Madlienas cienījamā rosība sportā nav aizmirsta un neapstājas. Kā jebkur, kur sporta bāžu, kustību, regulāru treniņu kopā turēšanās bijusi jau izsenis, laika zobs gādā, lai saglabātu visu labo no tiem laikiem, pārveidotos un pielāgotos arī šiem laikiem. Mēs nevaram rezignēti pūst pie vārdiem – reiz bija, reiz bija –, ir jāiedvesmojas pie jaunā, cerīgā, iedvesmojošā – ir atkal un būs mums atkal.
Īsi sakot, liela, labi nostrādāta, piepildīta un pacilājoša diena – ar diviem centrālajiem notikumiem: Madlienas vidusskolas sporta zāles jaunā, modernā grīdas seguma un daudzfunkcionālās asfalta (pumpu) velotrases svinīga atklāšana. Jau pusvienpadsmitos visi ceļi mazus un lielus ļaudis saveduši sporta zāles tribīnēs. Noorganizēta taisnīga, vajadzīga, turklāt stingra kārtība: sporta zālē tagad un arī vēlāk ieeja tikai ar sporta apaviem un tikai tiem, kam tur sporta stunda, treniņš vai sacensības. Skolas sporta skolotājai un zāles saimniecei Ritai Pučekaitei sakāmais kodolīgs – kārtībai jābūt! Sporta lietpratējiem, entuziastiem sagādāts īsts «saldais ēdiens»: iespēja pusotru stundu vērot Ogres basketbola kluba «Ogre» atklāto treniņu.
Lieki piebilst, ka basketbola komanda «Ogre» ir Latvijas vadošā komanda un tajā spēlē lieliski, talantīgi basketbola bumbas meistari. Treneris Uldis Švēbe sapulcina spēlētājus draudzīgā aplī zāles vidū, pēc īsiem norādījumiem iesildīšanās daļa sākas un norit virtuozi – kā labi nostādīts pulksteņa mehānisms: katrs zina savu vietu, skrējienos, pretskrējienos, māņu kustībās bumba zibenīgi ceļo no vienām rokām otrās: ik skaistu kombināciju izspēli noslēdzot ar trāpīgu metienu grozā. Treneris Uldis gādā arī par skatītāju labsajūtu un sportisko azartu, treniņspēles laikā, kad seko komandu uzbrukumi, iemāca uzmundrināt ar skaļiem saucieniem «Ogre, Ogre, Ogre!». Kad ritma pieregulēšanas nolūkā talkā nāk skolotāja Rita, tribīnes skan kā pasaules čempionātā! Tālāk pamācības nav vajadzīgas: tribīņu orķestris skan azartiski un nevainojami! Nostalģiski: kad pats trenēju savas skolas meiteņu, zēnu komandas, vērojām profesionāļus un darbojāmies līdzīgi. Kādās pasenās sacensībās Jumpravas skolā uzreiz ievēroju pusauga puisi Kristapu Dārgo, profesionālā volejbolista Gunāra Dārgā dēlu: pabrīnījos, kā skolotāju mačos tie mazie puikas lielos vīrus dažkārt apspēlēja kā dēlus… Nu, jā, toreiz viņi bija Ogres basketbola skolas audzēkņi, kurus skolas vienaudži dēvēja par «profiņiem»…
Vēlāk izdodas ar Kristapu aprunāties. Par viņu ļoti atzinīgi izsakās Rita, fanātiska dažādu projektu, nometņu īstenotāja un sporta skolotāja, kas bezgala aizkustināta par basketbola kluba «Ogre» puišu (Kristapa Dārgā, Kārļa Apsīša…) atsaucību: ne reizi vien piedalījušies nometnēs, strādājuši ar bērniem un viņu acīs palikuši kā neaprobežotas autoritātes. Arī mani patīkami pārsteidz, ka Kristaps tāpat kā komandas ģenerālmenedžeris Rinalds Sirsniņš nav aizmirsuši. Vārds pa vārdam, un sarunu uzreiz atvieglo Kristapa platais, vēlīgais smaids, kas nu jau 30 brieduma gados nav pagaisis un atplaiksna, kā allaž, saulaini un labsirdīgi. Viņš strādā arī par inženieri ceļu būvē, raksturā – bezgala vienkāršība, kurā ne mazākās pazīmes, ka slava būtu kaut par milimetru sakāpusi galvā: kā nekā komandas līderis, vairāku slam-dunk uzvarētājs, uzvarētājs FIBA 3x3 Slam Dunk konkursā 2013. gadā un daudzos mazākos konkursos dažādās valstīs. Pēc pāris dienām Kristaps svinēs 30 gadu jubileju. Kamēr būs prieks, vaļa un patika, turpinās spēlēt. Atvadu rokas spiedienā vīrišķīgs krampis.
Treniņš beidzies, karsēji turpina savu skandējamo – «Ogre, Ogre!»… Komanda kolonnā cits aiz cita virzās uz izeju gar tribīnēm, piesitot tradicionālo sveiciena plaukstu pirmajā rindā sēdošajiem: šo draudzīgo žestu jaunie censoņi noteikti neaizmirsīs nekad, viens otrs kādu laiciņu nemazgās plaukstu… Pēc tam veikli tiek pierīkots mikrofons, basketbolisti nostājas pretī tribīnēm, bet karsēji netaisās izklīst. Nevar nepieminēt to, ka šī projekta virzībai finansējumu piešķīra Ogres novada pašvaldības dome, īstenošanā liels skolas saimnieka Valda Kušnira, direktora Edgara Viņķa nopelns, turklāt Valdis bija faktiskais būvdarbu uzraudzītājs, kam allaž jābūt klāt – gribi vai negribi. Tā ir vēsture, bet tagad pie mikrofona domes priekšsēdētājs Egils Helmanis. Viņa vārdi kodolīgi ar aicinājumu uz turpinājumu. Pagasta pārvaldes vadītāja Inga Elme īsi, jūtīgi – ar pateicību visiem, kas gādājuši, lai šī diena būtu tāda, kas tik lieliski izdevusies. Ogres novada Sporta centra direktore, domes deputāte Dzirkstīte Žindiga par to pašu – par paveikto un tālāko attīstību. Mazai, sirsnīgai detaļai: ievēroju, ka domes izpilddirektora vietniece Dana Bārbale novilkusi kurpes un tagad basās kājās: ar saudzību un cieņu pret jauno grīdu…
Pēc svinīgās atklāšanas tiekam aicināti pie skolas direktora Edgara uz kafijas tasi pie apaļā galda. Bez iepriekš minētajiem ļaudīm pie galda arī domes priekšsēdētāja vietnieks Gints Sīviņš, vēlāk piebiedrojas arī skolotāja Rita. Saruna par esošo un topošo. Gints Sīviņš drošina direktoru Edgaru Viņķi, ka Madlienas vidusskolai būs sava vieta novadā. Ar Izglītības ministriju panākta vienošanās, ka šādai reģionālajai vidusskolai jābūt! Skola atrodas centrā apkārt piegulošajiem pagastiem plašā novada austrumu apkaimē, kas aptver Suntažus, Lauberi, Krapi, Lēdmani, Madlienu, Ķeipeni, Taurupi, Mazozolus, Meņģeli. Direktors atgādina, ka ir gatavi jauniešus uzņemt arī skolas internātā (dienesta viesnīcā), jo tur jau katru vasaru darbojas bērnu, jauniešu nometnes. Tiklīdz pieminam jauniešus, uzpeld ideja par bijušo apkārtnes jaunsargu salidojumu, kas varētu būt labs mudinājums šīs kustības attīstībai nākotnē. Laiku netērējot lieki, Helmanis sazvanās ar jaunsargu bijušo komandieri Henriju Ulmi, kuram uzņemta atmiņu filma, ko derētu noskatīties, arī Gunvaldim Kalvam sava pieredze un atmiņas: nu vai šeit jau nav piedzimušas leģendas, pēc kurām jānāk jaunām?
Laiks negaida. Dodamies uz velotrases atklāšanas vietu. Arī tā ir Ogres novada pašvaldības domes apsolīts, apmaksāts un izpildīts iznākums: vīrs un vārds! Tur jau sagaida trases būvnieku pārstāvis un šīs unikālās būves izmantošanas lietpratējs Kristaps Pipars. Iesāk ar uzminamu jautājumu: cik tonnu asfalta še izlietots? Atbilžu skaitļi dažādi: no vienas, desmit līdz pat miljonam! Beidzot atminēts pareizi – ap 40 tonnu asfalta! Atjautīgākā meitene saņem speciālo balvu. Tad seko galvenais, patiešām galvenais, jo pāri visam drošība: trasē virāžu, stāvu nobraucienu, pacēlumu daudz, ātrumi lieli.
Pēc īsām amatpersonu uzrunām pie atklāšanas lentes griešanas piedalās Egils Helmanis, Jānis Siliņš, Kristaps Pipars un skolotāja Rita. Nu tā lieta darīta, un seko pats sajūsmīgākais – paraugdemonstrējumi! Visiem aizraujas elpa, kādu klasi ar speciālo BMX velosipēdu demonstrē Dāvis, bet ar to nepietiek: publika skandē to, ko vēlas visvairāk: triku, triku, triku!… Nu, bet to aprakstīt nav manos spēkos, arī vērojot no malas, grūti apjaust, kā tas iespējams: skatoties vien, sareibst galva… Vietējie zina vairāk, tādēļ varenais koris sauc pašmāju censoņus, kas šo sportu apguvuši jau ievērības cienīgi. Andrejs, Valters, Markuss apliecina, ka pavisam nav vakarējie. Tas vēl vairāk pārliecina citus, ka nekas nav neiespējams. Tālab, pārdomājot šīs lieliskās dienas iespaidus, jāsaprot, ka uzvara nenozīmē finišēt pirmajam: uzvara pār sevi nozīmīgāka. Skaidrs, ka tikai darbs nes augļus, bet sportā vienādi svarīgi apzināties, ka ķermeņa treniņam jāiet kopā ar prāta asināšanu. Visbeidzot – katrs čempions reiz bijis iesācējs. Darbs tikai sākt un turpināt – ar rokām, kājām, muskuļiem, bet vairāk ar galvu.
