Svētdiena, 23.06.2024 16:28
Līga
Pirmdiena, 17. jūlijs, 2023 12:37

Mērķis ierakstīt savu vārdu Latvijas sportā

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem
Mērķis ierakstīt savu vārdu Latvijas sportā
Artūrs Pastors (pa vidu) Eiropas čempionātā
Pirmdiena, 17. jūlijs, 2023 12:37

Mērķis ierakstīt savu vārdu Latvijas sportā

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem

Nesen Polijā notikušajās Eiropas komandu čempionāta otrās divīzijas sacensībās vieglatlētikā Iļja Petrušenko, Katrīna Kamarūte, Artūrs Pastors un Gunta Vaičule uzstādīja Latvijas rekordu 4 x 400 m jauktajā stafetē – 3:22.71. Par to noteikti priecājas ne tikai sporta karalienes mīļotāji, bet arī ogrēnieši, jo Artūrs Pastors ir mūsējais – no Ogres. Tieši ar viņu arī šoreiz šī saruna.

– Iepazīstiniet ar sevi tos, kuri varbūt par jums neko daudz nezina.

– Man ir 22 gadi. Pašlaik studēju Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tā kā diezgan vēlu tur iestājos, jo bija padomā arī nelieli citi plāni, pašlaik pabeidzu tikai pirmo kursu. Tagad esmu apņēmies iziet visu apmācības ciklu. Bet paralēli centīšos sasniegt maksimālos rezultātus, iespējams, arī uzstādīt kādu rekordu, lai padarītu zināmāku savu vārdu. Bet tālāk jau mēģināšu nodot savas zināšanas jaunajiem atlētiem.

– Kas pamudināja jūs sākt nodarboties ar sportu? Varbūt uzaugāt sportiskā ģimenē, vai arī tā bija jūsu paša iniciatīva?

– Manā ģimenē patiešām visi ir sportisti. Tētis jau no mazotnes lika mācīties spēlēt tenisu, un tā trenējos apmēram sešus gadus – no sešiem līdz kādiem divpadsmit. Bet jau toreiz tapa redzams, ka man ir diezgan liels talants skriet, kas palīdzēja tikt treniņu grupā pie trenera Zigurda Kinča. Tāpēc var teikt, ka nopietni ar vieglatlētiku nodarbojos no 12 gadu vecuma.
Kopš 2017. gada es no vidējām distancēm oficiāli pārgāju uz sprinta disciplīnām, un drīzumā parādījās arī vērā ņemami rezultāti. Par manu iecienītāko distanci kļuva 400 metru skrējiens, tāpēc svarīgākām sacensībām es sāku gatavoties tieši uz to. Patlaban rit sestais gads, kopš nopietni nodarbojos ar sprintu.

– Kādi ir jūsu labākie sasniegumi?

– Manā kontā ir Latvijas čempiona tituls 200 metru distancē 2019. gadā, kā arī 400 metros 2020. un 2022. gadā. Esmu arī Baltijas čempions 400 metru distancē 2020. gadā. Vēl man ir U-23 grupas Latvijas rekords 4 x 100 metru stafetē, bet nesenajās sacensībās pievienojās klāt arī Latvijas rekords 4 x 400 metru jauktajā stafetē pieaugušajiem.

– Kā jums izdodas sasniegt tik labus rezultātus? Droši vien nepieciešama liela neatlaidība un mērķtiecība? Kāds dzinulis ir jūsu veiksmes pamatā?

– Diezgan droši varu teikt, ka esmu ļoti atkarīgs no sporta. Nezinu, kāpēc, bet man nereāli prasās trenēties. Un šajos treniņos es mēģinu atdot sevi visu. Kamēr mācījos skolā, biju gatavs izlaist stundas un iedzīvoties mācību parādos, lai būtu gatavs sasniegt savu mērķi sportā. Es vienmēr cenšos izpildīt sev izvirzītos uzdevumus. Jāatzīst, ka pats arī diezgan daudz esmu traumējies. Daudzi cilvēki pēc tādām traumām sen būtu skriešanai atmetuši ar roku, bet es kā īpaši neatlaidīgs cilvēks mēģinu sisties līdz galam. Varbūt pierādīt, parādīt, ka varu sasniegt šos mērķus, pat būdams latvietis, jo skriešanā tas ir īpaši sarežģīti. Man gribētos ierakstīt savu vārdu Latvijas vēsturē.

– Pastāstiet, kādi ir jūsu galvenie mērķi! Minējāt, ka vēlaties pabeigt studijas un kļūt par treneri. Ņemot vērā jūsu jaunību, noteikti vēlaties kaut ko sasniegt arī sportiskajā ziņā. Uz kādiem mērķiem vai rekordiem tiecaties?

– Patiešām, mērķi ir vienmēr. Pašlaik esmu ļoti tuvu Latvijas U-23 rekordam 400 metros – trūkst tikai 15 simtdaļu. Man vienkārši nedaudz ātrāk jāuzskrien, un tad gan jau būs. Vēl ir sacensības, tostarp Eiropas U-23 čempionāts vieglatlētikā, kur var mēģināt šo rekordu pārspēt. Turklāt tālu no šīs atzīmes nav arī pieaugušo Latvijas rekords. Ja izdosies uzlabot personisko rekordu, varēšu sākt domāt par kvalificēšanos nākamā gada Parīzes olimpiskajām spēlēm. Par to jau tika domāts arī aizvadītajā ziemā – saistībā tieši ar šo stafešu komandu. Ja mums izdosies izveidot mazliet svaigāku komandu ar nopietnāku sastāvu, tad varētu censties izpildīt olimpisko spēļu normatīvus arī šajā stafetē. Runājot par sevi – ja neizdosies sasniegt nepieciešamo rezultātu un tikt uz Parīzi nākamgad, jebkurā gadījumā jācenšas kvalificēties individuāli uz 2028. gada olimpiskajām spēlēm.

– Cik nopietnas traumas jums ir bijušas?

– Esmu izlaidis trīs ziemas sezonas. Man bija plēsts bicepsa muskulis kājas aizmugurē. Pēdējais negadījums notika 2021. gadā, kad es izlaidu vasaras sezonu, jo biju satraumējis potīti. Veselu pusgadu vispār nevarēju skriet, un arī pēc tam bija diezgan smaga un ilga atgriešanās. Toreiz ziemas sezonā neizdevās uzstādīt īpaši labus rezultātus, un tikai nākamajā vasarā viss atkal aizgāja, kā vajadzētu. Tagad vēl joprojām viss kārtībā.

– Pastāstiet, kā pēc tādām traumām un ilgākām atpūtas fāzēm var atkal ieiet ikdienas ritmā?

– Tajā laikā, kad bija traumas, ritms man īpaši nemainījās. Bet bija psiholoģiski smagi noturēties, lai vienkārši nepamestu sportu, pusgadu nevarot vispār pat lēnām paskriet. Bija pat bail domāt, vai es vispār vēl spēšu ātri skriet. Šīs nebūšanas notika pēc junioru startiem, un treneru pieredze liecināja, ka Latvijā daudziem rezultāti tādās situācijās mēdz «apstāties». Ļoti cerēju, ka man pēc traumas tā nenotiks, tāpēc saņēmos, centos. Un cerības attaisnojās, jo tagad rezultāti uzlabojas.
Mēs ar treneri vienmēr visu uz priekšu saplānojam, kā kurā gadījumā rīkoties. Ja pašam neizdodas, tad mums ir vēl citi cilvēki, kuri var dot padomu, ko un kā tobrīd labāk darīt. Man, piemēram, ir labs fizioterapeits – olimpiskais vicečempions soļošanā Aigars Fadejevs, kurš ļoti palīdz. Principā viņš mani parasti glābj, jo visu saplāno tā, lai es turētos vesels visas sezonas laikā. Ja rodas kāda problēma, ar viņu vienmēr var visu laikus sarunāt.

– Droši vien jūsu treneris Zigurds Kincis arī dod savu ieguldījumu?

– Treneris man ir kā menedžeris, viņš allaž man palīdz visu saplānot. Tagad es paralēli saviem startiem jau sāku trenēt mazus bērnus, un viņš man pat šajā jomā ir devis savu ieguldījumu. Es viņu cenšos dabūt uz Eiropas čempionātu sacensībām, savukārt viņš man gan palīdz dabūt grupas ārpus treniņiem, gan iesaka labas lietas, dod vērtīgus padomus. Tas lieti noder arī brīžos, kad vajag pakonsultēties, kā pāriet uz pieaugušo dzīvi un ieiet ritmā.

– Kāpēc nolēmāt jau tik agros gados sākt trenēt bērnus?

– Ir jāsāk laikus, lai, pieņemsim, kad būs kādi 28 gadi, man jau izveidotos normāla, pietiekami liela audzēkņu grupa. Tāpat, dzīvojot vienam, kaut kas jāstrādā, jāpelna nauda, lai sevi uzturētu, un šie treniņi arī ir tas darbs. Tā ka viss apvienojas – es daru to, kas man patīk, un papildus vēl par to saņemu algu.

– Kā ir dzīvot un sportot Ogrē? Vai šeit ir labi treniņu apstākļi?

– Es visu mūžu dzīvoju Ogrē, man patīk šī pilsēta un it nemaz neprasās pārcelties uz Rīgu. Nepieciešamības gadījumā nav problēmu uz turieni aizbraukt, galvaspilsēta ir tuvu, bet viss, kas nepieciešams, ir pieejams tepat, Ogrē. Runājot par treniņapstākļiem – stadions ir perfekts, tajā ir viss, ko vajag. Turklāt šogad mums būs arī vieglatlētikas manēža, tāpēc varēs pilnvērtīgi trenēties arī ziemā, jo agrāk tādas iespējas nebija. Pats lielākoties sportoju stadionā un tikai pēc sezonas beigām ik pa laikam paskrienu krosiņus ārpus stadiona.

– Paldies par sarunu. Kādu novēlējumu jūs visvairāk gribētu dzirdēt?

– Lai sacensībās man vējš vairs nekad nepūš. Latvijā konstanti pūš vējš, un tādām disciplīnām kā sprints tas rada diezgan lielas problēmas. Vējainā laikā diezgan grūti skriet un nav iespējams uzstādīt labus rezultātus. Nesen Polijā bija perfekti apstākļi – silts, vēja nebija. Gribētos, lai tā būtu vienmēr.