Piektdiena, 19.07.2024 05:36
Digna, Jautrīte, Kamila
Sestdiena, 28. oktobris, 2023 10:55

Jauna tramplīnlēcēja ar lieliem sapņiem

Ogres Vēstis Visiem
Jauna tramplīnlēcēja ar lieliem sapņiem
Gada siltajos mēnešos tramplīnlēkšana notiek uz speciāla plastmasas seguma
Sestdiena, 28. oktobris, 2023 10:55

Jauna tramplīnlēcēja ar lieliem sapņiem

Ogres Vēstis Visiem

Ogres tramplīnlēcējai Aelitai Krasiļščikovai ir 14 gadu, un viņa mācās Ogres 1. vidusskolas 9. klasē. Drīz apritēs desmit gadu, kopš Aelita nodarbojas ar tramplīnlēkšanu. Viņas lielākais mērķis ir turpināt trenēties ārzemēs un kādreiz startēt olimpiskajās spēlēs. 

Bronza sacensībās Rumānijā

Aelita Krasiļščikova kopā ar savu treneri Margaritu Sokolovu nesen atgriezās no Starptautiskās Slēpošanas federācijas organizētās treniņnometnes tramplīnlēkšanā Rumānijā. Tās noslēgumā bija arī iespēja pārbaudīt savus spēkus sacensībās «New Star Trophy», kurās ogrēniete izcīnīja bronzas godalgu. «Šī nometne tika rīkota to valstu sportistiem, kurās šis sporta veids nav attīstīts, un mēs bijām vieni no tiem,» saka Aelita. «Šajā nometnē es biju vienīgā sportiste no Latvijas. Parasti ierodas arī tramplīnlēcēji no Siguldas, bet šoreiz viņu nebija. Kā treneres līdzi brauca mana mamma un arī māsa Alise. Mēs kopā ar citu valstu tramplīnlēcējiem trenējāmies un startējām uz 70 metru jaudas tramplīna. Pati nometne ilga nedēļu, katru dienu notika divi lēkšanas treniņi, kā arī fiziskās nodarbības, bet tās noslēgumā norisinājās sacensības.» 

Aelita pārstāv Ogres ziemeļu divcīņas klubu OZDK, un viņas došanās uz treniņnometni bija iespējama, pateicoties Ogres novada pašvaldības un Latvijas Slēpošanas federācijas atbalstam. Jaunā sportiste apzinās, ka līdz īstām uzvarām vēl tāls ceļš ejams, bet viņa ir apņēmības pilna turpināt trenēties. Arī šogad Aelita kopā ar treneri mērķtiecīgi gatavosies ziemas sezonai.

Uz tramplīnlēkšanu aizveda māsa

Aelita Krasiļščikova šo sporta veidu neatrada nejauši. Viņa stāsta, ka divus gadus vecākā māsa Alise savulaik ļoti gribēja iemācīties lēkt no tramplīna, lai gan sākotnēji neko daudz par to nezināja: «Manuprāt, viņai patika, ka tramplīnlēkšana ir kaut kas savādāks, atšķirīgs no mums pierastajiem sporta veidiem. Bet sīkāk par to neesam runājušas. Taču mamma Alisi aizveda izmēģināt, un jau pēc pirmajiem treniņiem viņai tramplīnlēkšana ļoti iepatikās. Arī mammai šis sports radīja interesi, viņa ieraudzīja tajā potenciālu un ieguva pārliecību, ka lēkšanu ar slēpēm vajag attīstīt. Pēc kāda laiciņa Alise sāka uzrādīt labus rezultātus, viņa veda mājās kausus un medaļas par uzvarām un sekmīgiem startiem sacensībās. Tad arī es izdomāju, ka gribu iet māsas pēdās, un tas veiksmīgi izdevās. Tiesa, Alise jau pirms gada beidza nodarboties ar tramplīnlēkšanu, toties kļuva par vienu no maniem treneriem. Tagad viņa aizrāvusies ar volejbolu, kā arī palīdz organizēt manu treniņu procesu. Līdz tam es trenējos tikai mammas uzraudzībā. Mamma pati savulaik, kad gāja skolā, aktīvi sportoja – bija vieglatlēte. Tagad viņa strādā kā trenere Ogres novada Sporta centrā.»

Latvijā pietrūkst treniņu vietu

Lai gan daudziem tramplīnlēkšana asociējas ar ziemas sportu, īstenībā ar to var nodarboties augu gadu, ja vien ir pieejama nepieciešamā infrastruktūra – tramplīni. Latvijā gan šis sporta veids nav ieguvis plašu popularitāti, līdz ar to trūkst iespēju pilnvērtīgi trenēties, viss balstās uz atsevišķu entuziastu pleciem. Aelita Krasiļščikova stāsta vairāk: «Lai varētu ar tramplīnlēkšanu nodarboties arī bezsniega apstākļos, jau labi sen ir izgudrots speciāls plastmasas segums, ko dēvē par slotiņām. Protams, kad ir sniegs, tiek izveidots piemērots segums no ziemas baltās rotas. Taču treniņu iespējas Latvijā ierobežo pietiekami lielu, piemērotu tramplīnu trūkums, tāpēc mēs braucam uz stadionu un taisām sausos treniņus, kā arī lēkšanas imitācijas. Latvijā treniņi notiek divas reizes nedēļā – darba dienās pēc skolas. Bet apmēram reizi mēnesī – divos rodas iespēja aizbraukt uz Poliju vai citām valstīm, kur pieejami lielāki tramplīni un uz kuriem es varu pilnvērtīgi lēkt.» 

Priekšā gaidāma izšķiršanās

Tramplīnlēkšana prasa īpašu spēju izkopšanu, tādēļ ir jāseko līdzi ķermeņa fiziskajai attīstībai un jāstrādā pie nepieciešamo prasmju nostiprināšanas. Tāpēc Aelita arī brīvajā laikā cenšas būt aktīva, pat mājās dažreiz uztaisa nelielas treniņu imitācijas. «Tramplīnlēcējiem ir jābūt ļoti stiprām kājām, tāpat jāmāk labi atliekties,» viņa paskaidro. «Ne mazāk svarīgs ir teicams līdzsvars un reakcija. Nepieciešama perfekta ķermeņa izjūta, koordinācija un spēja it kā «iegulties» gaisā, sajust zem sevis esošo vēja plūsmu un izmantot to, lai gaiss aiznestu tevi tālāk. Šis sporta veids neprasa lielu fizisko spēku, bet drīzāk fizisko un mentālo spēju apvienojumu, kas vainagojas ar perfektu ķermeņa pārvaldīšanu. Tas nav viegli, un, lai šīs prasmes attīstītu, vajag daudz trenēties. Man palīdz tas, ka ar tramplīnlēkšanu nodarbojos jau deviņus gadus. Tā ir pieredze, kas uzkrāta treniņu gaitā. Kad biju mazāka, sešus gadus varēju lēkt uz pietiekami tuvu pieejamajiem tramplīniem, un pamazām prasmes pilnveidoju. Taču kādā brīdī esošo tramplīnu iespējas man kļuva nepietiekamas – tie vienkārši ir par mazu, un pēdējos gados trenēties ir kļuvis jūtami grūtāk. Arī pieredze tagad aug lēnāk. Taču man ir vēlēšanās un liels atbalsts no ģimenes, draugiem un citiem tuviem cilvēkiem, tāpēc es gribu nodarboties ar savu iemīļoto sportu arī nākotnē. Kā sanāks, vēl nemāku teikt. Varbūt es turpināšu apgūt zinības tepat, Ogres Valsts ģimnāzijā, bet, ja radīsies iespēja, braukšu uz citu valsti, kur varēšu apvienot treniņus ar mācībām. Mani neuztrauc tas, ka nāks cits treneris, jo ģimenes atbalsts vienmēr būs līdzās. Es gribu iet tālāk un ceru, ka viss izdosies. Mans lielākais mērķis šajā sporta veidā būtu tikt uz olimpiskajām spēlēm.»