Sestdiena, 13.04.2024 16:13
Egils, Egīls, Nauris
Pirmdiena, 1. maijs, 2023 08:51

Kaspars Kreimanis: "Ir feina labi padarīta darba sajūta"

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem
Kaspars Kreimanis: "Ir feina labi padarīta darba sajūta"
Komandas treneris Kaspars Kreimanis ar dzīvesbiedri Diānu un dēlu Kristapu
Pirmdiena, 1. maijs, 2023 08:51

Kaspars Kreimanis: "Ir feina labi padarīta darba sajūta"

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem

Lielvārdes komanda "Lielvārde/Fat Pipe" pēc četru gadu pārtraukuma atkal atgriezusies Latvijas florbola tronī, dramatiskā finālā pieveicot regulārās sezonas uzvarētāju "Valmieru". Noteikti jāatzīmē arī fakts, ka lielvārdieši kļuvuši par pirmo komandu, kas spējusi izcīnīt titulu, pamatturnīrā ieņemot tikai septīto vietu. Par šo lielisko sasniegumu un emocijām pēc spēles intervijā pastāstīja komandas treneris Kaspars Kreimanis.


– Kā varat vērtēt aizvadīto sezonu?

– Sezona, manuprāt, sadalāma divos nogriežņos – regulārais turnīrs un "play-off" spēles. Regulārajā turnīrā mums personīgu iemeslu dēļ pietrūka dažu spēlētāju, kuri aizvadījuši vairākas sezonas un ir pieskaitāmi mūsu vadošajiem spēkiem. Viņi nevarēja būt kopā ar komandu. Toties mēs visa pamatturnīra gaitā devām spēles laiku jaunajiem puišiem, kuri Lielvārdes klubam pievienojās sadarbības ar Ogri ietvaros. Nākotnē tiek veidota vienota sistēma, un es ceru, ka tas dos pozitīvu ieguldījumu ilgtermiņā. Galvenais, ka mēs tikām izslēgšanas spēlēs. Protams, pastāvīgi tika uzturēta saikne ar spēlētājiem, kas netika uz regulārā turnīra mačiem, bet zinājām, ka sezonas nogalē viņi būs klāt. Žēl, ka pievienojās tik vēlu, bet agrāk viņi nebija gatavi – vienkārši nevarēja.

– Tomēr «play-off» mačos komanda bija labākajā sastāvā!

– Izslēgšanas spēles pēc būtības ir pavisam kas cits. Tad visas pārējās lietas jānoliek malā, palika tikai darbs un florbols. Reizēm pat ģimene tika atstāta trešajā plānā. Paldies arī manai ģimenei, kas saprot šo spēļu ārkārtējo svarīgumu un atbalstīja mani visā šajā procesā. Varu teikt paldies arī puišiem, ka viņi saprata, ko es no viņiem vēlos un ko dara pretinieks. Vērtējot sastāvu "uz papīra", pretinieki izskatījās daudz pieredzējušāki, viņu rindās bija vairāk augstvērtīgu spēlētāju. Taču mēs ar savu Lielvārdes sīkstumu un neatlaidību spējām pierādīt, ka Latvijas Florbola savienība un sabiedrība ir pārāk ātri mūs norakstījusi. Tas mums deva papildu dopingu un palīdzēja pārvarēt pirmo kārtu. Nākamajās spēlēs ticība un pārliecība par saviem spēkiem, protams, parādījās arvien vairāk. Tā gājām soli pa solim, līdz nonācām finālā.

– Izšķirošais mačs droši vien allaž rada lielu spriedzi!

– Tas, ka finālā nebūs viegli, bija gaidāms. Tā tomēr ir «Arēna Rīga», kas ar savu plašumu vien radīja lieku satraukumu. Turklāt pāris gadus nebijām iekļuvuši lielajā finālā, cīnījāmies par trešo vietu, bet abas reizes zaudējām un palikām bez medaļām. Šogad gribējās visu darbu Arēnā izdarīt līdz galam. Šo vēlmi noteikti labi raksturoja arī satraukums pirmajā periodā. Nāca par labu pārtraukums, kura laikā sakārtojām savas domas un lietas. Izrunājām taktisko spēles plānu – ko vajadzētu darīt un kā labāk spēlēt, un tad arī spēle aizgāja.

– Pamatlaika izskaņa gan sanāca visai nervoza…

– Protams, 3. perioda beigas mēs būtu gribējuši savādāk nospēlēt, es arī varētu šo to komandai parādīt, bet bija milzīga spriedze, puiši strādāja laukumā līdz spēku izsīkumam, no tā arī tās kļūdas radās. Bet viss ir labs, kas labi beidzas. Pēc gada vai diviem praktiski neviens vairs neatcerēsies spēles ritējumu un to, kādā veidā tā tika novesta līdz pagarinājumam. Varējām jau iztikt bez tās lielās intrigas mača beigās, bet šajā gadījumā tas varbūt bija vēl skaistāk.

– Lielvārdei tas jau ir ceturtais čempionu tituls! Jums personīgi tas droši vien arī ir ļoti nozīmīgs panākums?

– Noteikti. Trim no šiem četriem tituliem esmu pielicis savu roku. Divas reizes gan piedalījies kā trenera palīgs, līdz ar to šis ir pirmais kā komandas galvenajam trenerim. Jāsaka paldies kluba vadībai, kas turpināja man uzticēties, neskatoties uz to, ka divus gadus pēc kārtas mums bija jāpaliek ar koka medaļām un arī regulārajā sezonā negāja tik vienkārši. Viņi ticēja manam darbam, un tas arī nostrādāja.

– Interesanti bija tas, ka komentētāji brīdī, kad vēl pāris minūtes līdz spēles beigām rezultāts bija 4:2 Lielvārdes labā, teica, ka florbolā arī pēdējā brīdī var notikt negaidīti pavērsieni, vēl var atspēlēties. Un tad īsā brīdī vieni vārti, otri – un pagarinājums. Tāda sajūta, ka jūs nobūra!

– Dažreiz jau liekas, ka tie komentētāji ko nelabu piesauc. Tajā pašā laikā es apzinos, ka florbolā jau minūte ir daudz, par trim, četrām nemaz nerunājot. Protams, ja esi zaudējošās komandas statusā, tad šķiet, ka laiks skrien ātri. Bet situācijā, kad esi vadībā un tev spēle ir jānotur vai jānoved līdz uzvarošām beigām, tad šīs trīs, četras minūtes liekas kā mūžība. Ir bijušas arī spēles (ne pie mums, bet Skandināvijā), kur desmit sekundēs komanda gūst divus vārtus. Tā ka divi vārti nav nekāds lielais pārsvars.

– Kāda bija sajūta, kad pagarinājumā Nazarovs dabūja bumbiņu vārtos?

– Viss sākās ar to, ka Maikls Nazarovs pagarinājumā nemaz nebija tajā virknējumā ielikts. Bet kādā brīdī man septītais prāts jeb intuīcija teica, ka viņš ir jāizlaiž laukumā. Un jau pirmajā maiņā, kad Maikls iznāca laukumā, viņš guva vārtus. Viņš ir viens no tiem puišiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nevarēja pievienoties sezonas laikā. Bet es priecājos, ka Maikls bija ar komandu izšķirīgajos brīžos. Protams, tā eiforija pēc viņa gūtajiem vārtiem… Milzīgs akmens no sirds novēlās, kad radās apziņa, ka viss darbs ir beidzot izdarīts līdz galam. Ka neesam apstājušies kaut kur pa ceļam. Kopumā ir feina labi padarīta darba sajūta.

– Varētu teikt, ka vismaz pašlaik šie ir svarīgākie vārti viņa karjerā!

– Es domāju, pilnīgi noteikti! Varbūt kādā gadā jauniešu sacensībās viņš līdzīgus vārtus ir guvis, bet šajā līmenī šie noteikti ir svarīgākie. Es ceru, ka tie dos papildu dopingu un motivāciju spēlēt vēl vairāk un labāk – ar skatu nākotnē.

– Kāda sajūta valdīja tobrīd, kad komandu apbalvoja, un kāda ir pēcgarša?

– Teikšu godīgi, Arēnā mēs uzkavējāmies diezgan ilgi, jo puiši tika aizsaukti uz dopinga analīzēm. Protams, mēs no ģērbtuves prom negājām un pa īstam nesākām svinēt, kamēr nesagaidījām puišus no dopinga telpas atpakaļ. Gaidījām ilgi – apmēram stundu, bet tad, protams, sākās eiforija, kas ilga visu sestdienas vakaru. Svinējām mēs Lielvārdē kopā ar faniem līdz rītam. Tikai nākamās dienas vakarpusē sākām līdz galam apjaust, ko esam izdarījuši.

– Kur īsti svinējāt?

– Paldies komandas vadībai un atbalstītājiem, kas, neatkarīgi no tā, kāds būs rezultāts, bija par to parūpējušies. Lielvārdē bija noīrētas telpas, sagatavots banketa galds, kur mēs varējām kopā ar faniem atpūsties un svinēt. Šis bija pirmais saiets kopā ar faniem, kurā varējām atpūsties, visu izrunāt un priecāties. Noslēguma pasākums ar otrajām pusītēm būs šajās brīvdienās.

– Cik fanu apmēram bija?

– Vismaz trīs reizes vairāk nekā komanda. Kopumā mēs bijām kādi 70 cilvēki.

– Ar kādu skatu tagad raugāties nākotnē?

– Patlaban, kā es arī puišiem pēc spēles teicu, ir laiks priekam. Tagad var līksmot, atpūsties, nedomāt ne par ko citu. Var veltīt laiku ģimenei vai otrajai pusītei. Varbūt nedaudz distancēties no florbola, lai atbrīvotos no lielā saspringuma, kas valdīja iepriekš. Bet jaunajai sezonai mēs pilnīgi noteikti sāksim gatavoties jūlijā. Un rudens pusē startēs nākamā gada regulārais čempionāts.

– Novēlēsim, lai komanda pie šā sasnieguma neapstātos un šādu panākumu būtu vēl daudz un daudz!