1928.gadā dibināta Ogres sporta biedrība, kura līdzās citām sportiskām aktivitātēm pievērsās futbolam. Tā paša gada augustā laikraksts “Ogres Straume” vēstīja sekojošo: “Pagājušā sestdienā Ogres futbola komanda zaudēja pret Ogres vasarnieku sastādīto komandu 4:0. Ogres komandai vēl trūkst elementārākās sportistu disciplīnas; arī laukumā tā ieradās ar veselu stundu nokavēšanos, pie tam vēl nepilnā sastāvā. Spēle bija ļoti vāja. Vasarnieku komanda, kurai arī trūka viens no labākajiem – Šteins, spēlēja daudz labāk. Pirmais puslaiks beidzās 2:0 par labu vasarniekiem. Atzīmējams vasarnieku komandas centra uzbrucējs Kalējs; labs arī vārtsargs Fogels. Ogrenieši pēc spēles pieprasīja revanšu, bet jāšaubās, vai rezultāts būs labāks.” Pāris nedēļas vēlāk Ogres apvienotā komanda, kurā galvenokārt spēlēja vasarnieki, ar 9:0 pārspēja Ikšķiles futbolistus, laikrakstā līdzās jau iepriekš piesauktajiem trim futbolistiem vēl pieminēts pussargs Ūdris. Precīzi noskaidrot šo sportistu identitātes ir sarežģīti, bet visai iespējams, ka vārtsargs Fogels bija Herberts Fogels, kas trīsdesmito gadu vidū RFK sastāvā spēlēja Virslīgā, tāpat Virslīgas futbolistu sarakstā atrodami Tautmīlis Ūdris un Reinholds Kalējs, visi viņi 1928. gadā bija aptuveni 20 gadus veci, līdz ar to – pietiekami ticams variants, ka Ogres vasarnieku vidū bija visai labas kvalitātes futbolisti.
Turpinājums gan bija mazāk sekmīgs – lai arī Ogres sporta biedrības rīcībā nodeva laukumu Pārogrē, kur bija paredzēts ierīkot sporta laukumu, nepieciešamie darbi tā sakopšanā izrādījās pārāk plaši, tika pamesti pusratā, un turpmākajos gados iekšēju konfliktu dēļ Ogres sporta biedrības darbība praktiski apstājās, un turpmākajos gados par futbolu Ogres prese tikai periodiski atgādināja, ka tas pavisam pamests novārtā, turklāt nav arī laukuma, kur to spēlēt. 1931. gadā jūlijā “Ogres Straume” vēstīja, ka Pārogrē gan ticis ierīkots sporta laukums, taču tajā augošo koku dēļ ne futbola laukumu, ne vieglatlētikas skrejceliņus tur ierīkot nav iespējams. Normāla laukuma trūkuma dēļ futbola spēles Ogrē trīsdesmitajos gados nenotika, tā 1932. gadā pret Lielvārdes komandu Ogres vasarnieki spēlēja Ikšķilē. Tiesa, tas neliedza vietējiem iedzīvotājiem kurnēt, ka jaunieši dzenājot futbola bumbu Pārogres atpūtas parkā, par spīti tam, ka Ogrē jau ir pieejami īpaši sporta laukumi, tādējādi traucējot cilvēku atpūtu (nekas, ka tieši futbolu nekur Ogrē iespēju spēlēt nebija).
Labi situāciju ar sportošanu Ogrē raksturo vēl kāda “Straumes” 1935. gada 17. augusta publikācija:
“Par sporta laukuma nepieciešamību un viņa būves uzsākšanu bezgala daudz runāts un arī rakstīts. Tā ir viena no visnepieciešamākajām labierīcībām kūrortā, bez kuras neviena moderna peldu vieta nevar iztikt. (..) Pašreiz Ogres sportisti trenējas kur pagadās. Izmanto gan šosejas gan, ceļa malas gan krūmiem apaugušo “A” laukumu, apdraudot ar treniņiem garāmgājējus. Par futbolu nemar būt pat runa. Tas sports ir Ogrē palczis pilnīgā novārtā. (..) Ir pienācis tiešām pēdējais laiks visām Ogres biedrībām un pilsētas valdei ķerties pie šī nepieciešamā laukuma būves. (..) Laukuma projekts ir pagājušā gadā jau izstrādāts un pilsētas valde to jau visumā pieņēmusi, kādēļ nepieciešami būtu visā drīzumā sasaukt visu Ogres biedrību un pilsētas valdes kopējo apspriedi un vēl šoruden ķerties pie sporta laukuma būves.” Kamēr laukuma, kur spēlēt Ogrē, nebija, futbolisti brauca spēlēt citviet, tā paša 1935. gada augustā Ogres sporta biedrības futbola komanda piedalījās turnīrā Koknesē.
Tikām sporta laukuma projekts sevišķi strauji uz priekšu negāja, 1938. gadā “Ogres ziņās” publicēts garāks sporta instruktora Elmāra Eihfusa raksts ar aicinājumu izbūvēt pilsētā kārtīgu sporta infrastruktūru, ar 105×70 metru futbola laukumu un sešiem skrejceliņiem tam apkārt. Tālāk par iecerēm gan netika.
Toties, kamēr futbolu Ogrē tolaik nespēlēja, futbolisti tur viesojās. 1939. gada jūlijā trīs dienas Ogrē pavadīja deviņpadsmit Latvijas izlases futbolisti, kas gatavojās valstsacīkstei ar Igauniju. Izlases uzbrucējs Aleksandrs Vanags Ogrei veltīja sekojošus vārdus: “Šeit ir lieliska atpūta. Pirmo reizi Ogrē biju pirms Eiropas basketbola meistarsacīkstēm, kad atpūtāmies braucienam uz Kauņu. Vasarā Ogre ir nepārspējama – var arvien justies brīvi, peldēties un sauļoties.” Tāpat Latvijas izlases aizsargs Pēteris Lauks pa Ogres upi nopeldējis 50 metrus zem ūdens pilnā apģērbā. Tāpat šajā vasarā, pēdējā neatkarīgās Latvijas apstākļos, divas dienas Ogrē atpūtās Liepājas “Olimpijas” futbolisti, kuriem gan treneris Otto Fišers aizliedza peldēties, par ko sportisti bijuši neapmierināti.
Trīsdesmito gadu beigās, kamēr Ogrē futbola ziņā joprojām valdīja klusums, futbola komanda tapa netālajā Ķegumā, kur notika Latvijas pirmās hidroelektrostacijas būvdarbi un līdz ar to bija novērojams jaunu un spēcīgu vīriešu pieplūdums. “Ogres Ziņas” par to rakstīja sekojošo:
“Ķeguma futbols nav vecs, tas ir tikpat vecs, cik pati spēkstacijas būve, bet Ķeguma futbola vienība vēl jaunāka — tā piedzima tikai šogad jūnija mēnesī. Dažus mēnešus vēlāk pēc būves darbu sākšanas ķegumiešos radās doma pavadīt savu brīvo laiku svaigā gaisā spēlējot futbolu. Uzņēmīgākie algas dienā apstaigāja futbola cienītājus, vācot naudu futbola bumbai, un jau nākošā dienā tā bija futbolistu rīcībā. Tad ap 30 un pat vairāk strādnieku pulcējās no būvmateriāla brīvajos mazos laukumos spēlēt futbolu. Bumba gāja no kājas uz kāju gan pa zemi, gan pa gaisu un tas, kas varēja visaugstāk vai vistālāk aizsist, skaitījās par Ķeguma labāko spēlētāju. Ar laiku ķegumiešos radās arī tādi, kas savos agrākos gados kaut kur spēlējuši īsto futbolu, tie tad arī pārņēma futbola organizēšanu savās rokās. (..)
Kad darba kamera pārņēma Ķeguma strādnieku kulturālās dzīves vadību, tā, redzot ķegumiešu lielo futbola entuziasmu, iegādājās tiem pilnīgu futbola komandas ietērpu ar visiem nepieciešamiem piederumiem un noorganizēja pirmās draudzības spēles ar citām strādnieku futbola vienībām, šos pārbaudījumus ķegumieši sekmīgi izturēja, spēlējot ar daudz vecākām komandām gan neizšķirti, gan pat tās uzvarot. Redzot tādus sasniegumus, LDK atrada par iespējamu reģistrēt tos. Rīgas apgabala futbola savienībā kā patstāvīgu II līgas komandu zem nosaukuma “Ķeguma LAS” un kā tādu pieteica ligas turnīram, kur tā guva jau dažas uzvaras. Ķeguma strādnieki — futbolisti tā tad ar savu centību un neatlaidību bez trenera ar pašu spēkiem īsā laikā sasniedza to, ko citas komandas sasniedza daudz ilgākā laikā. Ķeguma strādnieki lepni uz savu komandu un viņu vēlēšanās, lai Ķeguma futbolisti nepagurtu un lai arī uz priekšu tie būtu centīgi un neatlaidīgi sava mērķa sasniegšanā. Nākošā “Ogres Ziņu” numurā aprakstīsim katru futbolistu atsevišķi.“
Diemžēl tas bija pēdējais šī laikraksta izdotais numurs un līdz ar to solītā publikācija par Ķeguma futbolistiem arī izpalika. Tikām citos laikrakstos vismaz daži spēlētāju uzvārdi (viņiem gūstot vārtus) piesaukti: Amoliņš, Tomčenko, Ozols, Bogdanovs un Feldmanis. 1939./1940. gada Rīgas apgabala Otrās līgas turnīrā Ķeguma komanda ieņēma 6. vietu, tāpat 1940. gada rudenī tā piedalījās jau okupētās Latvijas rudens turnīrā 2. līgā. Presē atrodama arī informācija, ka tā paša gada septembrī notika futbola spēle starp Ķeguma futbolistiem un ĻKJS (Ļeņina komunistiskās jaunatnes savienības) Ogres rajona komandu, ogrēniešiem uzvarot ar 4:0.
Presē nav atrodami materiāli, kas liecinātu par futbola norisēm Ogrē vācu okupācijas laikā, kas nav pārsteidzoši, jo futbola laukuma pilsētā joprojām nebija, un arī pirmajos pēckara gados laikrakstos par futbolu Ogrē lasāms vienīgi tas, ka tas atstāts pavisam novārtā. Ogres laikrakstā “Padomju ceļš” 1949. gadā publicētā feļetonā “Kaut kas par apriņķa FK un SK jeb viens ar pieri mūri neizgāzīsi” pieminēts, ka Ogres apriņķi nav nevienas futbola komandas un par plāniem 1949. gadam rakstīts sekojošais: “Dīvaini, ka, līdztekus apskatot vasaras sporta sacīkšu kalendaru, nekur neatrodu vārdu – futbols. Un nu es saprotu! FK un SK lielā pārliecība, ka šogad lēmuma punktu nevarēs izpildīt, rīkojusies ļoti taktiski un sporta kalendarā futbola sacīkstes nemaz nav paredzējusi. Zēl, jābrauc futbolu spēlēt uz citu apriņķi.” Daudz kritikas šajā publikācijā izpelnījās Ogres sporta dzīves vadītājs Kalniņš.
1950. gadā kaut kāda Ogres komanda tomēr piedalījās turnīrā Lielvārdes sporta laukumā, kur klāt bija arī mājinieki un Ķeguma komanda. “Padomju ceļš” notikušo raksturoja kā pašplūsmas rezultātu: bezmērķīgu bumbas dzenāšanu pa laukumu, nesportisku uzvedību un vāju tiesnešu darbu. Vainoja rajona fizkultūras komiteju, kas aizrāvusies ar volejbolu un vieglatlētiku, bet par futbolu nemaz nedomā. It kā bija paredzēti Ogres stadiona būvdarbi, bet arī tur sevišķa progresa nebija, un 1951. gada pavasarī presē joprojām varēja lasīt kritiskus vērtējumus par sporta dzīves vadību Ogres apriņķi.
Kaut kāds progress iezīmējas 1952. gadā, kad Ogres komanda ar nosaukumu “Dinamo” pirmo reizi piedalījās oficiālā futbola turnīrā – LPSR 2. grupas Pļaviņu zonā. Savā pirmajā oficiālajā spēlē vēsturē Ogres “Dinamo” spēlēja neizšķirti 4:4 pret Jēkabpils “Vārpu”. Šajā līmenī “Dinamo” izdevās spēlēt atzīstami – ar 10:1 pieveikta Jaunjelgavas komanda, ar 4:1 – Aknīste, neizšķirts pret zonas stiprāko komandu Gostiņu “Spartaks”. Tiesa, gada beigās, izvērtējot Ogres sasniegumus dažādos sporta veidos, futbols bija to vidū, par ko bija teikts “sasniegumu līmenis ir zems un neatbilst tām prasībām, kādas no mums prasa komunistiskā partija un padomju valdība.”
Turpmākajos gados, cik var saprast no preses publikācijām, Ogrē futbola komanda reizēm bija, reizēm nebija. Tā 1953. gadā par futbolu nevienas publikācijas, 1954. gadā pieminēts, ka Ogres komanda piedalās LPSR kausa starprajonu sacīkstēs, kur nospēlējusi neizšķirti ar Bausku un uzvarējusi Dobeli. Tikām 1955. gadā atkal lasāms, ka Ogres rajonā nav nevienas futbola komandas. Nākamajā gadā bija arī labas (un mazliet amizantas) ziņas – Ogres Mežrūpniecības tehnikums pilsētā būvēja stadionu, un presē kaunināja Pārogres iedzīvotājus, kas staigāja pa futbola laukumu un celiņiem, kā arī stadionā ganīja lopus. Jautājumā ar stadionu vēsturi Ogrē gan tāpat ir daudz neskaidrību. Mūsdienās pieņemts, ka Ogres pilsētas stadions uzbūvēts sešdesmito gadu beigās, taču jau 1947. gada PSRS ģenštāba kartē šajā vietā ir redzams futbola laukums, kamēr 1963. gada kartē tā forma precīzi saskan ar mūsdienu kartēs redzamo. Vienlaikus tajā pašā 1963. gadā presē piesaukts, ka Ogres stadions piedzīvo norietu, tam nav ne sētas, ne tribīņu un zālājs netiek pienācīgi kopts. Līdz ar to var pieņemt, ka līdz sešdesmito gadu beigām ar “Ogres stadionu” tika saprasts zālāja laukums, kuru, domājams, 1956.-1957. gados Mežrūpniecības tehnikuma vadībā sakopa, bet no 1968. gada – pilnvērtīgs stadions.
1957. gadā Ogres futbolisti piedalījās lauku sporta biedrības “Vārpa” sacīkstēs futbolā, kur ar 3:4 zaudēja Jēkabpils komandai un līdz ar to no tālākām cīņām izstājās. Lai raksturotu to, cik bēdīgi tobrīd Ogrē bija ar futbolu, atkal var citēt presi: “Par uzmanību, kas tiek veltīta futbolam, liecina kaut vai tāds fakts, ka rajona komandai nav vienota ietērpa un sacīkšu laikā jāskraida pa Ogri un jāmeklē futbola zābaki.“
Kopsavilkumu futbolam Ogrē piecdesmitajos gados sniedza 1959. gada publikācija ar virsrakstu “Futbols – pabērna lomā”. Tajā lasām sekojošo: “Jau vairākus gadus sporta entuziasti pamatoti jautā: «Kas notiek ar mūsu rajona futbolu?» Atbilde var būt tikai viena: futbols nīkuļo. Ja 1952. gadā noorganizētā futbola komanda dažus gadus spēlēja sekmīgi un Ogres iedzivotāji varēja noskatīties interesantas sacensības, tad vēlāk tās notika arvien retāk, bet 1958. gadā nenotika neviena spēle. Šopavasar rajona futbola zibensturnīru un draudzības sacensības starp rajona ķolektivu komandām nevarēja organizēt, jo vienīgi Lielvārdes «Lāčplēsis» spēja nokomplektēt komandu.“
Arī 1960. gadā Ogres stadionā notika tikai viena futbola spēle pieaugušajiem – sacensība starp jau piesaukto Lielvārdes “Lāčplēsi” un kādu karavīru komandu. Tāpat futbolam pietiekamu uzmanību nepievērsa rajona skolās, ne velti vidusskolu sacensībās futbolā Ogres rajonā piedalījās tikai divas komandas.
Kāda dzīvība Ogres futbolā parādījās 1961. gadā, papes fabrikai organizējot zēnu futbola komandu. Par komandas treneri strādāja Jānis Dimants, komandas līderu vidū piesaukti Eduards Martinsons un Mihtejevs. Ogres zēni sacentās ar citām jauniešu komandām: Rīgas trešā mēbeļu kombināta zēniem, kā arī Rīgas taksometru parka zēnu komandu. Tāpat Ogres pieaugušo komanda piedalījās rajona meistarsacīkstēs, kur sacentās ar Pļaviņu HES, Skrīveru un Lielvārdes futbolistiem. Ogre uzvarēja Skrīveru, spēlēja neizšķirti ar Pļaviņām un bezcerīgi (ar 1:7) zaudēja Lielvārdes futbolistiem, rezultātā ieņemot trešo vietu turnīrā. Vienīgais presē piesauktais Ogres futbolists: P. Ivanāns.
1962. gadā Ogres futbolisti veidoja Pļaviņu HES komandas kodolu, tai piedaloties “Vārpas” meistarsacīkstēs. Presē piesaukti sekojoši futbolisti: Rogovcovs, Korotkovs, J. Kočenkovs, V. Slaboģenko. Tikām Ogres rajona jaunieši sekmīgi startēja skolēnu zonālajās sacensībās, kā perspektīvākie futbolisti izcelti A. Isaikins, Ņ. Agapovs, A. Lubāns, V. Mehtejevs (visi – Ogres vidusskola), V. Ivanovs, J. Kuklins (Pļaviņu HES vidusskola).
1964. gadā Ogres rajona kausā futbolā no sešām komandām divas bija no Ogres – Rūpniecības kombināts un LLT Ogres nodaļa, otrajā gan galvenokārt spēlēja Lielvārdes futbolisti. Rūpniecības kobināta komanda labākie futbolisti bija Kičatovs, Isakins un Kuklins. Arvien labāk spēlēja Ogres zēnu komanda, kas darbojās rajona pakalpojumu kombināta paspārnē, vispirms 1964. gadā tā kļuva par “Vārpas” Vidzemes zonas čempioni, bet 1966. un 1968. gados tā kļuva par “Vārpas” LPSR čempionvienību, komandu trenēja Alfrēds Šakalis (1935-2015).
Turpinājums sekos…
