– Cik sen jūs esat saistīta ar sportu?

– Sporta gaitas sāku 13 gadu vecumā Ogrē pie orientēšanās treneriem Anitas un Valdemāra Rennertiem.

– Kā vispār ienāca prātā izvēlēties tieši orientēšanos? Vai tolaik šis sporta veids bija populārs?

– Jā, jau bija nodibināta Latvijas Orientēšanās federācija, un orientēšanās pamazām ieguva arvien lielāku atzinību. Patiesībā pie šī sporta nonācu pavisam vienkārši. Mums kopā ar draudzeni abām gribējās sportot, un tikām nosūtītas pie treneriem, kuri tolaik vadīja gan vieglatlētikas, gan orientēšanās nodarbības Ogres trikotāžas kombināta Tūrisma klubā.

– Kādi bija jūsu pirmie sasniegumi?

– Jau toreiz kļuvu par PSRS čempioni. Četrpadsmit gadu vecumā uzvarēju «Darba rezervju» sacensībās Milzkalnē notikušajā PSRS čempionātā. Pēc šī panākuma sports mani patiesi aizrāva – āķis bija lūpā, un gada laikā mans progress bija ievērojams. Tiesa, tolaik gan nemācījos Ogrē, bet Rīgas 2. vidusskolā, kas šodien pazīstama kā Rīgas Valsts 2. ģimnāzija.

– Ko darījāt pēc vidusskolas?

– Pēc tam iestājos toreizējā Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtā, kas pēc neatkarības atjaunošanas pārtapa par Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju. Tajā laikā bija pieejama tikai viena specialitāte – sporta pedagogs.

– Kurp dzīves ceļš aizveda pēc augstskolas beigšanas?

– Patiesībā strādāt sāku jau studiju laikā. 1979. gadā Rīgā nodibināja jaunu sporta mācību iestādi – 8. sporta skolu, kuru vadīja direktors Juris Žilko. Skolā ļoti vajadzēja jaunus speciālistus, un mēs, studenti no Fizkultūras institūta, arī devāmies tur strādāt. Sporta skola atradās Rīgas 84. vidusskolā.

– Kad sākāt strādāt Ogrē?

– 1987. gadā.

– Kā tolaik ritēja orientēšanās dzīve Latvijā?

– Orientēšanās Latvijā kļuva īpaši populāra jau 60. gadu beigās un 70. gados. Ļoti aktīvi darbojās kustība «Magnēts» – trešdienās Rīgā pēc darba visi pulcējās, un drīz šis sporta prieks izplatījās arī tālāk. Cēsīs radās «Meridiāns», vēlāk orientēšanās klubi, sacensības un kustības izveidojās Madonā un citur Latvijā un šī attīstība turpinājās. Doma par līdzīgām aktivitātēm un orientēšanās dzīves sakārtošanu, protams, bija arī Ogrē. Tajā laikā es pati mācījos un strādāju Rīgā, startēju Latvijas izlasē, līdz ar to nebiju pie pirmajiem orientēšanās entuziastiem un «Reljefa» kustības dibinātājiem Ogrē. Toreizējā Ogres rajona sporta dzīvi vadīja Uldis Klemperis, ļoti aktīvs tūrists bija skolotājs Ēriks Stāmurs, bet mans treniņbiedrs Andris Gailītis jau agrāk bija lolojis ideju, ka mums vajag savas sacensības, un pēc atgriešanās no armijas ar lielu degsmi ķērās pie tās īstenošanas. Pateicoties viņiem, laikam tieši 1985. gadā pie Meža tehnikuma arī notika pirmais «Reljefs». Pie tā šūpuļa stāvēja arī vietējie karšu zīmētāji Jānis Skrūzmanis un Dzintars Grigulis.

– Kad jūs pati pievienojāties «Reljefam»?

– Biju klāt teju vai no paša sākuma – mēs visi piedalījāmies, tiesājām, darbojāmies. 

1988. gadā apprecējos, un pēc tam abi ar vīru pamazām sākām pārņemt rūpes par «Reljefa» organizēšanu. Tomēr pirmajos gados vēl daudzi citi bija iesaistīti, es nebiju galvenā. Strādāju kā trenere, apkārt bija karšu zīmētāji un citi palīgi. Tajos laikos nebija nekādas elektronikas – visa reģistrēšanās kontrolpunktos notika ar kompostieriem un kontrolkartītēm, kas bija rūpīgi jāpārbauda. Vienā sacensību kārtā startēja pat līdz 200 dalībnieku, tāpēc rindas bija garas. Ja gadījās lietus, kontrolkartītes mēdza izjukt, tāpēc tādos brīžos ātri salīmējām tās ar līmlentēm un turpinājām strādāt. Tā bija sava veida dzīves skola.

– Rodas iespaids, ka par to visu varētu uzrakstīt atmiņu grāmatu – kāda bija orientēšanās vēl pirms neatkarības atgūšanas.

– Mūsu federācijā, man šķiet, daudz kas jau ir publicēts. Par Ogri gan būtu vajadzīgs atsevišķs stāsts. Cilvēki, kas mani toreiz iedvesmoja un bija līdzās – viņi bija galvenie darītāji. Es tajā laikā vairāk darbojos kā sportiste, startēju Latvijas izlasē un biju Ogres līdere, bet par organizatori kļuvu tikai vēlāk – kad apprecējos un man piedzima bērni. Līdz tam orientēšanās dzīvi Ogrē vadīja un organizēja citi. Es pati sāku vairāk iesaistīties, kad bērni jau bija paaugušies. 

Pagājušā gadsimta 90. gados gāja grūti – nebija ne naudas, ne karšu. Tad mans vīrs Andris Kivlenieks uzņēmās zīmēt jaunas kartes, un pamazām viss sāka kustēties uz priekšu. Ap 1995.–1996. gadu jau sapratām, ka varam darīt arī kaut ko vairāk. Tāpēc 2002. gadā nodibinājām orientēšanās klubu «Ogre», lai mērķtiecīgi rīkotu sacensības un piesaistītu līdzekļus. Ja nav organizācijas, ir ļoti grūti kaut ko paveikt. Tā nu mēs – es kopā ar saviem tobrīd astoņpadsmitgadīgajiem audzēkņiem – arī dibinājām klubu. 

– «Reljefs» šogad svin 40 gadu jubileju. Kā jūs raugāties uz šo noieto ceļu? Neskaitot tehnoloģiju nomaiņu, kādas vēl pārvērtības notikušas šajā laikā, kas palikušas atmiņā un būtu noteikti jāpiemin?

– Atceroties šos četrdesmit gadus, es teiktu – tie ir pagājuši kā šūpolēs. Pats sākums bija ļoti rosīgs – visi darbojāmies ar lielu aizrautību, un drīz pēc tam nāca arī Atmodas gadi. Latviskais, tautiskais kļuva īpaši tuvs, cilvēki ar aizrautību pievērsās šīm idejām. Uz mežu brauca ļoti daudz sportistu – reizēm vienās sacensībās startēja pat divi simti dalībnieku. Savukārt 90. gados viss mainījās – cilvēkiem trūka naudas un daudziem nebija pat iespēju aizbraukt līdz sacensību vietai, lai gan vilciena biļetes vēl bija lētas. Tie bija smagi laiki, kad daudzas intereses noplaka, jo vairums ļaužu cīnījās par iztikas sagādāšanu savām ģimenēm. Bet pamazām situācija uzlabojās – gan visā nesen neatkarību atguvušajā valstī kopumā, gan mūsu lokā, un atkal atsākās izaugsme. Pēc gadsimtu mijas tā turpinājās un tikai pieņēmās spēkā. Šodien varu teikt – «Reljefs» stāv ļoti stabili. Cilvēki ir atsaucīgi, ierodas uz sacensībām un – pats svarīgākais – nāk kopā ar ģimenēm. Daudziem tā kļuvusi par ģimenisku tradīciju – trešdienu vakaros pēc darba un skolas kopā doties uz mežu. «Reljefs» ir kā seriāls, treniņsacensību cikls, kas turpinās gadu no gada.

– Šķiet, ka orientēšanās vispār ir kā dzīvesveids – no bērna kājas līdz pat sirmam vecumam?

– Tieši tā. Mūsu ģimenei orientēšanās sacensības ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Orientēšanās man ir dzīvesveids, kas uztur gan miesu, gan garu. Tiesa, to nevar teikt par visiem. Man ir audzēkņi, kas savulaik trenējušies, taču ne katram orientēšanās kļūst par ģimenes dzīves pamatu. Cilvēku ceļi dzīvē ir dažādi – kāds aiziet, velta enerģiju un laiku karjerai, ģimenei vai citām lietām. Tomēr eksistē zināms paradokss – agri vai vēlu viņi atgriežas. Jo, ja vienreiz esi iemācījies orientēties, to vairs neaizmirsti. Un tad kādā brīdī atkal rodas tieksme atgriezties meža takās, piedalīties sacensībās.

– Vai arī ģimenē sarunas lielākoties grozās ap orientēšanos?

– Nebūt ne. Tā kā man sports ir arī darbs, mājās bieži gribas runāt par ko citu.

– Kas ir tās lietas, kas jūs interesē ārpus sporta?

– Māksla un teātris.

– Varbūt arī pati nodarbojaties ar mākslu?

– Nē, ar mākslas radīšanu gan ne. Bet uz teātri ejam bieži. Agrāk gājām vēl vairāk, tagad – nedaudz retāk. Kā jau tas dzīvē ir, laiks un iespējas mainās. Bet vienmēr ir vēlme redzēt un sajust arī kaut ko citu. Šobrīd man pašai gribētos vairāk uzzināt esošo sacensību dalībnieku domas – kāpēc viņi skrien «Reljefā»? Es savulaik skrēju, jo man vajadzēja treniņus. Startēju Latvijas izlasē, bet dzīvoju Ogrē, un tas bija arī patriotisks solis – skriet sacensībās, kas notiek manā pilsētā. Protams, bieži arī uzvarēju kopvērtējumos, ja vien paspēju piedalīties pietiekami daudzos posmos, jo startēšana izlasē nozīmēja arī regulāras došanās izbraukumos. Tāpat man bija jāveic darba pienākumus Sporta skolā, līdz ar to dažreiz tīri fiziski nevarēju būt «Reljefā».

– Vai Latviju var uzskatīt par vienu no tām valstīm, kur orientēšanās ir īpaši attīstīta?

– Jā, noteikti. Latvijā orientēšanās ir viens no tautas sporta veidiem. Protams, skriešana ir populārāka, jo tur nav vajadzīgas kartes. Bet pamatā orientēšanās sevī atkarībā no gadalaika ietver skriešanu un slēpošanu. Vienīgi ziemā šobrīd mums trūkst sniega, tāpēc orientēšanās uz slēpēm pamazām kļūst vājāka. Tomēr Latvijā joprojām pastāv arī ziemas izlase, un ogrēnieši ir ļoti spēcīgi.

– Pati Latvijas daba, šķiet, ir kā radīta orientēšanās sportam?

– Pilnīgi piekrītu. Pārgājieniem, tūrismam, orientēšanās sacensībām, dažādiem apvidus skrējieniem – mūsu daba ar mežiem, takām un daudzviet pauguraino reljefu ir īsts dārgums. Es pat domāju, ka mūsdienās populārie taku skrējieni daudzējādā ziņā ir radušies tieši no orientēšanās. Kad parādījās elektroniskās ierīces, pavērās jaunas iespējas, un tā arī attīstījās dažādas aktivitātes.

– Kādus pienākumus sacensībās jūs veicat šobrīd? Vai vēl joprojām reizēm jāpastāv pie kontrolpunktiem?

– Kontrolpunktos mūsdienās vairs nestāv neviens – tagad visa dalībnieku atzīmēšanās šajās vietās notiek ar elektronisku iekārtu palīdzību. Taču darba pietiek – es trenēju, vadu klubu un, protams, turpinu organizēt sacensības. 

– Kāds ir jūsu audzēkņu vecums?

– Maniem tiešajiem audzēkņiem šobrīd ir 16–17 gadu, taču patiesībā es palīdzu visiem – sākot ar pašiem mazākajiem bērniem un beidzot ar pieaugušajiem, kuri pirmo reizi ierodas uz «Reljefu». Pie manis var atnākt arī 60 gadu vecs cilvēks, kurš vēlas pamēģināt, un es noteikti atradīšu laiku un veidu, kā viņam palīdzēt. Tiesa, jāteic, ka tādos gados reti kurš vispār nav izmēģinājis orientēšanos, jo padomju laikos skolās mācīja šā sporta veida pamatus. Ir veselas paaudzes, kas prot orientēties, bet ir arī citas, kurām skolā tas nav mācīts.

– Kā jūs vērtējat dzīvesveida pārmaiņas? Pēdējā laikā daudz tiek runāts par veselīgu dzīvesveidu, kustībām, uzturu.

– Tas ir ļoti pareizi. Daudzi dodas uz mežu tieši veselības uzlabošanas dēļ. Seniori šim nolūkam pievērš īpašu uzmanību, taču viņi nāk gan svaigā gaisa, gan kompānijas dēļ. Reizē viņiem tā ir iespēja satikties, būt kopā. Piedalīšanās orientēšanās sacensībās ir dzīvesveids, kas uztur gan miesu, gan garu.

– Ko cilvēki parasti saka par «Reljefu»? Vai esat saņēmusi kādas īpašas atsauksmes?

– Vienmēr man ir teikuši paldies. Neatceros, ka būtu dzirdējusi ko sliktu. Tagad mūsu klubā rindas papildinās, nāk klāt jauni treneri un biedri, un tas ir brīnišķīgi. «Reljefs» ir mūsu visu kopdarbs – tajā iesaistās gan bērni, gan vecāki, visi skrien un darbojas, bet es vairāk vai mazāk tikai vadu šo lielo saimi.

– Cik viegli vai grūti ir sagatavot konkrētas sacensības, teiksim, vienu «Reljefa» kārtu?

– Visam jānotiek savlaicīgi. Šobrīd mēs jau plānojam nākamo gadu. Tas ir rūpīgs process – tiek sastādīts kalendārs, rediģētas un no jauna zīmētas kartes. Mans vīrs Andris Kivlenieks ir visu karšu autors, bet tās rediģēt patlaban palīdz arī Nauris Neimanis. Arī jaunie audzēkņi tiek iesaistīti – viņus sūtām apsekot mežus un atzīmēt izmaiņas. Ziemā visi dati tiek apkopoti, un pavasarī uz sezonas sākumu jau ir gatavas jaunās kartes. Tad atliek tikai katru trešdienu ierasties ieplānotajā sacensību vietā.

– Tad jau arī ziemā īsti nesanāk atpūsties?

– Tā kā mēs ziemas posmu izlaižam, trešdienās uz mežu nebraucam. Protams, ir citi klubi, kas rīko seriālus arī ziemā. Mēs startējam no pavasara līdz rudenim, ar nelielu pārtraukumu vasarā – jūlijā un augustā neskrienam. «Reljefa» sacensību ciklu atsākam augusta nogalē un beidzam 15. oktobrī, kad tumšie vakari vairs neļauj turpināt. Bet vasaras orientēšanās sezona kopumā noslēdzas ar Lāčplēša kausu – tradicionālajām nakts sacensībām 11. novembrī.

– Kā ir pārējā gada laikā? Vai trešdienās nekļūst skumīgi, ka sacensību nav?

– Protams, var just, ka pietrūkst. Zinu, ka Rīgas «Magnēts» turpina, arī citur Latvijā vēl notiek sacensības. Bet mums pašiem kā organizatoriem vajadzīga arī atelpa. Treneriem tāpat ir liela noslodze – katru sestdienu un svētdienu braucam uz dažādām orientēšanās sacensībām, kas iekļautas Latvijas Orientēšanās federācijas kalendārā. Latvijas kausa posmi notiek praktiski katru nedēļas nogali no pavasara līdz rudenim. Tāpat arī ziemā – ja vien ir sniegs, sākas sacensības, kas turpinās līdz pat martam. Darba pietiek, tāpēc papildu seriālam mums vienkārši pietrūktu kapacitātes.

– Esat saņēmusi arī Ogres novada «Gada balvu sportā»

– Jā, man piešķīra mūža ieguldījuma balvu «Trīs priedes». Esmu arī PSRS sporta meistare – tajos laikos bija tāda kvalifikācijas sistēma. Runājot godīgi, es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Sportā un darbā – abās jomās karjera izvērsusies ļoti pozitīvi. Esmu sagatavojusi daudzus sportistus, tostarp Latvijas čempionus, lai gan precīzu viņu skaitu nemaz nezinu. Arī pati savulaik ļoti bieži esmu bijusi Latvijas čempione – gan ziemā, gan vasarā.

– Kādas īpašības, jūsuprāt, nepieciešamas, lai nodarbotos ar orientēšanos?

– Patiesībā nekādu speciālu prasību nav. Galvenais ir būt atvērtam cilvēkam, ar gatavību mācīties un pieņemt jaunas zināšanas. 

– Varbūt noder arī matemātiskās dotības?

– Protams, tās palīdz. Taču ar matemātiku vien neko nevar panākt. Svarīgākā īpašība ir atvērta domāšana un spēja skatīties uz pasauli plašāk. 

– Noteikti ir daudzas ģimenes, kurās visu paaudžu pārstāvji aizraujas ar orientēšanos. Teiksim, piedzimst bērns, un, tiklīdz viņš var sākt skriet, tā dodas līdzi vecākiem.

– Tas ir ļoti pozitīvi, jo orientēšanās sekmē vispārēju ķermeņa attīstību – jau skrienot mēs trenējam visus muskuļus, bet slēpojot šis efekts ir vēl spēcīgāks. Apgūstot gan skriešanu, gan slēpošanu, cilvēks sev nodrošina fizisko bāzi, kas dzīvē ir ļoti nepieciešama. Tāpēc jau ir tik interesanti aizbraukt pie dabas.

– Fiziskās aktivitātes droši vien rada arī serotonīnu – laimes hormonu. Izkusties ārā, atnāc mājās, apsēdies pie datora un nesaproti, kāpēc tik labs garastāvoklis un nekādus antidepresantus nemaz nevajag.

– Tieši tā. Slodzi katrs var izvēlēties – skriet aktīvāk vai vienkārši pastaigāties, atkarībā no savām vēlmēm un iespējām. Daļai ļaužu varbūt arī veselība nemaz neļauj intensīvi skriet. Īpaši vecāki cilvēki parasti izvēlas staigāt. Tas ir tikai loģiski. Orientēšanās palīdz tikt galā arī ar mentāla rakstura problēmām. Eksistē zināms paradokss – paņem rokās karti, un gan visas tavas ikdienas rūpes, gan valstī un pasaulē valdošās problēmas aizmirstas. Jo tobrīd tev jādomā par to, kas notiek kartē, kur pats esi un kur atrodas nākamais punkts, kas jāsasniedz. Arī man pašai bijis tā – darbā vai mācībās sakrājies tik daudz stresa, ka nezinu, kā tikt vaļā, līdz paņemu karti un dodos distancē. Sākumā vēl gadās kļūdas, kamēr izdodas «iebraukt» kartē, bet jau pie trešā – ceturtā kontrolpunkta saspringums pazūd. Un, kad finišē, viss, kas dienas laikā sakrājies, paliek turpat mežā. Tāpēc, ja ir kādas problēmas – jādodas uz mežu un jāpaskrien.

– Ogres novadā pati daba arī ir ļoti skaista!

– Var teikt, ka mēs dzīvojam mežā – Ogre savā laikā būvēta kā kūrortpilsēta meža vidū.

– Atgriežoties pie «Reljefa» un saviem kādreizējiem piedzīvojumiem – varbūt ir vēl kaut kas, ko jūs vēlētos izcelt?

– Bija laiks, kad «Reljefu» tiešām nācās vilkt uz saviem pleciem. Cilvēkiem šis sacensību seriāls bija vajadzīgs, viņi gribēja, lai tas nepazūd. Pie manis nāca trenēties bērni un jaunieši, un tieši jaunās paaudzes dēļ «Reljefs» arī turpinājās. Nekā cita šeit uz vietas viņiem nebija – uz sacensībām visu laiku nācās doties citur. Tāpēc trešdienās mēs sacenšamies tepat, uz vietas. Tas ir ļoti jauki. Turklāt katru reizi citā kartē – mums jau ir daudz apgūtu apvidu, un vēl arvien meklējam jaunus. Laika gaitā esam uzzīmējuši kartes visam Ogres novadam – ir Ķeipenes karte, Priežu kalns netālu no Jaunjelgavas, Ķeguma apkārtne, tagad top jaunas kartes Birzgales pusē. Protams, privātīpašumi ierobežo teritoriju izvēli, bet iespējas vēl ir. Tas ir ļoti svarīgi vietējiem jauniešiem, jo orientēšanās prasmju apgūšanai un pilnveidošanai nepieciešams darbs dažādos apvidos, ne tikai Zilajos kalnos, kurus viņi pazīst no galvas. Izaugsme notiek vien tad, kad cilvēks skrien nepazīstamā vidē. Tā ir orientēšanās būtība.

Runājot par piedzīvojumiem, atceros vienu gadījumu, kad 90. gadu vidū devos uz Jumpravu ar čemodāniņu, kurā bija kontrolpunktu mieti, lukturi un saliekamais soliņš. Kopā ar mani bija tikai viens desmitgadīgs audzēknis. Visi pieaugušie bija darbā, citi bērni skolā, bet man vajadzēja laikus izlikt kontrolpunktus. Atstāju puisi startā, pati aizskrēju izvietot trasē šos kontrolpunktus, bet pēc tam atgriezos, lai pieņemtu dalībniekus. Tikai pēc pieciem pēcpusdienā, kad beidzās darbs, ieradās pieaugušie, kas varēja palīdzēt.

– Nebija bail atstāt desmitgadīgu puiku vienu?

– Tajā laikā varēja. Turklāt viņš bija ļoti patstāvīgs un arī šobrīd dzīvē jau ļoti daudz ko ir sasniedzis. Bet mums tolaik darbs «Reljefā» bija spēcīgs dzinulis, kas deva daudz enerģijas. Cilvēki vienmēr gribējuši braukt uz «Reljefu». Apziņa, ka tik daudziem ļaudīm šis orientēšanās sacensību seriāls ir tik svarīgs, mani dzina uz priekšu arī tajos grūtajos gados. Mēs pat saucām to par «Reljefiņu» un taisījām uzlīmes ar šo nosaukumu. 

– Paldies par iedvesmojošo sarunu, un lai viss labi izdodas arī turpmāk!