– Jūs esat nācis no Jumpravas. Kā tur pavadītā bērnība ietekmēja jūsu ceļu uz basketbolu?
– Jā, esmu iedzimts jumpravietis. Kā jebkurā nelielā apdzīvotā vietā, arī Jumpravā bērni parasti izmēģina visus sporta veidus. Es nebiju izņēmums – spēlēju basketbolu, futbolu, florbolu, nodarbojos ar vieglatlētiku. Tolaik tas viss notika diezgan dabiski – pēc skolas vienkārši gājām ārā un darījām to, kas patika. Nebija tādas stingras specializācijas kā šodien, bet varbūt tieši dažādās iespējas un iegūtā pieredze arī lika stabilus pamatus tālākajām gaitām.
Lai gan es biju jaunāks par daudziem saviem draugiem, spēlēju un centos turēt līdzi. Tas kaut kādā mērā arī norūdīja – nācās pielikt vairāk pūļu. Basketbols vienkārši iepatikās visvairāk – tas kaut kā iekrita sirdī. Tajā laikā ļoti populārs bija Maikls Džordans, kuru skatījos televīzijā un apbrīnoju. Bieži viens pats gāju uz laukumu un varēju stundām trenēties – mest, skriet, spēlēt. Basketbols mani pa īstam aizrāva.
– Kad jums pašam radās sajūta, ka basketbols var kļūt par jūsu profesiju?
– Viss attīstījās pakāpeniski. Sākumā tas bija vienkārši hobijs, kas ļoti patika, bet ar laiku sapratu, ka gribu spēlēt nopietnāk. Tāpēc iestājos Ogres Basketbola skolā, un vēlāk jau nāca jauni izaicinājumi. Protams, pašā sākumā vēl nebija pārliecības, ka basketbols kļūs par profesiju, bet vēlmes un ticības sev netrūka.
– Karjeras sākumā spēlējāt arī citos klubos – ko jums deva šis posms?
– Tas bija ļoti svarīgs laiks manā attīstībā, jo es pieaugu – gan kā personība, gan kā spēlētājs. Latvijas Universitātes komandā ieguvu iespēju spēlēt Latvijas basketbola augstākajā līmenī – tolaik ne visi ticēja, ka es to varu, un arī pašam sev to nācās pierādīt. Tur pavadītais laiks deva pārliecību par savām spējām.
Mani nākamie klubi – «Valmiera» un «Barons» – sekoja kā nobriešanas posms. Spēlējot šajās komandās, kļuvu gudrāks, pieredzējušāks, sapratu, ko nozīmē profesionāls basketbols ikdienā. Iemācījos pieņemt lēmumus, spēlēt komandai, ne tikai sev. Atgriežoties Ogrē, jau biju pavisam citā līmenī – nesavtīgs, gatavs uzņemties konkrētu lomu un darīt visu komandas labā, lai izcīnītu uzvaru.
– Kāpēc atgriešanās BK «Ogre» izrādījās tik nozīmīga?
– Tas bija ļoti svarīgs brīdis manā karjerā. Pirmkārt, es gribēju atsākt spēlēt pēc nopietnas krustenisko saišu traumas, un tādā brīdī nav viegli atrast sev jaunu komandu. Ogres klubs man deva šo iespēju – ticēja, ka varu atgriezties un būt labs papildinājums komandai. Par to es kluba vadībai vienmēr būšu pateicīgs. Otrkārt, esmu lojāls cilvēks – man savas «saknes» ir ļoti svarīgas. Es tomēr daudzus gadus pavadīju Ogres Basketbola skolā, un atgriešanās mājās man bija ļoti nozīmīga arī emocionāli. Es vienmēr zināju, ka pienāks laiks, kad atgriezīšos. Iespēja spēlēt BK «Ogre» izvērtās par labāko soli manā karjerā.
– Mūsdienās deviņas sezonas vienā klubā ir retums – kas jūs noturēja Ogrē tik ilgi?
– To noteica vairāku apstākļu kopums. Pirmkārt, komanda izcēlās ar labiem rezultātiem – mēs bijām konkurētspējīgi, cīnījāmies par augstām vietām. Otrkārt, arī man pašam spēle labi padevās. Ja gan pašam, gan komandai viss iet, tad īsti nav iemesla kaut kur doties. Protams, saņēmu piedāvājumus arī no citiem klubiem, bet tie nāca nevis no visaugstākā, bet gan līdzīga līmeņa komandām. Tāpēc man šķita loģiski palikt tur, kur jūtos labi. Ogrē man bija viss – komanda, vide, līdzjutēji, uzticība.
– Acīmredzot arī ļoti gribējāt spēlēt savā novadā?
– Pilnīgi piekrītu. BK «Ogre» pavadītos gadus es izbaudīju visvairāk. Savs novads, savi līdzjutēji – tas dod pavisam citu sajūtu. Katra spēle mājās bija īpaša. Arī ģimene un draugi varēja daudz biežāk būt klāt, un tas deva papildu motivāciju.
– Ilgus gadus bijāt BK «Ogre» kapteinis – kā raksturojat savu līdera lomu?
– Manuprāt, kapteinim jābūt nesavtīgam, jārāda piemērs gan spēlēs, gan treniņos. Ne tikai ar vārdiem, bet arī darbiem. Tāpat svarīga ir komunikācija – jāspēj uzrunāt komandas biedrus, atbalstīt. Pēc karjeras beigām saņēmu daudz ziņu no kādreizējiem kolēģiem, un tas bija ļoti patīkami. Ja viņi tevi atceras kā labu komandas biedru un cilvēku, tad tas ir pats svarīgākais.
– Kuri karjeras brīži un sasniegumi jums pašam šķiet visnozīmīgākie?
– Noteikti bronzas medaļa LBL ar BK «Ogre» 2019. gadā – tas bija īpašs brīdis gan man, gan klubam. Tāpat noteikti svarīga arī nākamā sezona, kuru Latvijas – Igaunijas līgā noslēdzām ar otro vietu, bet kovida pandēmijas dēļ diemžēl netika izspēlēti play-off mači. Savukārt gadu vēlāk Latvijas – Igaunijas līgā izcīnījām bronzu. Tajos gados komanda spēra lielus soļus uz priekšu.
No personīgā viedokļa svarīgs bija arī izsaukums uz Latvijas izlasi – tas vienmēr ir liels pagodinājums.
– Jūs esat pazīstams arī ar savu atlētismu un bumbas triecieniem grozā no augšas. Cik lielā mērā šīs prasmes definēja jūsu spēles stilu?
– Karjeras sākumā ļoti lielā mērā – spēlēju uz to, ka varu būt ātrs, atlētisks, uzlēkt augstu. Tas bija mans galvenais ierocis.
Laikam ejot, prioritātes mainījās. Kļuvu fiziski spēcīgāks, pieredzējušāks, iemācījos spēlēt gudrāk, efektīvāk. Varbūt karjeras sākumā atlētisms pat nedaudz traucēja, bet vēlāk mana spēle kļuva daudzpusīgāka.
– Kā nobrieda lēmums beigt profesionālo karjeru?
– Tas nenotika spontāni, es šim brīdim biju gatavojies jau ilgāku laiku. Man šogad augustā būs jau 36 gadi, esmu aizvadījis skaistu karjeru, un pienāk mirklis, kad jādomā par nākamo posmu. Protams, ir arī emocijas – skumjas, neliela tukšuma sajūta, bet tajā pašā laikā arī prieks par paveikto. Kad saņem apsveikumus un labus vārdus, saproti, ka viss ieguldītais ir bijis tā vērts. Lēmums nenāca viegli, bet tas ir pareizs. Ir pienācis laiks doties tālāk.
– Kādu redzat savu nākamo posmu? Vai jūsu dzīve būs saistīta ar basketbolu?
– Noteikti. Es būšu uzticams BK «Ogre» līdzjutējs un iesaistīšos kluba aktivitātēs. Ja klubs mani vēlēsies redzēt kādā lomā, esmu atvērts sarunām. Arī pats vēl spēlēšu – varbūt vairāk 3x3 basketbolu, noteikti piedalīšos Ogres novada atklātajā čempionātā. Basketbols no manas ikdienas nepazudīs, vienkārši tā vairs nebūs galvenā dzīves sastāvdaļa.
– Ko novēlat jaunajiem Ogres novada basketbolistiem?
– Ticiet saviem sapņiem – tie piepildās. Pats esmu spilgts piemērs. Basketbola skolā biju mazākais komandā, daudzi neticēja, ka varēšu spēlēt augstākajā līmenī. Taču es izaugu pietiekami garš, daudz trenējos, ticēju un galu galā nospēlēju 15 garas sezonas.
Otra lieta – ja gribat nonākt tur, kur neesat bijuši, jums jādara tas, ko neesat darījuši. Tikai smags darbs var aiznest mūs pretī panākumiem. Pats no sevis dzīvē nekas nenotiek.
– Lai izdodas īstenot jaunās ieceres!
