Sākotnēji Zintis Bergmanis strādāja kā fizkultūras skolotājs Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā, jo vietējais sporta centrs vēl nebija izveidots. «Tolaik daudzi sporta skolotāji reizē darbojās arī kā treneri, jo visas nodarbības notika uz vietas, mācību iestādēs,» atzīst Zintis Bergmanis. «Telpu lielums bija ierobežots, lielākā no pieejamajām sporta zālēm bija Lielvārdes pamatskolā. Tie bija pārmaiņu un meklējumu laiki, florbola vēl nebija, gāja raibi, visu ko izmēģinājām. Atceros, vienu sezonu nodarbojāmies ar lakrosu, izveidojām puiku komandu. Lakrosa spēlē bumbiņas pārvietošanai izmanto nūjas ar tīkliņiem galos, un ar šo rīku palīdzību spēlētāji cenšas bumbiņu piespēlēt viens otram un iemest pretinieku vārtos. Vienu gadu biju arī basketbola treneris. Proti, kad Kaspars Sparāns pārcēlās strādāt uz Ogri, esošā komanda palika bez vadītāja, un es uzņēmos šos pienākumus.»

Florbols ieņēma brīvo nišu

Kad durvis vēra Lielvārdes Sporta centrs, sākumā liela daļa uzmanības tika veltīta basketbolam, tapa izveidots arī klubs. «Taču pēc kāda laika basketbols pārgāja Ogres «paspārnē», un Lielvārdē atbrīvojās vieta kādam citam sporta veidam,» atceras Zintis Bergmanis. «Lielā mērā florbola ienākšanu sekmēja fakts, ka bija siltas ziemas, kas liedza pilnvērtīgi nodarboties ar slēpošanu vai slidošanu, un mēs, tā sakot, sākām ar nūjām pa sporta zālēm skraidīt. Florbols tika uzskatīts par perspektīvu sporta veidu, un mēs nolēmām to attīstīt. Sākumā mums izveidojās tikai vīru komanda, kurā es biju vārtsargs. Uz laukuma nemaz neesmu spēlējis. Pamazām paralēli vīru blicei sākām veidot jauniešu grupiņas, taču iesākumā kādu brīdi bija arī meiteņu komanda. Tagad mums jau ir labi attīstīta jauno florbolistu izaugsmes piramīda, kurā notiek jauno spēlētāju apmācība vecumā no astoņiem gadiem uz augšu. Mūsu komandas startē Latvijas jaunatnes čempionātā vairākumā vecuma grupu no jaunāko zēnu (U8) kategorijas līdz pat jauniešu jeb U18 grupai.»

Ieguldītais darbs ļauj gūt uzvaras

Zintis Bergmanis uzskata, ka florbola attīstība Lielvārdē notiek pareizajā virzienā. Pats viņš šobrīd trenē U15 vecuma grupas puišu komandu. «Manā treniņgrupā patlaban aktīvi ar florbolu nodarbojas 17 zēnu,» stāsta treneris. «Puse no viņiem ir 14 gadu veci, pārējie jau ir piecpadsmitgadnieki. Es ar šiem puikām sāku strādāt, kad viņi vēl pēdējo gadu gāja bērnudārzā, un tā audzinu viņus jau astoto gadu. Mūsu priekšrocība ir stabils, saliedēts kolektīvs, izmaiņas tajā notiek ļoti reti. Spēlētāji cits citu labi pazīst, viņiem ir izveidojusies arī teicama sadarbība uz laukuma. Lielākā daļa ir vietējie, mācās tepat, Lielvārdes pamatskolā un Edgara Kauliņa vidusskolā. Taču šurp brauc arī puiši no Ogres, jo mūsu klubi – «Lielvārde» un «Ogres vilki» – apvienojās. Tas noder, lai būtu lielāka iekšējā konkurence un mēs kļūtu vēl stiprāki. Manā grupā spēlē četri ogrēnieši.

Panākumi gan nenāca uzreiz, iesākumā vajadzēja kārtīgi pastrādāt. Kādu gadu nemaz netikām izslēgšanas spēlēs jeb play-off, jo tur vieta pienākas tikai astoņām labākajām komandām. Vēlāk jau parādījās labāki sasniegumi, apspēlējām vienu, otru pretinieku. Tā visa rezultātā ieguvām pieredzi, un iepriekšējā sezonā pēc sīkstām cīņām ceturtdaļfinālā un pusfinālā, pateicoties labākai vārtu starpībai divu spēļu summā, iekļuvām lielajā finālā U14 grupā. Tajā mums izdevās pieveikt par favorīti uzskatīto Ulbrokas komandu un triumfēt Latvijas čempionātā. Šogad nu jau U15 kategorijā regulāro sezonu pabeidzām 4. vietā, bet izslēgšanas cīņas vēl priekšā.»

Lielās komandas panākumi dod iedvesmu 

Lielvārdē laika gaitā florbolu ir iemīļojuši daudzi sporta līdzjutēji. Neapšaubāmi lielākie nopelni tajā ir populārajai vīru komandai «Lielvārde/Fat Pipe», kas jau daudzus gadus sekmīgi cīnās Latvijas meistarsacīkstēs. Pagājušajā gadā Lielvārdes florbolisti kļuva par četrkārtējiem Latvijas čempioniem, iepriekš triumfējot arī 2012., 2016. un 2019. gadā. «Lielās komandas uzvaras stimulē nodarboties ar florbolu arī pašus mazākos,» piekrīt Zintis Bergmanis. «Tagad arī jaunākajās grupās vienmēr ir pilna zāle, jo tajās trenējas vairāk nekā 20 bērnu. Uzskatu, ka mums ir labas perspektīvas, arī jauni sporta speciālisti, no kuriem dažs labs vēl skolojas un apvieno studijas ar trenera darbu. Es jau skaitos vecs, taisos iet prom, bet bērnu vecāki pagaidām nelaiž. Viņi teic, ka jāizaudzina esošā komanda vismaz līdz 16–17 gadu vecumam un tad var atdot jauniešus citu speciālistu pārziņā, kuri strādās ar puišiem tālāk, bruģējot viņiem ceļu uz lielo komandu. Es uz tik augstiem mērķiem netiecos.»

Uz jautājumu, ar ko vēl florbols piesaista bērnus, Zintis Bergmanis atbild: «Bez šaubām tās ir emocijas, azarts. Zēniem ļoti patīk skriet un mest bumbiņu pretinieku vārtos, cīnīties par uzvarām. Tāpēc mēs spēlējam ne tikai Latvijas čempionātā, bet katru gadu braucam arī uz dažādiem ārzemju turnīriem. Janvāra sākumā bijām aizceļojuši uz Somiju, Helsinkiem, kur norisinājās vienas starptautiskas sacensības. Mūsu komandai izdevās šajā turnīrā uzvarēt un iegūt galveno kausu, ko pārvedām mājās. Šādi panākumi puišiem dod papildu motivāciju trenēties un kļūt labākiem. Jāsaka paldies audzēkņu vecākiem, kas atbalsta komandu, jo bez viņu ieguldījuma aizbraukt uz šādiem ārzemju turnīriem nebūtu iespējams.» 

Sarunas nobeigumā Zintis Bergmanis vēl piebilst kādu zīmīgu detaļu savā kā florbola trenera karjerā, un to noteikti nevaram nepieminēt šajā rakstā. «Kad Lielvārdē trenēju meiteņu komandu, Latvijas Florbola savienība man piedāvāja kļūt par Latvijas U19 meiteņu izlases galveno treneri,» uzsver Zintis Bergmanis. «Ilgi lauzos, jo neuzskatīju sevi par tik augstu speciālistu, bet beigās tomēr piekritu. 2003. gadā pasaules čempionātā Tamperē ar izlasi izcīnījām 4. vietu.»