"Rimi Rīgas maratons 2023" norisinājās jau 33. reizi, un startam 7. maijā tajā bija reģistrējušies 23 751 dalībnieks no 79 valstīm. Pusmaratonā, kas ir 21,0975 kilometrus garš, kopumā startēja 3506 skrējēji, arī Laura un Matīss bija izraudzījušies tieši šo disciplīnu.

Laura atzīst, ka viegli nebijis, bet šajā maratonā sasniegusi savu personisko rekordu – pusmaratona distanci viņa pievārējusi vienā stundā, 44 minūtēs un piecās sekundēs. Iespējams, šādu rezultātu ļāvuši sasniegt regulāri treniņi. Laura pusmaratonu skrien jau trešo reizi – pirmo pusmaratonu noskrējusi Jelgavā, otru noskrējusi pati pēc savas iniciatīvas, sev par prieku, nepiedaloties nekādās sacensībās, un trešo tagad, Rīgā. Šogad ieplānojusi pievārēt arī pilnā maratona distanci (42,195 kilometrus) kādās no sacensībām ārpus Latvijas.

Ikdienā Laura strādā no mājām. Viņas darbs saistīts ar digitālo mārketingu, un darba dienu lielākoties nākas pavadīt pie datora. Lai kaut nedaudz izkustētos, viņa sākusi skriet. Kad janvārī noskrējusi simt kilometru un ar šo rezultātu dalījusies sociālo tīklu profilā, Lauru uzrunājis klases biedrs, kurš ir treneris, un piedāvājis izveidot četru dienu treniņu plānu, iekļaujot tajā dažādas fiziskās aktivitātes. Viņa sākusi strikti ievērot šo programmu, ik dienu pēc darba nododoties fiziskām aktivitātēm. Izņēmums bijušas vien divas nedēļas, kad devusies ceļojumā uz Kolumbiju. "Man ļoti patīk skriet. Sapratu, ka skriešanu varu pielīdzināt ceļošanai – tās sajūtas, ko man sniedz ceļošana, es Latvijā saņemu no skriešanas. Ja skrienu, varu izturēt, tik daudz neceļojot," smaida Laura, piebilstot, ka sāk skriet jau tūdaļ, kā iziet pa nama durvīm, un faktiski tagad reti kuru dienu noskrien mazāk par 10 kilometriem, un mēnesī itin viegli salasās ap 100 noskrietiem kilometriem. Ogre tam ir pateicīga vieta, te ir plašas iespējas, nodoties skriešanai. Laura skrien viena, bet nākotnē, iespējams, viņai varētu piebiedroties arī draugs Kristaps, kurš pamanījies apsteigt sacensību dalībniekus, lai nofotografētu Lauru gan startā, gan finišā. Jautāta, kas šajā skrējienā bijis pats grūtākais, Laura teic, ka 11. kilometrā sācis trūkt elpas un durt sānā, bet garām skrejošais puisis apjautājies, vai viss kārtībā, un uzmundrinājis, kas atgriezis spēkus, un Laura sekmīgi pabeigusi distanci. "Tāpēc jau ir forši šie lielie skrējieni, kur neesi viena, apkārt ir tūkstoši tādu pašu skrējēju, kuri cits citu atbalsta," atzīst Laura.

Savukārt Matīss iepriekš jau trīs reizes Rīgā skrējis pilnu maratonu, bet šogad startējis pusmaratonā, lai atbalstītu un uzmundrinātu draugus, kuri maratonā startēja pirmo reizi. Viņiem bija mērķis noskriet distanci divās stundās. Tas arī izdevies – stundā un piecdesmit septiņās minūtēs. Šonedēļ Matīss plāno startēt pilnā maratonā, kas notiks Norvēģijā, tāpēc dalība Rīgas maratonā faktiski bijusi kā treniņš un pusmaratona distance, kā pats joko, ļāvusi tikai mazliet nodedzināt kalorijas. Savulaik viņš 13 gadu Ogrē trenējies futbolā, kur ielikti sportiskie pamati, bet ar skriešanu sācis nodarboties prieka pēc un tagad katru dienu vismaz stundu skrien pa takām Ogres Zilajos kalnos. Ikdienā viņš strādā kā programmētājs, tāpēc šāda izkustēšanās ir vitāli svarīga. «Skriešana ļauj uzturēties svaigā gaisā, un tas ir arī veselīgi, turklāt to jebkurš var darīt brīvi, nav arī vajadzīga īpaša treniņa vieta – faktiski sākt skriet var jebkur, līdz ar to šis ir jebkuram pieejams sporta veids. Iespējams, ar to arī viss aizsākās, un mani tas savā ziņā aizrāva,» atzīst Matīss, piebilstot, ka, protams, arī skriet jāsāk pakāpeniski, nepieciešamības gadījumā konsultējoties ar mediķi vai treneri. Katram jārod savs optimālākais variants, tāpēc jau arī maratonā ir pieejamas visdažādākās distances.

Par dalību psumaratonā sportisti saņēma piemiņas medaļas un, protams, neizmērojamu prieku un gandarījuma sajūtu par sasniegto rezultātu. Abi maratona dalībnieki tiem, kuri vēl tikai apsver iespēju startēt maratonā vai nē, novēl nebaidīties un uzdrīkstēties, jo maratons ir ļoti demokrātisks sporta veids – nav svarīgi, cik ātri kurš noskrien, ja nevar paskriet, brīžiem var arī pasoļot. Tā pirmām kārtām ir cīņa pašam ar sevi, un galvenais ir vispār finišēt.