Rita Žuravļova nespēj iedomāties savu dzīvi bez regulārām fiziskām aktivitātēm un rāda piemēru daudziem jauniešiem. Viņa trenēties sāka jau skolas laikos, un saikne ar sportu nav zudusi arī, pārsniedzot 70 gadu slieksni. Viņas dzīvesstāsts ir spilgts apliecinājums tam, ka fiziskās aktivitātes var kļūt par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu visa mūža garumā. «Ar sportu nodarbojos, kopš sevi atceros,» saka Rita Žuravļova. «Sāku ar slēpošanu. Kad 1969. gadā atnācu uz Ogri, jau biju laba slēpotāja, startēju arī toreizējās Latvijas PSR izlasē. Kādu gadu, kad īstas ziemas nebija, treneri man iedeva sporta riteni, un tad sāku nodarboties ar riteņbraukšanu. Arī šis sporta veids man labi padevās, ieguvu sporta meistara titulu un turpmākos desmit – piecpadsmit gadus pastāvīgi biju starp labākajām riteņbraucējām izlases sastāvā. Vienubrīd tiku arī lielajā jeb PSRS izlasē.»

Tieši riteņbraukšanā Rita Žuravļova arī sasniegusi vienus no nozīmīgākajiem panākumiem savā sportistes karjerā. «Startējot Latvijas vienības sastāvā PSRS sporta spēlēs, kas norisinājās Saratovā, komandu sacensībās izcīnījām pirmo vietu, individuāli man bija otrā, bet 50 kilometru grupas braucienā – trešā vieta,» atceras Rita Žuravļova. «Tas patiešām bija iedvesmojošs sasniegums.» 

Kad riteņbraukšanas posms noslēdzās, Rita Žuravļova sportu nepameta. Gluži pretēji – viņa turpināja meklēt jaunus izaicinājumus. «Pēc 30 gadiem, kad beidzu savas gaitas riteņbraukšanā un jau nokļuvu veterānos, pievienojos vieglatlētu sporta komandai,» stāsta pieredzējusī sportiste. «Skrēju garās distances – pusmaratonu, maratonu. Bija dažādi sacensību seriāli – Kuldīgā, Valmierā, Rīgā, Ventspilī, Liepājā. Vienā gadā pusmaratonā kopvērtējumā biju otrā, tāpat divreiz uzvarēju Valmieras maratonā.»

Sports kā ikdienas nepieciešamība

Atsevišķos dzīves posmos Ritai Žuravļovai sirdij tuvāki bijuši dažādi sporta veidi. «Patlaban mana stiprā puse, kas vislabāk arī padodas, ir soļošana,» saka sportiskā kundze. «Nopietnāk sāku soļot Eiropas čempionātā, kas 2013. gadā notika Čehijā. Tur pirmo reizi startēju lielākā konkurencē un izcīnīju divas sudraba medaļas – gan 10, gan 20 kilometros, zaudējot uzvarētājai tikai vienu sekundi. Kopš tā laika Latvijā soļošanā man praktiski nav bijis konkurences – uzvaru visās distancēs.»

Rita Žuravļova atzīst, ka nodarbojusies arī ar skriešanu, taču ar gadiem parādījušās veselības likstas, kas likušas pielāgoties. Taču viņas attieksme ir nemainīga – kustība nedrīkst apstāties. «Man bija veselības problēmas, un ārsti aizliedza skriet garās distances,» norāda Rita Žuravļova. «Nācās pārkārtoties, un pārgāju uz īsākām distancēm – 200, 400, 800 metriem. Ja nevaru vienu, daru kaut ko citu. Tāda ir mana daba. Esmu izmēģinājusi arī peldēšanu un triatlonu.» 

Lai gan Rita Žuravļova jau labu laiku bauda pelnītu atpūtu, viņas ikdiena nebūt nav pasīva. «Es strādāju par sētnieci,» teic enerģiskā kundze. «Sāku darboties ap pieciem rītā un tā ņemos līdz pusdienlaikam. Bet vakarpusē eju uz stadionu, manēžu vai mežu. Dzīvoju Ogrē, Mālkalnes prospektā, un šeit ir aktīvam dzīvesveidam ideāli apstākļi. Mežs, stadions, manēža, baseins, veloceliņi – nu kā tu vari nesportot? Trenējos gan individuāli – man darba dēļ nesanāk pielāgoties komandas laikiem, jo pārējie uz stadionu dodas no rīta.»

Atslēga slēpjas vienkāršībā 

Neskatoties uz lielo fizisko slodzi, Rita Žuravļova uzsver – sports palīdz, nevis traucē. Viņa piekrīt, ka darbs ir smags, bet reizē norāda, ka pēc skriešanas vai soļošanas treniņa paliek vieglāk. Ja ilgāku laiku nekas netiek darīts, tad rodas sajūtas, ka ir grūti, kaut kā pietrūkst. Tāpēc viņa arī cenšas kustēties – tik daudz, cik gribas. Rita arī atzīst, ka pilnīga bezdarbība viņas dzīvē neeksistē un viņai nav tādu dienu, kad nekas netiek darīts – vismaz minimālas aktivitātes viņai ir kā nepieciešamība. 

Lai gan gadi iet uz priekšu, sportiskie rezultāti turpina uzlaboties. «Man tie rekordi nāk visu laiku,» bez liekas pompozitātes, bet ar pārliecību saka Rita Žuravļova. «Es cenšos izmantot sevi maksimāli, tāpēc neizpaliek arī personiskie sasniegumi. Soļošanā man pieder rekordi dažādās vecuma kategorijās – 50, 60, 70 gados, vairāki arī skriešanā, bet treka riteņbraukšanā mums ir Latvijas rekords 4 km komandu iedzīšanā, kas vēl aizvien nav pārspēts.»

Ikdienā Rita Žuravļova cenšas dzīvot vienkārši un neko nesarežģīt. Runājot par veselību, viņa atzīst, ka nopietni neslimo, bet saaukstēšanos pat neuzskata par slimību. Jā, savulaik kritienu dēļ ir bijušas traumas, bet ikdienā, pat reizēs, kad gadās saķert puņķus vai klepu, vienalga cenšas pēc iespējas vairāk kustēties. Viņai sports ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Tas dod spēku, palīdz un vienkārši patīk. Ļoti iespējams, tieši kustībā un pozitīvajā attieksmē pret dzīvi ir meklējams Ritas Žuravļovas galvenais spēka avots.