Pirmdiena, 27.05.2024 15:41
Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
Svētdiena, 10. decembris, 2023 21:55

Ogrei – pasaules čempions karatē!

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem
Ogrei – pasaules čempions karatē!
Svētdiena, 10. decembris, 2023 21:55

Ogrei – pasaules čempions karatē!

Ilona Noriete, Ogres Vēstis Visiem

Jaunais karatists Marks Deniss Rauda 18. novembrī Nīderlandē kļuva par pasaules čempionu «Kyokushin» jeb kontakta karatē. M. D. Rauda kļuvis par mūsu valsts pirmo pasaules čempionu šajā sporta veidā. Viņš startēja Latvijas izlasē jauniešu konkurencē vecuma grupā no 18 līdz 21 gadam un svara kategorijā līdz 80 kilogramiem. Pēc izlases atgriešanās mājās aprunājāmies ar jauno Ogres sportistu, kurš ikdienā trenējas Edgara Aizpurieša vadībā.

– Cik sen nodarbojaties ar karatē, un kādi ir jūsu spilgtākie panākumi?

– Patlaban mācos 12. klasē Ogres Valsts ģimnāzijā. Ar dažādiem cīņas sporta veidiem es nodarbojos jau no sešu gadu vecuma, kopā nu jau 12 gadu. Sāku ar teikvondo, bet pēc trīs gadiem pārgāju uz karatē, līdz ar to tieši šajā sporta veidā rit jau devītā sezona. Pēdējos gados es daudz piedalos gan vietēja mēroga, gan starptautiskās sacensībās un regulāri gūstu godalgotas vietas. Piemēram, šogad vasarā Bulgārijā biju Pasaules kausā, kur savā kategorijā ieguvu 3. vietu. Atklātajā Pasaules kausā Ungārijā bija 2. vieta, savukārt Polijā, kur norisinājās Eiropas čempionāts, uzvarēju.

– Cik ilgi jūs piedalāties sacensībās? Viss droši vien sākās Latvijā?’

– Vispār sāku startēt sacensībās jau no sešu gadu vecuma. Mazliet patrenējos, bet ātri vēlējos gūt pieredzi cīņās ar lielākiem puišiem, jo toreiz man bija seši gadi, bet es piedalījos 7–8 gadu kategorijā.

– Kā domājat, kas ir jūsu panākumu pamatā – sūrs darbs vai iedzimts talants?

– Es domāju, tas ir visa kopums, gan talants, gan arī neatlaidība. Es regulāri apmeklēju treniņus, tāpat īpaši gatavojos sacensībām. Ieguldot pūles, gan talants palīdz, gan veiksme reizēm uzsmaida. Domāju, ka jebkuru panākumu pamatā vispirms ir cītīgs darbs.

– Cik daudz jāstrādā, lai varētu sasniegt ievērības cienīgus panākumus sportā? 

– Ikdienas režīmā es trīs reizes nedēļā dodos uz aptuveni divas stundas gariem treniņiem. Kad gatavojamies sacensībām, mēs rīkojam papildu treniņus, kā arī skrienam un veicam trenera nozīmētos individuālos vingrinājumus. 

– Pastāstiet par savu treneri Edgaru Aizpurieti.

– Viņš jau skolas gados sāka apgūt gan karatē, gan cīņas mākslu un savā laikā ir ieguvis augstas raudzes godalgas Eiropā un pasaulē. Kopš 90. gadiem Edgars Aizpurietis strādā kā treneris un vairākus sportistus ir aizvedis līdz pasaules mēroga tituliem. Varu piebilst, ka viņš atšķirībā no dažiem citiem treneriem nedomā vispirms par sevi. Edgars izbauda visu karatē trenēšanas procesu un veic to ar lielāku atdevi, pat ziedo savu brīvo laiku, lai vairāk veltītos mums.

– Vai arī citiem viņa audzēkņiem ir vērā ņemami panākumi?

– Varu teikt, ka visi ir talantīgi un regulāri gūst panākumus. Es varbūt izceļos ar to, ka pirmais no Latvijas ieguvu karatē pasaules čempiona titulu. Bet daudzi mūsu komandas biedri bieži izcīna 1. un 2. vietu gan vietējās, gan Eiropas reģionālajās sacensībās, kas notiek, piemēram, Polijā.

– Vai pirms sacensībām bija sajūta, ka iespējams tik labs sasniegums?

– Vispār bija ļoti interesantas sajūtas, jo man 18. oktobrī palika 18 gadu. Tas ir būtisks pagrieziens, jo tagad jācīnās 18–21 gada vecuma kategorijā, kas paredz, ka cīņa notiek bez ķiveres, cimdiem un kāju aizsargiem. Tas ir daudz bīstamāk, jo lielāks traumatisms, tāpēc jāuzmanās. Kad braucu uz sacensībām, vispirms domāju nedabūt traumas un nesavainoties. Es pat nepieļāvu domu, ka varētu uzvarēt, jo tas tomēr ir pasaules čempionāts, turklāt jaunā kategorijā, kur pretī stājas profesionāli, pieredzējuši sportisti. Tikai vēlāk es beidzot apjēdzu, ka patiešām uzvarēju, jo uzreiz pēc čempionāta vēl ilgu laiku biju šokā. 

– Ko teica treneris un komandas biedri?

– Treneris bija ļoti laimīgs, to pat varēja redzēt viņa sejā. Varu piebilst, ka pirms fināla cīņas treneris pateica, ka šie tiesneši Latviju īsti nenovērtē un varbūt arī nerespektē. Tāpēc viņš uzsvēra, ka man ir labas zināšanas un liels sitienu arsenāls, un vēlējās, lai es godam pabeidzu cīņu. Viņš gribēja, lai Latvija sevi labi parāda. Izšķirošā cīņa man bija visai īsa, jo es jau kādās 15 sekundēs ar kājas sitienu pa galvu izslēdzu pretinieku. Pēc cīņas treneris bija laimīgs un priecīgs, domāju, arī nespēja uzreiz to aptvert. Arī komandas biedri bija pārsteigti un ļoti lepni, nevarēja beigt apsveikt vēl pusstundu pēc finālcīņas.

– Kur un kad notika sacensības?

– Tās norisinājās Nīderlandē 17. un 18. novembrī. Es cīnījos 18. datumā. Man bija trīs cīņas, un visās uzvarēju. Ja es, piemēram, jau pirmajā zaudētu pretiniekam, tad man sacensības būtu beigušās. 

– Cik liela konkurence bija, un kā veicās citiem Latvijas sportistiem?

– Vispār sacensībās piedalījās ap 600 dalībnieku no 34 valstīm. Latvijas izlasē bija 20 sportistu, pieci no kuriem ieguva medaļas, ieskaitot mani. Man bija tituls, viens jaunāks, četrpadsmitgadīgs, puisis izcīnīja sudrabu, bet vēl trīs dalībnieki ieguva bronzas godalgas. 

– Kāda bija sajūta, kad uzvarējāt?

– To ir grūti aprakstīt, jo es ilgi biju tādā kā nesaprašanā, nevarēju aptvert, ka esmu uzvarējis. Protams, uzreiz parādījās laime, gods un lepnums par izdarīto. Īpaši, kad vecāki piezvanīja un apsveica, sakot, ka ir ļoti gandarīti par šo brīdi, kuru gaidījuši jau piecus gadus. Bija ļoti priecīgi, ka esmu sasniedzis tik augstu latiņu.

– Varbūt pēc šāda sasnieguma negribēsies nolaisties zemāk, bet savu latiņu visu laiku turēt nemainīgi augstu?

– Tāda sajūta mazliet ir, bet domāju, ka tas ir cilvēcīgi. Tomēr es saprotu, ka nevajag apstāties, uz saviem lauriem dusēt. Nepieciešams turpināt attīstību, jo vēl ejams garš ceļš. Es domāju, būs daudz smagu cīņu, kurām jāiziet cauri, lai pilnveidotos.

– Vai bieži nākas ciest no traumām?

– Man šajā jomā viss ir kārtībā. Jaunākajās vecuma grupās daudz palīdzēja dažādas bruņas (cimdi, kāju aizsargi, ķivere). Tagad ir savādāk, pilnā kontakta cīņās vairāk cieš rokas, kājas, jo cilvēki cīnās tādi, kādi viņi ir radīti, bez jebkādām bruņām. Man vienīgi rokas un kājas bija sasistas, bet jau pēc kādām divām trim dienām zilumi nogāja.

– Kad ir plānotas tuvākās sacensības, un kādas ir tālākas nākotnes ieceres? 

– Ja nemaldos, mums būs turnīrs 16. decembrī, kuru veido pats Edgars Aizpurietis. Mūsu treneris bieži nerīko sacensības, tāpēc tur būs noteikti jāpiedalās un jāprezentē sevi. Par nākotni grūti spriest, jo tagad priekšā izšķiršanās laiks. Es vēlos, lai sportam manā dzīvē paliek liela loma, taču paralēli cenšos lielu uzmanību pievērst mācībām, jo laiks domāt par izglītību un varbūt arī karjeru. Esmu 12. klasē, un pienācis laiks izvēlēties, ko es tālāk vēlos darīt, uz kuru pusi iet. Bet pagaidām vēl neesmu izlēmis, svārstos starp biznesa lietām un inženieriju. Pieļauju, ka varētu tuvākos gadus vairāk veltīt arī sportam, bet neesmu drošs. Laiks rādīs.