“Bija pagājuši desmit gadi pēc Sarajevas spēlēm, beidzies asiņainais slaktiņš Bosnijā un Hercegovinā,” raksta Caune. Toreizējais Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) prezidents Huans Antonio Samarančs pat devās īsā vizītē uz krietni papostīto Sarajevas ziemas olimpiskās spēles norises vietu, lai godinātu kara upurus un olimpiskās pilsētas piemiņu.

Atklāšanas ceremonijā, pēc īpaša uzaicinājuma, visi kopā ar skatītājiem iededza atmiņas lukturīšus – mobilie telefoni tolaik vēl bija “pusķieģeļa lielumā”, kā ironiski atzīmē autors – un pieminēja notikumus, tostarp bojā gājušos olimpiešus.

“Pēc paša SOK uzaicinājuma olimpiskajās spēlēs veicām nepārprotami politisku akciju. Ļoti cienījamu un sirsnīgu,” uzsver Caune.

Tagad, pēc Caunes domām, situācija ir citāda. SOK diskvalificējusi ukraiņu skeletonistu Vladislavu Heraskeviču, kurš ar savu startu vēlējās pieminēt sportistus, kuri būtu varējuši cīnīties olimpiskajās spēlēs, bet to nekad vairs nevarēs, jo dzīvību atņēmis Krievijas izraisītais karš.

“Tāpēc Vladislavs bija nolēmis paņemt viņus līdzi savā cīņā Kortīnas trasē, uzliekot šo sportistu attēlus uz savas ķiveres,” raksta Caune.

Žurnālists uzdod retorisku jautājumu:
“Ar ko atšķiras situācija 1994. gadā Lillehammerē no ukraiņa Heraskeviča patiesībā pat ļoti neuzbāzīgās rīcības Kortīnā?! Cik zinu, olimpiskā harta šajā laikā nav mainīta.”

Savā ierakstā Caune atsaucas arī uz personīgo pieredzi 1984. gadā Sarajevā, kad tika svinēta ziemas olimpisko spēļu sešdesmitgade.

“Ar interesi gaidīju, vai oficiālajos "neitrālās, ārpus politikas stāvošās" SOK pasākumos tiks pieminēta arī Latvija – viena no sešpadsmit pirmo spēļu dalībvalstīm. Protams, ka nē,” viņš raksta.

“Man nebija nekādu šaubu, kura valsts palūgusi SOK mūs izdzēst no atmiņas failiem.”

Tāpēc, pēc viņa domām, ir tik svarīgi atkārtot – Remember Sarajevo!