– Kā vērtējat savu startu Koknesē notikušajās «Metēju dienas» sacensībās?

– Domāju, ka tas ir labs sasniegums, un kopumā ar startu esmu ļoti apmierināta. Protams, zinot savas spējas, nešaubos, ka varēju mest disku vēl tālāk. Tas dod motivāciju censties un turpināt cītīgi trenēties, lai uzrādītu vēl labākus rezultātus.

– Vai īpaši gatavojāties tieši šīm sacensībām?

– Es jau labu laiku regulāri trenējos. Lielākā slodze nodarbībās bija vēl kādu brīdi pirms sacensībām. Patlaban vairāk strādāju pie tehnikas uzlabošanas un kļūdu novēršanas. Pastāvīga koncentrēšanās uz šīm lietām radīja diezgan lielu spriedzi, bet kopumā nāca man tikai par labu.

– Cik lielā mērā izdevās uzlabot savu personisko rekordu?

– Jau pirms «Metēju dienas» es piedalījos vienās sacensībās, kur sasniedzu iepriekšējo rekordu. Tas bija par vairāk nekā trim metriem mazāks (27,79 m). Tādēļ, kad Koknesē aizmetu disku 31 metra tālumā, es biju ļoti priecīga, jo tas man ir liels panākums. Turklāt tagad saprotu, ka nākotnē esmu spējīga paveikt vēl krietni vairāk.

– Varbūt jums ir kādi konkrēti mērķi, kurus vēlaties sasniegt vēl šajā sezonā?

– Esmu izvirzījusi sev uzdevumu tikt uz Latvijas čempionātu diska mešanā un tajā uzrādīt labāko iespējamo rezultātu. Vēlos arī iepriecināt treneri, kurš ar mani ļoti daudz strādā, lai es varētu sasniegt šādus rezultātus. Par to viņam liela pateicība. Mans galvenais mērķis ir ierindoties Latvijas čempionāta labāko trijniekā un iegūt ceļazīmi uz Baltijas čempionātu.

– No kurienes nākat un cik ilgi jau nodarbojaties ar vieglatlētiku?

– Kādreiz dzīvoju Rīgā, bet nu jau 11 gadu manas mājas ir Ogrē. Ar vieglatlētiku nodarbojos deviņus gadus. Savas gaitas vieglatlētikā es sāku ar skriešanu, diemžēl kājas traumas dēļ to nācās pārtraukt. Tādēļ, kad vēl biju U14 vecuma grupā, es pievērsos mešanas disciplīnām, vēlāk uzsvaru liekot tieši uz diska mešanu. 

– Kas pamudināja sākt sportot, vai tas vienkārši bija pašas lēmums?

– Visa mana ģimene ir sportiska. Vectēvs vēl joprojām daudz nodarbojas ar sportu. Tieši viņš pamudināja vispirms vecākus, bet vēlāk arī mani sākt trenēties vieglatlētikā. Vectēvs arī iepazīstināja mani ar treneri Edgaru Siliņu. Lai gan sākumā šķita, ka vieglatlētika nebūs man piemērota, tomēr ar laiku es pielāgojos. Drīz sākās arī rezultātu progress, kas sniedza gandarījumu, un tagad esmu priecīga, ka nokļuvu vieglatlētikā, tā viennozīmīgi ir mans mīļākais sporta veids.

– Kādās vieglatlētikas disciplīnās bez diska mešanas vēl startējat, un kuras vislabāk padodas?

– Labprāt skrienu 200 metru distanci, lai gan kopumā neesmu tendēta uz sprintiem. Man patīk arī garās distances, bet tagad tajās tik bieži nepiedalos. Runājot par mešanas disciplīnām, es nedaudz vairāk sāku pievērsties arī lodes grūšanai un šķēpa mešanai. Tomēr man tuvākā un veiksmīgākā disciplīna paliek diska mešana. Tiesa, ir radusies doma vairāk piestrādāt arī pie skriešanas, īpaši 200 metriem.

– Cik ilgi un nopietni plānojat turpināt sportot? 

– Šobrīd mācos Ogres Centra pamatskolā un domāju nodarboties ar sportu vismaz līdz vidusskolas beigšanai, proti, vēl četrus gadus. Kad laiks nāks tuvāk, skatīšos, ko varētu darīt turpmāk. Katrā ziņā es neplānoju beigt sportošanu.

– Kādi ir jūsu mērķi, ko vēlaties sasniegt gan sportā, gan ārpus tā? 

– Mani pašreizējie mērķi būtu sasniegt Baltijas čempionātu, neraugoties uz to, ka Latvijā metēju vidū ir liela konkurence. Ikdienas dzīvē es vēlētos nākotni saistīt ar kādu jomu, kurā varu būt fiziski aktīva un reizē palīdzēt citiem cilvēkiem. Pašlaik domāju, ka es varētu darboties policijā.

– Varbūt jums ir kādi hobiji, ar ko aizraujaties no mācībām un sportošanas brīvajā laikā?

– Esmu deviņus gadus gājusi Mākslas skolā, pabeigusi to un ieguvusi diplomu. Ļoti patīk gleznot, īpaši arhitektūru, ainavas, – tas ļauj man atvērties. Patīk arī rakstīt, lasīt, patīk dzeja un cita literatūra, tostarp detektīvi.

– Daudzi atlēti, arī slaveni sportisti, atklājuši, ka viņiem pirms startiem ir savs īpašs rituāls, kas palīdz koncentrēties un sagatavoties. Varbūt arī jums ir kaut kas līdzīgs? 

– Pirms starta es daudz domāju, kādu prieku rezultāts nesīs maniem ģimenes locekļiem, kad viņi redzēs, ka esmu kaut ko paveikusi. Tā kā lielu iedvesmu un palīdzību sporta lietās man allaž sniedz mamma, pirms starta bieži iztēlojos, kā viņa smaida, kad es uzrādu ļoti labu rezultātu. Kad šajās sacensībās uzstādīju personisko rekordu, mamma bija patiešām priecīga.