– Kā jūs vērtējāt savu startu un izcīnīto godalgu Baltijas čempionātā orientēšanās sportā? 

– Šī tomēr ir mana pirmā medaļa Baltijas čempionātā, individuālajā distancē. Lai gan konkurence Baltijā ir diezgan zema, tas ir man nebijis sasniegums un par to jāpriecājas.

– Vai izdevās veikt distanci tā, kā bijāt iecerējusi?

– Mans mērķis bija aizvadīt skrējienu bez kļūdām un iegūt čempiones titulu. Pilnībā to sasniegt neizdevās, jo gadījās izšķirošs misēklis pašā pēdējā distances nogrieznī. Tur arī pazuda tās 30 sekundes, kuru man pietrūka līdz uzvarai garajā distancē. Bet man būs iespējas visu labot nākamajos Baltijas čempionātos. 

– Kur jūs šobrīd mācāties, un kā sokas skolā? 

– Šobrīd (intervija notika 29.05. – I. N.) vēl skaitos 9. klasē Ogres Kalna pamatskolā. Reāli es jau pavisam drīz to absolvēšu. Visi valsts eksāmeni jau ir nokārtoti, neviens no tiem īpašas grūtības nesagādāja, jo biju kārtīgi sagatavojusies. Maija pēdējā dienā man ir iestājpārbaudījums Rīgas valsts ģimnāzijās, kam es ļoti cītīgi gatavojos. Tas ir vienots visām Rīgas ģimnāzijām. Pēc tam konkursa kārtībā var izvēlēties prioritārās mācību iestādes.

– Cik veiksmīgi izdevās apvienot mācības devītajā klasē ar sportu?

– Man tas bija pat vieglāk nekā citus gadus, jo vēl no skolas sākuma līdz pat 8. klasei es mācījos arī profesionālās ievirzes programmā Ogres Mūzikas un mākslas skolā, kur spēlēju kokli. Tolaik gan bija sarežģīti, jo pēc ikdienas stundām nāca vēl mūzikas skola un treniņi, tāpēc grafiks bija diezgan saspringts. Bet šogad jutu, ka ir vairāk laika, tāpēc varēju kvalitatīvāk un pilnvērtīgāk veikt gan treniņus, gan arī mācīties. Tāpēc šis nebija grūtākais no visiem skolas gadiem, drīzāk 8. klase. 

– Cik ilgi jau nodarbojaties ar orientēšanos? Kā nonācāt šajā sporta veidā, varbūt vecāki motivēja?

– Es jau kopš agras bērnības aktīvi piedalījos dažādās sportiskās aktivitātēs. Ar orientēšanos iepazinos Ogres novada Sporta centra rīkotajā Atvērto durvju dienā īsi pirms 1. klases, kad man vēl bija seši gadi. Tur tika piedāvātas dažādas aktivitātes, bet es izdarīju izvēli par labu orientēšanās sportam, jo tas mani patiešām ieinteresēja. Līdz ar to kopā sanāk jau deviņi gadi, kopš nodarbojos ar orientēšanos, un tā bija tīri mana izvēle. 

– Ar ko tieši šis sporta veids jūs piesaista? 

– Orientēšanās sports izceļas ar savu neprognozējamību. Piemēram, vieglatlētikas disciplīnās ir favorīti. Protams, palaikam iespējami negaidīti rezultāti, taču vieglatlētikā tu pastāvīgi trenējies standarta disciplīnā. Turpretī orientēšanās distances visu laiku mainās. Nevar paredzēt, kādi būs apstākļi, kā veiksies konkurentiem, cik labi pats būsi sagatavojies un cik precīzi veiksi maršrutu, vai izdosies nepieļaut kļūdas. Tādēļ uzvarēt var arī kāds cits, kurš nav favorīts. 

– Kā jūs plānojat apvienot gaidāmās mācības ģimnāzijā Rīgā ar orientēšanās treniņiem? 

– Es dzīvoju Ogrē. Ir arī citi orientieristi, kuri dzīvo Ogres novadā un regulāri braukā uz mācībām Rīgas ģimnāzijās. Viņu pieredze rāda, ka ar veiksmīgu plānošanu mācības augsta līmeņa skolā var apvienot ar treniņiem. 

– Vai jums ir daudz draugu, kas arī nodarbojas ar orientēšanos?

– Vispirms jau tie ir kluba un treniņu biedri. Mums ir saliedēts, atbalstošs kolektīvs. Tiesa, šogad saspringtā skolas grafika un eksāmenu dēļ diezgan daudz treniņu sanāca aizvadīt individuāli. Arī Latvijas izlasē sportisti cits citam palīdz, neskatoties, no kura kluba vai pilsētas esi, un visi ir vienoti. Mēs pārstāvam Latvijas izlasi un darām visu, lai godinātu mūsu valsti.

– Pie kādiem speciālistiem jūs trenējaties?

– Mana trenere ir Iveta Holcmane, bet atbalstu sniedz arī Nauris Neimanis un Haralds Lūkins.

– Vai kādreiz esat nodarbojusies arī ar citu sporta veidu?

– Savulaik biju pirmā audzēkne Ogres Biatlona klubā, ko vada Jēkabs Nākums. Vecāki uzzināja, ka viņš organizē jauno sportistu uzņemšanu, tā arī tur nonācu. Tā kādus divus gadus paralēli orientēšanās sportam trenējos arī biatlonā, bet vēlāk tomēr sapratu, ka visvairāk man patīk orientēšanās. Tāpēc tagad specializējos tieši šajā sporta veidā. 

– Kā jums šķiet, cik ilgi jūs varētu nodarboties ar orientēšanos? 

– Pagaidām neredzu nekādus šķēršļus, kas varētu to ierobežot. Ja negadīsies nekas neparedzēts, es sportošu, cik ilgi vien tas man patiks un spēšu to darīt. 

– Esat domājusi, ko darīsiet pēc vidusskolas absolvēšanas? 

– Jāskatās, kā iegrozīsies dzīve, jo tomēr tie ir vēl trīs gadi. Pagaidām paralēli mācībām ģimnāzijā noteikti vēlos turpināt trenēties orientēšanās sportā un pilnveidot sevi – gan tehniski, gan fiziski. Pēc vidusskolas absolvēšanas noteikti uzsākšu studijas kādā universitātē. Visiem, pat labākajiem sportistiem, karjera reiz beidzas, tādēļ laikus jādomā par to, ko darīsi, kad vairs nebūsi atlēts. 

– Lai izdodas sasniegt visu iecerēto!