– Nesen noslēdzās Latvijas 2024. gada ziemas čempionāts iejādē. Otrajā, noslēdzošajā, posmā labus rezultātus uzrādīja Anda Cukermane ar zirgu Roxandra. Jauno jātnieku konkurencē duets izcīnīja otro vietu un arī kopvērtējumā ierindojās otrajā vietā. Savukārt Sindija Cukermane ar poniju Moscan ieguva otro vietu poniju jātnieku konkurencē un ar zirgu Cinderella izcīnīja otro vietu open/tautas klasē pirmajā grupā. Antra, vispirms pajautāšu jums kā mammai – cik sen jau jūsu meitas nodarbojas ar jāšanas sportu?

Antra Cukermane: – Anda jāšanas sportā profesionāli startē deviņus gadus, bet Sindija – trīs.

– Vai jums ģimenē arī agrāk kāds ar šo sporta veidu ir nodarbojies?

Anda Cukermane: – Mūsu mamma to darīja jau vēl pirms manas dzimšanas. Viņa ar jāšanu ņemas joprojām, tikai ne profesionālā līmenī.

– Antra, jums arī bija labi sasniegumi, lūdzu, pastāstiet par tiem!

Antra: – Savulaik Baltijas valstu mēroga sacensībās savā grupā man izdevās iegūt otro vietu. 

– Kā vispār jūs pati nonācāt jāšanas sportā? Varbūt jums arī iepriekšējās paaudzēs ir bijuši jātnieki? 

Antra: – Nē, tieši otrādi – mani bērnībā nelaida pie zirgiem, tādēļ man ir savs stallis. Pati esmu profesionāla mūziķe ar attiecīgu izglītību, bet kādā brīdī paralēli sāku nodarboties ar zirgiem, audzēt tos un arī trenēt jaunos sportistus. Vienkārši šobrīd man nepietiek laika piedalīties sacensībās, jo, lai uzturētu zirgus, ikdienā man ir arī jāstrādā. Tāpēc sporta gaitas pārņēma meitenes, savukārt es vairāk uzmanības veltu treneres darbam, arī meitas skoloju pati. 

– Tā kā jums pieder stallis, meitenes droši vien iepazina zirgus jau kopš mazotnes?

Antra: – Varētu teikt, ka tas notika, teju vai pirms viņas sāka staigāt. Tas gan nenozīmē, ka uzreiz rodas arī vēlme jāt. Turklāt bērniem vispirms nepieciešams sasniegt zināmus auguma parametrus, proti, kad kājas kļūst pietiekami garas, lai tīri fiziski varētu jāt. Tāpat katram ir nopietni jāpadomā, vai viņš īsti grib to darīt, jo gadījumā, ja tas tiek uzspiests, tad nekas nesanāk. Manas meitas varēja brīvi izvēlēties, ar ko nodarboties, taču viņām bija vēlme jāt un startēt sacensībās. 

– No kāda vecuma vispār var jāt? Varbūt vispirms devāt ponijus, uz kuriem apgūt jāšanas pamatus?

Antra: – Meitenes vispirms uz zirga sāka vingrot. Mums ir tāds zirdziņš, uz kura bērni mācās noturēt sevi un sajust, ko nozīmē sēdēt uz kaut kā kustīga un izpildīt dažādus vingrinājumus. Tā pamazām sāk mācīties visi jātnieki. Šādas lietas var veikt apmēram no trīs – četru gadu vecuma. Bet pa īstam jāt un pats stūrēt zirgu var ne agrāk kā septiņos – astoņos gados. Tad kājas ir izstiepušās pietiekami garas, lai varētu zirdziņu kontrolēt.

– Varbūt apstāklis, ka meitenes auga kopā ar zirgiem un redzēja, kā jūs jājat, arī viņas pamudināja apgūt jāšanas mākslu? 

Antra: – Ļoti iespējams, jo viņām agri radās vēlme pamēģināt. Vien sportošanas laikā, kad gadījās kāda neveiksme, dažreiz varbūt bija vajadzīgs uzmundrinājums. Tad bija jāatgādina, ka jāsaņemas. Kā jau visos sporta veidos, veiksmes mijas ar neveiksmīgākiem brīžiem, taču jāšanā tas ir īpaši svarīgs faktors. Tas nav tā, kā nodarboties ar kādu individuālo sporta veidu, kur tu esi atbildīgs tikai pats par sevi un saviem spēkiem. Jāšanā vislielākā nozīme ir tieši sadarbībai ar tādu partneri, kuram ir sava galva, domāšana, garastāvoklis, tādēļ visu sarunāt ar zirgu ir diezgan grūti. Ne vienmēr tas ir gatavs sadarboties un visu uzreiz izdarīt. No zirga labsajūtas un vēlmes darboties ir atkarīga lielākā daļa rezultātu.

– Vai katrai meitenei ir savs zirdziņš?

Antra: – Pamatā, jā. Savu uztrenēto zirgu, ar kuru savulaik startēju, pēc profesionālās karjeras beigām nodevu Andas rīcībā. Savukārt tas zirdziņš, ar kuru tolaik trenējās Anda, palika Sindijai. Pamazām meitenēm izveidojās sava zirgu grupiņa. Gan Anda, gan Sindija šobrīd strādā ar trim zirgiem, un aug vēl viens, ar ko varēs turpināt darbu, kad tas būs izaudzis.

– Kas jūs saista pie zirgiem un jāšanas sportā vispār?

Anda: – Tas veids, kā sarunāties ar zirgu, kā tam dažādas lietas pajautāt, jo zirgs īsti vārdus nesaprot. Tādēļ katram zirgam jāatrod sava pieeja, kā ar to visu sarunāt.

– Droši vien dažādu kategoriju jātniekiem tiek rīkotas atsevišķas sacensības?

Antra: – Katrai vecuma grupai ir savs sacīkšu loks. Vispirms ir bērni līdz 14 gadu vecumam. Nākamajā grupā ietilpst juniori līdz 18 gadiem, tad seko jaunie jātnieki vecumā no 18 līdz 21 gadam. Tālāk nāk U25 kategorija, bet Latvijā patlaban neviens to atsevišķi neizdala, jo shēma ir tāda pati kā «Grand Prix» Lielajā balvā pieaugušajiem. Principā no tiem jauniešiem, kas jau izauguši, Latvijā Lielās balvas sacīkstēs ir startējuši tikai daži. Meitenēm līdz Lielajai balvai vēl ir jāaug, bet Mazās balvas sacensībās šobrīd gan startējam.

– Vai abas meitenes visu laiku startē ar vienu un to pašu zirgu?

Antra: – Lielākoties tā arī notiek. Jaunie šobrīd tiek gatavoti. Sindijai pagājušajā gadā bija zirgs Rafaels, taču patlaban Rafaelam veselība neļauj piedalīties sacensībās, un Sindija sāk startēt ar jaunu zirgu. Šobrīd jau ir aizvadītas divas sacensības ar ķēvi Cinderella. 

– Kādi meitenēm ir šābrīža rezultāti?

Antra: – Latvijas mērogā Anda lielākoties turas otrajā vietā, Sindija – iepriekšējo gadu noslēdza ceturtajā. Tagad cenšamies aizbraukt arī uz ārzemēm, Lietuvā nesen izcīnīta vēl viena otrā vieta. Mazliet jāpacenšas, lai tiktu līdz zeltam. Šobrīd uz starptautiskām sacensībām brauc Anda. Sindijai nav tāda zirdziņa, lai viņa varētu braukt un startēt savā konkurencē.

– Anda, kas jūs ar māsu saista šajā sporta veidā, kur slēpjas tā pievilcība?

Anda: – Foršais moments ir tāds, ka tu visu dari kopā ar savu partneri – zirgu, jums veidojas kontakts, un jūs sākat uzticēties viens otram. Kopā ar zirgu var vieglāk izcelt savas labās un notušēt sliktās īpašības. Sindijai savukārt jāšanas sportā ļoti patīk, ka viņa var startēt vienā komandā ar dzīvnieku.

– Kādi tuvākie un tālākie mērķi un ieceres?

Anda: – Startēsim Latvijā rīkotajās starptautiskajās sacensībās. Tajās piedalīsies jātnieki no vismaz četrām valstīm, tādām kā Igaunija, Somija, Polija, Zviedrija.

– Vai jūs visu dzīvi plānojat saistīt ar zirgiem un varbūt arī profesionāli nodarboties ar jāšanas sportu?

Anda: – Es vēlos turpināt. Gribu darīt visu, kas iespējams. Eksistē liels sapnis, kas varbūt nav oriģināls, proti, piedalīties Olimpiskajās spēlēs. Bet līdz tam ir ļoti tāls ceļš ejams. Savukārt Sindijas mērķis būtu tikt uz Eiropas čempionātu un audzēt zirgus savā stallī.

Cukermaņu ģimene: no kreisās Anda, Sindija ar zirgu Rafaēlu, mamma Antra un tētis Kaspars