Ziemassvētki. Vai komanda ir saliedēta arī šajā laikā, varbūt mēdzat kopā svētkus nosvinēt? 

– Es šādas idejas neatbalstu. Ņemot vērā, ka mēs jau no jūlija teju katru dienu trenējamies, četras – piecas dienas nedēļā pastāvīgi redzam vienus un tos pašus cilvēkus. Es uzskatu, ka svētkos vairāk jābūt kopā ar ģimeni, šajā laikā florbolu noliekam malā.

– Paldies par sarunu! Lai jums priecīgs Adventa laiks un jauki Ziemassvētki!