Lūkass Siliņš savas gaitas sportā uzsāka jau pirmajā klasē, bet kā futbolists. Desmit gadu vecumā viņš ar savu draugu Renāru Grasi atnāca uz orientēšanās pulciņa nodarbībām Ķegumā pie trenera Naura Neimaņa. Orientēšanās sports izrādījās pievilcīgs un aizraujošs, tāpēc Lūkass nolēma trenēties regulāri. Uzsākot trenēties orientēšanās sportā, ziemas laikā viņš sāka slēpot, lai varētu nodarboties ar šo sportu arī ziemā.
Sportists nenoliedz, ka viņa primārais sporta veids joprojām ir orientēšanās, savukārt slēpošana ļauj izbaudīt ātrumu. «Orientēšanās sports ir pievilcīgs ar to, ka pat pēc finiša iespējams dažāds iznākums, jo gan tu pats, gan konkurenti orientējoties var pieļaut kļūdas, kas ietekmē rezultātu,» paskaidro Lūkass Siliņš. «Savukārt slēpošanā mani saista ātrums un adrenalīns, ko tas raisa, jo orientēšanās uz slēpēm norit daudz ātrākā tempā nekā skriešana vasarā.»
Rezultātus iespaidoja augstkalnes specifika
Ar savu startu Eiropas Jaunatnes ziemas olimpiskajā festivālā Lūkass Siliņš nav līdz galam apmierināts, taču pozitīvi vērtē faktu, ka sacensību gaitā rezultāti pakāpeniski uzlabojās. «Kopumā startēju trīs distanču slēpošanas disciplīnās,» stāsta sportists. «Pirmā bija 7,5 kilometri klasiskajā stilā, un šis starts īsti neizdevās, jo finišēju 66. vietā, un nebiju pārāk apmierināts ar savu sniegumu. Pēc tam sekoja sacensības 10 kilometros brīvajā stilā, kurās jau jutos jūtami labāk, un tas atspoguļojās arī rezultātā. Taču vislabāk izdevās trešā distance – 1,2 kilometru sprints brīvajā stilā. Tajā ierindojos 24. vietā un iekļuvu izslēgšanas braucienos, kuriem kvalificējas labākie 30 slēpotāji. Tendence bija pozitīva, un pēc sprinta jau jutos ļoti apmierināts ar savu veikumu.»
Vaicāts par šādas rezultātu dinamikas iemesliem, Lūkass Siliņš uzskata, ka savu lomu nospēlējusi sacensību vietas specifika, jo Bakuriani pilsēta Gruzijā, kur notika šā gada olimpiskais festivāls, atrodas augstkalnē, apmēram 1600 metru virs jūras līmeņa. Lūkass atzīst, ka Latvijas delegācija Bakuriani ieradās diezgan vēlu, tādēļ sākumā sportisti vēl nebija pieraduši pie augstkalnes apstākļiem. Līdz ar to arī pirmie rezultāti varēja būt sliktāki. «Ņemot vērā, ka Latvijā mēs dzīvojam pārsvarā 50–100 metru virs jūras līmeņa, tad, aizbraucot uz augstkalni, pirmajās dienās ir daudz grūtāk,» saka Lūkass. «Vajadzīgs laiks, kamēr organisms adaptējas. Jo ilgāk mēs šeit uzturamies, jo labāk šī adaptācija norit. Sestajā dienā, kad norisinājās sprinta sacensības, mēs jau bijām mazliet pieraduši pie apstākļiem, tāpēc arī rezultāti uzlabojās.» Viņš pieļauj – ja sportisti būtu atbraukuši uz šejieni patrenēties pirms olimpiskā festivāla sacensībām, tad sekmes būtu vēl labākas.
Sezona līdz marta beigām
Ikdienā Lūkass Siliņš kopā ar pārējiem trenera Naura Neimaņa audzēkņiem pārsvarā trenējas Ķegumā un Ogrē. Ņemot vērā, ka ziemas Latvijā pēdējos gados bieži izceļas ar sniega trūkumu, dažreiz nākas slēpes atstāt mājās un slēpošanas vietā arī ziemā skriet vai braukt pa asfaltu ar rollerslēpēm. To gan orientieristi lielākoties praktizē tikai fiziskās formas uzturēšanas un slēpošanas imitācijas nolūkos, jo šādos treniņos iztrūkst orientēšanās elementu.
Tomēr pirms nopietnākām ziemas orientēšanās sacensībām bez pilnvērtīgas slēpošanas neiztikt, tādēļ nākas braukt uz valstīm, kur ir iespējas trenēties uz sniega. Gatavojoties sacensībām Gruzijā, sportisti ļoti bieži brauca uz Igauniju slēpot no mākslīgā sniega izveidotā aplī. «Par spīti sniega trūkumam Latvijā, kopā esam noslēpojuši diezgan daudz, jo sezonas sākumā – novembrī – nedēļu uzturējāmies Itālijā, kur daudz slēpojām, tāpat arī bijām sacensībās Somijā,» uzsver Lūkass Siliņš. «Sezonas laikā arī Latvijā izdevās paslēpot, gan Ogrē, gan Siguldā. Tagad jau sniega ir vairāk.»
Uz jautājumu par tuvākajiem mērķiem Lūkass Siliņš atteic, ka šīs ziemas sezonas laikā noteikti plāno piedalīties gaidāmajā Latvijas čempionātā distanču slēpošanā un ziemas orientēšanās. Taču tuvākais lielais mērķis ir starts Pasaules junioru čempionātā orientēšanās uz slēpēm, kas marta beigās norisināsies Somijā.
