Ogres Zilajos kalnos viņu suņi velk ragavas vai ratus, piedalās pasākumos un priecē apmeklētājus. Taču aiz šī sakoptā un šķietami bezrūpīgā skata bieži slēpjas pavisam citi stāsti – daudzi no suņiem šeit nonākuši pēc smagas pieredzes, izglābti no bezatbildīgiem saimniekiem.

«Bija suņi, kuru saimnieki draudēja iemidzināt vai pat nošaut, ja mēs tos nepaņemsim. Tā viņi arī nonāca pie mums – ar ļoti skarbiem stāstiem,» atceras Iveta, kura ir veterinārā asistente un kinoloģe.

Viņa stāsta, ka ikdienā galvenais uzsvars likts uz kamanu suņu sportu un treniņiem. Vizināšana dabas parkā nav tikai izklaide apmeklētājiem – tā ir iespēja suņiem nodrošināt nepieciešamo kustību. «Šiem suņiem fiziskā slodze ir ļoti svarīga. Tajā pašā laikā tā mums palīdz nodrošināt viņu uzturēšanu visa gada garumā,» skaidro Iveta.

Kamanu sporta sezona gan ir īsa un lielā mērā atkarīga no laikapstākļiem, tāpēc ziemas mēnešos nopelnīto jāspēj sabalansēt ar visa gada vajadzībām. Lai paplašinātu darbību, Iveta pērn ieguvusi arī kanisterapijas speciālista kvalifikāciju. Divi suņi – haskijs un malamuts – jau ir sertificēti un var iesaistīties darbā ar bērniem, piemēram, bērniem ar autismu vai citām attīstības grūtībām, vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem.

Līdztekus biedrības darbībai ģimene izveidojusi arī suņu frizētavu «Tīrās ķepas». «Ar suņiem mēs strādājam brīvprātīgi, tāpēc frizētava radās kā iespēja nopelnīt iztiku. Tā īpaši palīdz vasarā, kad nenotiek ziemas aktivitātes un suņi nevar pilnvērtīgi trenēties,» stāsta Iveta un Kristaps.

– Iveta, haskiji ir lieli brīvdomātāji, kā tiekat galā ar adoptētajiem suņiem?

– Ja esam adoptējuši sunīti, liekam viņam saprast – mēs nekur nepazudīsim. Es būšu šeit ar viņu. Viņam ir jāredz mūsu klātbūtne. Ja kāds suns, šķiet, apdalīts, paņemu viņu līdzi uz frizētavu vai vienkārši līdzi ikdienas gaitās. Cenšamies savus suņus maksimāli socializēt, pieradināt pie tā, ka apkārt ir arī citi suņi un ka visus nav jāapmīļo vai uz viņiem jādusmojas. Tas ir ļoti ilgs process – socializēt suni, ja viņš iepriekš nav bijis socializēts. Viņiem ļoti svarīga ir noteikta dienas kārtība.

– Kāds viņiem ir režīms? Vai vienlaikus visus 25 ņemat līdzi uz mežu?

– Ja dodamies strādāt vai trenēties, viņiem ir noteikts dienas ritms. Ja braucam uz mežu, viņi jau šo dienu gaida. Ja, piemēram, pirmdiena viņiem ir brīvdiena, tad nākamajā dienā viņi jau no rīta kļūst nemierīgi un it kā jautā – kāpēc mēs nekur nebraucam? Lielākoties līdzi ņemam 22 suņus. Viss atkarīgs no tā, kā konkrētais suns jūtas tajā dienā. Gadās kāda trauma vai veselības problēma, tad kāds paliek mājās. Trīs mums ir pensionāri – suņi, kuri vairs nevar strādāt tik aktīvi. Viņi darbā tiek iesaistīti retāk nekā jaunie suņi, bet dažreiz arī viņus ņemam līdzi, jo viņiem joprojām patīk cilvēku sabiedrība un komunikācija. Savukārt tie suņi, kuri ir noguruši un skaidri parāda, ka nevēlas nekur doties, tie paliek mājās. Suns arī var piekust no cilvēku daudzuma kādā pasākumā, piemēram, Meža dienās Ogres Zilajos kalnos, kur regulāri piedalāmies. Tad viņš atpūšas kādu brītiņu. Kad atpūties, viņš atkal priecājas par glāstiem.

– Vai daudzas veterinārās manipulācijas ar saviem suņiem veicat pati?

– Jā, pati varu gan iešpricēt, gan pārsēju noņemt, gan arī šuves izņemt. Ja nepieciešams, varu ievadīt arī zāles, pat tad, ja tā ir sarežģītāka ievadīšanas sistēma. Daudzas manipulācijas, ko parasti veic veterinārais asistents klīnikā, varam izdarīt paši mājās. Tas ļoti atvieglo ikdienu, jo citādi tad ar vienu, tad citu suni visu laiku būtu jābrauc uz klīniku. Par laimi, mūsu suņi ļoti bieži neslimo. Reizēm gadās, ka pēc sacensībām vai izstādēm atbraucam ar kādu skrambu, bet tas nav bieži. Cenšos suņus nevest riskantās vietās. Vienmēr vakcinēju pret leptospirozi un trakumsērgu. Trakumsērga Latvijā jau daudzus gadus nav konstatēta, bet leptospiroze diemžēl ir ļoti izplatīta. Tā ir ļoti smaga slimība, kas dzīvniekiem rada lielas mokas. Tāpēc šo vakcināciju veicu regulāri, jo slimību pārnēsā žurkas, un tās mums apkārt ir visur. Arī regulāra attārpošana ir obligāta. Protams, tas ir diezgan dārgi, tāpēc ziemā jāatliek naudiņa, lai katram sunītim būtu iespējams saņemt nepieciešamo aprūpi. Ja suns dodas pie cilvēkiem, viņam jābūt attārpotam, sakoptam, skaistam un veselam. Suņi ir arī jāsapucē. Varam to izdarīt paši, un tas palīdz samazināt izmaksas. Suņus mazgājam divas reizes gadā – spalvas maiņas laikā. Ziemā kažoks ir ļoti biezs, bieži vien suņi izvārtās un kļūst netīri. Ja viņus neizmazgā un neizžāvē, var veidoties savēlumi un ādas problēmas.

– Kā suņi panes aukstumu un karstumu?

– Aukstā laikā viņi jūtas ļoti labi – gandrīz kā zivis ūdenī. Šīs šķirnes suņi nāk no vietām, kur temperatūra var sasniegt pat –60 grādu. Mūsu suņi dzīvo ārā. Viņiem ir siltinātas būdas. Taču bieži vien viņi izvēlas gulēt ārā, jo būdās ir pat pārāk silti. Ar ratiņu pajūgiem braucam pavasarī un rudenī, kamēr ir vēsāks, bet, tiklīdz paliek pārāk silts, mēs viņus vairs nenoslogojam. Tad ir privātie treniņi vai pastaigas. Vasaras karstumā ļaujam viņiem atpūsties.

Viņiem patīk spēlēties savā starpā un rakt bedres – to gan viņi māk. Ir bijuši gadījumi, ka viņi izrok sev būdu tā, ka būda pat iekrīt bedrē.

– Bet viņi nav izrakušies ārā?

– Nē, mēs kontrolējam situāciju. Mācējām panākt to, ka viņi nerokas uz āru, bet rok tikai dārzā, kur dzenā kurmi vai žurku. Lai viņiem būtu interesanti, mēs viņus saliekam noteiktās kompānijās. Tas arī ir svarīgi, jo, ja viņus saliek kopā ar tādiem, ar kuriem viņiem nepatīk būt kopā, tad viņi cenšas aizmukt. Ja kāds aiziet ārpus žoga, viņš ir ļoti pamanāms. Mēs bēgli parasti noķērām pusceļā uz Zilajiem kalniem, kurp braucām trenēties. Tas bija pašā sākumā, kad mēs vēl nezinājām visus raksturus.

– Jūs piedalāties arī sacensībās. Kā tās norisinās?

– Mēs piedalāmies dažādās sacensībās, arī sniega suņu sacensībās. Šogad 7. un 8. februārī piedalījāmies sacensībās Madonas pusē. Galvenokārt startējam pajūgu braukšanā. Mūsdienās suņi piedalās arī smaguma vilkšanā. Tas nozīmē, ka sunim jāvelk riepa uz ātrumu. Viena no mūsu suņiem – Gerda – šajā disciplīnā ieguva trešo vietu. Arī pajūgu braukšanā izcīnījām otro un trešo vietu. Sacensības suņiem ļoti patīk. Patiesībā piedalāmies vairāk suņu dēļ. Tas ir viņu priekam. Sacensībās viņi uzvedas pavisam citādi nekā ikdienas treniņos. Suņi ļoti labi jūt sacensību atmosfēru. Viņiem patīk konkurēt ar citiem suņiem. Viņi pat spēj «lasīt» trasi kā īsti sportisti. Braucam arī uz sacensībām Lietuvā un Igaunijā. Nākotnē plānojam aizbraukt arī tālāk, piemēram, uz Poliju. Ļoti gribētos piedalīties garākās distancēs – 300 vai pat 600 kilometru braucienos.

– Pajūgu vilkšana suņiem laikam ir iedzimta, bet kā iemācīt vilkt riepu uz ātrumu?

– Principā tas ir līdzīgi kā kamanu vilkšana. Sunim jāattīsta spēks un jāiemācās pareizi izmantot savu vilkšanas jaudu. Treniņos viņi to apgūst diezgan labi. Sākumā mācāmies ar kaut ko vieglāku vilkt. Kaut vai tās pašas kamanas. Tad pieliek riepu, kura ir mīkstāka. Ja viņi saprot, ka riepas vilkšana viņiem nekaitē, viņi to labprāt dara.

– 600 kilometru ar suņu pajūgu izklausās iespaidīgi!

– Jā, tas ir liels izaicinājums. Parasti šādas distances tiek veiktas aptuveni nedēļas laikā. Sacensības var ilgt piecas līdz septiņas dienas, atkarībā no laikapstākļiem un distances sadalījuma. Tas ir mūsu nākotnes mērķis.

– Kā jūs izvēlaties, kuri suņi piedalās sacensībās un kuri izklaidē cilvēkus?

– Visi suņi strādā. Katram ir savas robežas. Cits dienā noskrien piecus kilometrus, cits divus, cits varbūt vēl vairāk. Viss atkarīgs no suņa spējām, varēšanas un saprašanas. Ir tādi, kas vairāk vēlas būt priekšā, mērķtiecīgāki. Ir arī suņi, kuri nekad negrib iet priekšā. Svarīgi arī tas, kā viņi pāros sader. Vai viņš draudzējas ar to suni, kurš viņam ir blakus. Ir tā, ka viens suns ar vienu spēlējas un nestrādā trasē, bet ar otru ļoti nopietni strādā. Tas ir līdzīgi kā skolā ar cilvēku bērniem. Viņus arī dažreiz pārsēdina solos, lai Jānītis ar Pēterīti nespēlētos visu dienu, bet mācītos. Tāpat arī suņiem skatās, kurš ar kuru labāk strādā.

– Tātad jums jābūt kā dzīvnieku psihologam?

– Jā, jāsaprot viņu raksturs. Viņi savā starpā saprotas tāpat kā cilvēki. Arī sunīši dažreiz izkāpj no gultas ar kreiso kāju. Viņam šodien nav garastāvokļa. Tas saimniekam jāredz, jājūt un jāsaprot. Ja redzi, ka viņš ir pārguris no tā otra sunīša, tad viņš ir jānošķir. Nav jau tā, ka viņi visi klausa. Ir arī visādi niķi. Tāpat kā bērniem – tikai sunīšiem ir arī zobiņi. Reizēm bērni kliedz, krīt gar zemi, niķojas – suņi dara tieši to pašu.

Sezona ir tāda, kāda tā ir. Vienu ziemu sniegs ir, citu ziemu nav. Ir bijuši gadi, kad ir dubļi un nekas nenotiek. Tas ir hobijs un vienlaikus darbs 24 stundas diennaktī, visu gadu – atvaļinājuma nav. Tu esi ar suņiem. Ja kaut kur aizbrauc, jāatrod uzticams cilvēks, kurš var palīdzēt. Mums ir arī video novērošana. Ja aizbraucam uz ilgāku laiku, kamerās skatāmies, kā sunīšiem klājas. Tā nav pīle vai zoss, kurai no rīta un vakarā iedod ēst, un viss kārtībā. Suns ir saprātīgs dzīvnieks. Viņiem visu laiku ir vajadzīgs cilvēks. Ja cilvēks nav gatavs ziedot savu laiku suņiem, tad cilvēkam suni nevajag.

– Kāpēc jūsu komandā ir arī adoptēti suņi?

– Paņēmām pirmo šķirnes suni. Tad draugi mums atveda citu sunīti, kurš arī bija ar dokumentiem, bet saimnieki viņu negribēja paturēt. Kad saskārāmies ar šiem suņiem un redzējām, cik reižu viņus paņem un cik reižu atdod patversmē, sapratu – ja es paņemu suni, tad paņemu uz visu mūžu. Tā ir viņa vienīgā un pēdējā māja. Pats svarīgākais ir viņu nepievilt vēlreiz, jo adoptētie suņi ļoti pieķeras. Viņi ļoti baidās tikt pamesti. Mums šobrīd ir sunītis, kurš pusgadu staigā pakaļ, un mēs viņu vispār nelaižam vienu ārā. Viņš nav redzējis pasauli bez mums, viņam visu laiku vajag būt kopā ar mums, jo viņš ļoti baidās mūs pazaudēt. Mums ir Aļaskas malamuti, Sibīrijas haskiji un Aļaskas haskiji. Tās ir šķirnes, kuras esam iemīlējuši.

– Cik suņu vēl varat uzņemt?

– Šobrīd vairāk nevaram. Tā ir robeža, pie kuras pagaidām esam apstājušies, jo mums arī nav, kur vairāk izvērsties. Suņiem vajag plašumu, lai viņi varētu dzīvot voljēros, spēlēties un justies ērti. Lai viņi nejustos kā cietumā.

Ja būs iespēja, mēs ļoti gribētu paplašināties. Visu laiku meklējam piemērotu vietu pie Zilajiem kalniem. Tas ir mūsu mērķis un sapnis. Iepriekšējos gados visa nopelnītā naudiņa aizgāja pa nullēm, dažreiz pat mīnusos. Tāpēc sakrāt, lai nopirktu kādu īpašumu, ir ļoti sarežģīti. Ceram, ka šogad varbūt izdosies atrast kādu vietu. Ļoti gribētos viņiem atrast vietu ārpus pilsētas. Mēs zinām, ka dažiem cilvēkiem tas, ka dzīvojam pilsētā, sagādā neērtības. Ir, kuriem tas nepatīk, bet citi mežā nāk klāt un saka, ka dzird mūsu suņus, bet viņiem nav nekādu pretenziju. Mēs respektējam katra cilvēka viedokli.

– Kāpēc cilvēki bieži atsakās no haskijiem?

– Cilvēki vēlas brīvību, viņi negrib ierobežot sevi. Ja suns viņus ierobežo, tad suni atdod. Ļoti daudzi mūsu suņi pie mums nonākuši tieši tāpēc – jo suns cilvēkiem traucēja. Tas ir pats briesmīgākais, ka cilvēki iegādājas sunīti un pēc tam viņš paliek lieks. Visiem patīk skaistais haskijs un viņa izskats, bet, kad cilvēki sastopas ar realitāti, viņi saprot, ka tas nav tik vienkārši. Ja ar haskiju nenodarbojas, viņš demolē. Viņu nevar vienkārši izvest uz 15 minūtēm pie mājas. Viņam vajag četras stundas kustību, 20–30 kilometru skriet. Tad viņš būs laimīgs. Ar suni jānodarbojas. Mums ir arī malamuti, kuri neskrien pajūgā. Viņiem patīk komunicēt ar cilvēkiem, un viņi strādā kā kanisterapijas suņi. Tas arī ir darbs – morāls darbs ar klientiem. Suns jūtas apmierināts. Viņam pietiek izskrieties pagalmā. Apmācības procesā redzējām, ka viņam patīk strādāt ar cilvēkiem, bet viņam vajag arī atpūtu.

– Atgriežoties pie frizētavas – vai suņu frizūrās arī ir mode, kas mainās pa gadiem?

– Saimniekam nepieciešams, lai būtu ērti kopt suni un uzturēt viņa kažoku un frizūru. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti aizņemts dzīves ritms, un viņi nevar katru dienu suni ķemmēt. Tāpēc viņi izvēlas tādu frizūru, kas ir ērtāka kopšanā. Diemžēl ļoti daudzi atved suni tikai vienu reizi gadā, un tad spalvā jau ir izveidojušies savēlumi kā betons. Diemžēl tad nākas suni noskūt. Tagad no Anglijas un Eiropas ir ienākusi jauna mode – dažādu šķirņu mazie sunīši, kas krustoti ar pūdeli. Viņiem visiem praktiski ir viena standarta frizūra – no viņiem taisa «lācīšus». Bieži gadās, ka cilvēks grib sunim lācīša frizūru, bet viņam nav ne tādas spalvas, ne austiņu, ne astītes, lai šādu frizūru varētu izveidot.

– Vai principā var sakopt pilnīgi visus suņus?

– Frizēt varbūt nevajadzētu visus, bet kopšana vajadzīga visiem. Pie mums nāk arī toiterjeri – īsspalvaini sunīši, bet arī viņus kopj. Viņus mazgā, žāvē. Kad toiterjeram mainās spalva, ir ļoti svarīgi ar spēcīgu fēnu izpūst veco spalvu. Tad tā mazāk krīt, āda tiek izmasēta, un jaunā spalva aug labāk. Viņiem kopj arī ķepiņas un griež nadziņus. Austiņas iztīrīt vajag. Ļoti bieži mums ir franču buldogi, kuri nāk uz spalvas izpūšanu katru pavasari. Katru suni var vest un sapucēt.

– Bet vai pie jums nāk tikai suņi, vai arī kaķi, vai varbūt vēl kādi citi dzīvnieki? – Ir mums arī kaķi, taču mēs ņemam tikai tos, kuri ir paklausīgi un pieradināti. Jo tad, kad kaķis protestē un ārdās, ir liels risks – gan pašiem savainoties, gan kaķim, kuram stresa līmenis ir daudz augstāks nekā sunim. Ja kaķis ārdās un nepakļaujas, procedūra tiek pārtraukta, un viss. Neviens no mums negrib būt savainots, un arī kaķītim mēs nevēlamies nodarīt pāri.

– Vai esat arī cietuši no saviem klientiem?

– Jā, pašā sākumā man bija kaķis, kurš tā iekoda rokā, ka mēnesi nevarēju strādāt. Tāpēc esam izlēmuši, ka mēs ar varu kaķus nefrizēsim.

– Dzirdēti arī stāsti par suņu frizētavām, kur dzīvniekus ar medikamentiem padara mierīgus frizēšanas laikā?

– Es arī esmu to dzirdējusi, man cilvēki ir stāstījuši. Bet nevienam citam, izņemot veterinārārstam ar licenci, nav atļauts ievadīt dzīvniekam medikamentus – pat ja saimnieks to atļauj. Ja kāda frizētava ar to grēko, tā ir viņu atbildība. Ja saimnieks redz, ka viņa dzīvnieks tiek atdots miegains, tad viņam jāizvērtē, kur viņš ved savu dzīvnieku. Mēs nekādā veidā neizmantojam medikamentus. Laika gaitā ir apgūti paņēmieni, kā dzīvnieku nofiksēt, kā viņu paņemt, lai viņam tas neradītu diskomfortu. Ir bijis, ka pirms iešanas pie kaimiņos esošā veterinārārsta klienti nāk pie mums un prasa, vai varam sunim uzlikt uzpurnu, jo neviens to nevar uzlikt – ne saimnieks, ne klīnika. Viņš neļaujas nevienam, bet mums viņš uzticas.

– Vai jūs visiem suņiem atceraties vārdus? Kā izdomājat tik daudz vārdu?

– Lielākoties suņi atnāk ar saviem vārdiem. Mums ir divi vai trīs suņi, kurus saimnieki bija nosaukuši vārdos, kas mums nepatika, tāpēc tos nomainījām. Bet lielākoties suns atnāk ar savu vārdu, un, ja viņš pie tā pieradis, mēs nemainām. Ja ir pašu kucēni, tad izdomājam vārdus, kas pašiem patīk. Mums, piemēram, viens suns ir pelēks, un kaut kā vīram ienāca prātā vārds «Pikaču». Tā mums ir Pikaču. Viņš ir ļoti mīļš, kā rotaļlieta. Mums ir arī Lūcijs, kurš pie saimniekiem bija «Lucifers». Mēs viņam mainījām vārdu uz Lūciju. Mums nevajag Luciferus.

Pie mums viņš nav pat mēģinājis iet prom. Viņam šeit ir interesanti un patīk atrasties. Sunim galvenais ir būt kopā ar cilvēku. Viņam patīk komunikācija. Arī suns vēlas būt sabiedrības loceklis. Viņš vēlas būt vajadzīgs.

– Ko jūs gribētu novēlēt suņu saimniekiem, kuri, kā jūs teicāt, sākumā grib sunīti ar skaistām acīm, bet pēc tam vairs negrib?

– Jā, tas ir mūžīgais stāsts. Pirms izvēlas ņemt suni, jāpadomā visi par un pret. Vai jūs varēsiet viņam veltīt laiku? Kā tas notiks? Kā jūs organizēsiet savu ikdienu? Vai jums ir līdzekļi medikamentiem nepieciešamības gadījumā? Neviens nevar garantēt, ka nopirksiet sunīti un viss būs kārtībā. Vai jūs varēsiet atlicināt, piemēram, 1000 eiro sunim operācijai vai medikamentiem? Vai jūs varēsiet viņu uzturēt, ja viņam būs nepieciešama speciāla diēta? Jo tagad ir ļoti, ļoti daudz slimu suņu. Mēs neviens nezinām, kāds sunītis mums var gadīties. Otrkārt – cilvēkam jāsaprot, ka suns nav rotaļlieta. Suns ir dzīva būtne, viņam ir emocijas. Viņš nevar visu dienu dzīvot viens un gaidīt cilvēku – 12 stundu. No rīta 15 minūšu, vakarā 15 minūšu, un tad naktī cilvēks grib gulēt. Sunim vajag cilvēku, vajag kustību, vajag nodarbes. Tam visam vajag laiku. Un vecākiem ļoti jāpadomā – iegādājoties suni bērnam, atbildība jebkurā gadījumā ir pieaugušajam. Bērns nebūs atbildīgā persona. Vienalga, cik ļoti viņš grib suni. Vismaz trīs suņi man ir no tiem, kas pirkti bērniem. Turklāt vēl tāda šķirne kā haskijs. Pieaugušajam jāsaprot, vai viņš tiks galā vēl ar vienu «bērnu». Ja cilvēks paņem kucēnu un vispār ar viņu neko nedara, tad izaug sunītis, kas dara visu, ko grib un kā grib. Ar sunīti ir jāstrādā. Sunītim jāmāca, ko drīkst, ko nedrīkst, kā to darīt.

– Vai jūs vispār varat iedomāties savu dzīvi bez suņiem?

– Mēs visu mūžu esam bijuši ar suņiem. Augu laukos, man jau no bērnības apkārt bija daudz suņu, arī vīram bija suņi. Varbūt tas vienkārši ir mūsu dabā. Bez suņiem mēs nevaram. Tas nav ārstējams – tā ir diagnoze. Mēs esam suņinieki, un viss.