– Cik sen jau nodarbojies ar vieglatlētiku? 

– Viss sākās jau pirmajā klasē, kad vecāki mani mudināja izmēģināt dažādus sporta veidus. Līdz ar to paralēli mācībām apmeklēju arī Sporta skolu un tieši tad sāku trenēties vieglatlētikā Ogrē. Tā pagāja trīs gadi, bet, kā jau bērnībā, – bija brīži, kad kaut kas nepatika un gribējās pamēģināt ko citu. Tādēļ 2016. gadā no vieglatlētikas uz laiku aizgāju, bet četrus gadus vēlāk atkal atgriezos. 

– Un kad sākās kārtslēkšana? 

– Tā manā dzīvē ienāca nedaudz nejauši. Pēc atgriešanās treneris man lika startēt vairākās disciplīnās. Lai gan nevienā no tām es īpaši spīdošus rezultātus neuzrādīju, tomēr man daudzas lietas padevās tīri labi. Tāpēc treneris izdomāja, ka es varētu trenēties daudzcīņā, bet šim nolūkam bija nepieciešams apgūt arī kārtslēkšanu. Tādā veidā es iepazinu šo disciplīnu, un man tā ātri iepatikās. Trenējoties daudzcīņā, diezgan drīz man vislabāk padevās tieši kārtslēkšana, tādēļ jau 2022. gadā startēju arī pirmajās kārtslēkšanas sacensībās.

– Kas tevi visvairāk pamudināja nopietnāk pievērsties sportam?

– Protams, sākumā tie bija vecāki, kuri mani virzīja sportot. Bet vēlme atgriezties vieglatlētikā pēc pauzes vairāk nāca no manis paša. Tolaik es dejoju tautas dejas, kas sāka apnikt, turklāt arī sapratu, ka esmu fiziski spējīgs, stiprāks par daudziem sava vecuma bērniem un varu sasniegt kaut ko vairāk. Pēc pauzes man radās papildu motivācija atgriezties sportā un trenēties nopietnāk. Turklāt es jau pazinu treneri, arī mani draugi apmeklēja treniņus, tādēļ bija vieglāk turpināt savulaik iesākto. 

– Vai tev vienmēr bijis viens treneris?

– Nē, iesākumā trenējos pie Edgara Siliņa, pēc tam uz kādu gadu pārgāju pie Zigurda Kinča. Vēlāk, neilgi pirms pauzes sporta gaitās, atkal atgriezos pie sava pirmā trenera. Kad atsāku sportot, uzreiz pie Edgara Siliņa netiku, tādēļ apmēram pusgadu pavadīju pie viena cita trenera. Vēlāk radās izdevība atgriezties pie Edgara Siliņa, un es to izmantoju. Katrs treneris man ir devis kaut ko savu, bet šobrīd esmu atradis sev piemērotāko risinājumu.

– Kā tu pats raksturotu kārtslēkšanu? Kas šajā disciplīnā ir visgrūtākais, un kas tajā visvairāk aizrauj?

– Kārtslēkšana prasa ļoti labu mentālo noturību un spēju saņemt sevi rokās. Manuprāt, visgrūtākā ir tieši šī cīņa ar sevi. Cilvēkam dabiski pastāv dažādas bailes, tajā skaitā arī no augstuma, no iespējas nokrist un gūt savainojumu. Un tev ir jāiemācās tās pārvarēt. Agrāk man bija izteiktas bailes no lēkšanas. Ir bijuši brīži, kad fiziski vari pārlēkt konkrētu augstumu, bet smadzenes «neļauj». Tā ir liela iekšējā cīņa. Protams, tas ir arī fiziski sarežģīti – jāstrādā gan ar tehniku, gan spēku, gan koordināciju. Bet tieši šī kombinācija arī padara kārtslēkšanu tik interesantu.

Runājot par aizrautību, mani visvairāk fascinē progress. Katru gadu trenējoties, redzi, kā uzlabojas rezultāts, vari pārvarēt arvien augstāk uzstādītas latiņas. Tas dod motivāciju turpināt. Tāpēc pēdējā pusotra gada laikā esmu pilnībā koncentrējies uz kārtslēkšanu, un tas ļāvis vairāk attīstīties tieši šajā disciplīnā.

– Šogad izcīnīji trešo vietu Latvijas U-23 čempionātā telpās. Kā vērtē šo rezultātu?

– Pozitīvi. Iepriekš arī biju ieguvis trešo vietu līdzīga rakstura sacensībās, bet ar krietni zemāku rezultātu. Pagājušajā gadā beidzot sajutu, ka lēcieni kļūst stabilāki un tehniski pareizāki. Treniņos jau tad biju tuvu četru metru robežai, bet sacensībās to ne vienmēr izdevās parādīt, un paliku 4. vietā. Šogad beidzot sanāca. Protams, jūtu, ka varu vēl vairāk – potenciāls ir lielāks, un vēlos turpināt uzlabot rezultātus. Es rēķinu, ka varu lēkt krietni augstāk, vismaz 4,50 metru, jo treniņos jau tagad dažreiz lecu 4,40 metru.

– Kādas bija sajūtas, izcīnot godalgu?

– Liels gandarījums. Īpaši tāpēc, ka šī bija individuāla medaļa. Komandu sportā tu vari dalīt panākumus ar citiem, bet šeit viss ir atkarīgs tikai no tevis paša – treniņiem, ieguldītā darba. Tāpēc šī sajūta ir īpaša.

– Vai tas ir tavs līdz šim lielākais sasniegums?

– Jā, šobrīd noteikti. Tā ir lieta, ar ko visvairāk lepojos.

– Kā notiek tavs ikdienas treniņu process?

– Nodarbības man ir sešas reizes nedēļā. Parasti tās sadalās – ir skriešanas, spēka un kārtslēkšanas treniņi. Kopumā sanāk trīs dienas skrejceliņā, viena diena svaru zālē, bet divas tiek veltītas tieši kārtslēkšanai. Grafiks ir diezgan stabils, un tas prasa daudz laika un disciplīnas. Svarīgākais ir regularitāte un lēkšanas tehnikas uzlabošana.

– Vai nācies piedzīvot brīžus, kad gribējies padoties?

– Nē, nevarētu teikt, ka nopietni apsvērtu visam atmest ar roku, bet ir bijuši periodi, kad pazūd motivācija un vēlme trenēties. Piemēram, pēc ilgāka pārtraukuma bija grūti atgriezties treniņos – likās, ka vairs nesanāk kā agrāk. Bet, atsākot trenēties, sapratu, ka šī sajūta ir mānīga un pārejoša. Galvenais ir turpināt.

– Kādu tu redzi savu nākotni sportā?

– Gribētos trenēties kārtslēkšanā arī turpmāk. Neesmu sev uzstādījis mērķi obligāti startēt pasaules čempionātos, bet, ja būtu iespēja kādreiz iekļūt, piemēram, Eiropas līmeņa sacensībās, tas būtu ļoti labi. Šobrīd galvenais ir turpināt progresēt un izbaudīt to, ko daru. 

– Kā patlaban izdodas apvienot sportu ar mācībām?

– Es mācos Ogres tehnikumā, un pagaidām to apvienot ar sportu nav pārāk grūti. Lielāko daļu darbu varu izdarīt skolā, tāpēc mājās paliek vairāk laika atpūtai. Tas palīdz, jo ar tik intensīvu treniņu grafiku atpūta ir ļoti svarīga.

– Cik svarīgs tavā ikdienā ir ģimenes un treneru atbalsts?

– Ļoti būtisks. Bez ģimenes atbalsta būtu daudz grūtāk. Arī trenera devums spēlē milzīgu lomu – visos manos sasniegumos viņa ieguldījums ir neatsverams. Noteikti savu artavu dod arī draugu atbalsts.

– Kā pavadi laiku ārpus treniņiem?

– Godīgi sakot, lielākā daļa laika paiet sportā. Brīvdienās satiekos ar draugiem, daudzi no viņiem arī ir sportisti. Runājot par hobijiem, esmu aizrāvies ar taku skriešanu «Stirnu buks». Šajās sacensībās kopā ar brāļiem, māsīcu un draugiem regulāri piedalos jau četrus gadus, lai uzturētu sevi labā fiziskā formā, kā arī redzētu jaunas pilsētas un Latvijas skaistās takas. 

– Ko tu ieteiktu jauniešiem, kuri domā sākt nodarboties ar vieglatlētiku un tieši kārtslēkšanu? 

– Noteikti vajadzētu izmēģināt. Kārtslēkšana ir ļoti aizraujoša disciplīna – sajūta, ka vari pārvarēt arvien lielāku augstumu, ir īpaša. Un galvenais – nebaidīties no jaunā. Bailes ir dabiskas izjūtas, bet tās var pārvarēt. Tieši tas arī palīdz augt.

– Lai izdodas turpināt sportisko izaugsmi un gūt prieku no tā!