– Cik ilgi jūs nodarbojaties ar sportu un kā nonācāt tieši pie vieglatlētikas?

– Es sportoju jau kopš bērnudārza laikiem, bet vieglatlētikā sāku trenēties, kad gāju otrajā vai trešajā klasē, kopā vairāk nekā piecus gadus.

– Cik jauns esat pašlaik, kurā skolā apgūstat zinības?

– Patlaban man ir 14 gadu. Mācos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, maijā pabeidzu 8. klasi un septembrī turpināšu devītajā.

– Kas jūs mudina sportot, kur rodat enerģiju tik cītīgi un neatlaidīgi trenēties? 

– Domāju, ka vislielāko stimulu dod draugi, kuri nāk uz treniņiem un vienmēr atbalsta. Protams, ir arī iekšēja motivācija – katru reizi, kad kāpju uz goda pjedestāla, sajūtas ir vienkārši lieliskas.

– Bet kas deva pirmo stimulu sākt nodarboties ar sportu? Kā gan bērnudārzniekam var pašam rasties šāda doma?

– Tur, protams, liela nozīme bija vecākiem, kuri mani virzīja uz sportiskām aktivitātēm, un Ikšķiles Brīvās skolas sporta skolotājai Benitai Zaretokai, kura ieaudzinājusi izturību un neatlaidību sportā jau no mazām dienām. Sākotnēji nodarbojos ar futbolu, bet šis sporta veids mani pa īstam nepiesaistīja. Vēlāk aizgāju uz vienu vieglatlētikas treniņu un uzreiz sapratu – tas patiešām domāts man.

– Ja vecāki iedrošināja, vai tas nozīmē, ka viņiem pašiem arī patīk sportot?

– Nē, tiešas saiknes ar sportu šobrīd viņiem nav. Tiesa, tētis jaunībā spēlēja pludmales volejbolu un aktīvi nodarbojās ar vieglatlētiku. Abi mani vecvecāki gan ir nopietni nodarbojušies ar vieglatlētiku. Mamma gan vispār nav ar sportu saistīta.

– Kura vieglatlētikas disciplīna jums šobrīd ir vistuvākā?

– Patlaban visvairāk patīk 800 metru distance.

– Kas tieši jūs tajā piesaista?

– Manuprāt, šī distance ir ļoti dinamiska. Pirmajā aplī notiek sacensības par labu pozīciju un tempa turēšanu, bet otrajā aplī jau sākas kāpinājums, kad jāsaglabā augsts skrējiena ātrums līdz pat finišam. Man šī distance labi padodas.

– Par ko domājat, skrienot sacensībās?

– Galvenokārt par to, ko vajag darīt, kā pareizi rīkoties – jāmēģina pietuvoties nākamajam konkurentam, jāpievērš uzmanība tempam. Reizēm jāsāk kāpināt ātrumu agrāk, ja jūtu, ka ir spēks. Skrienot patiešām daudz kas nāk prātā.

– Pēdējās sacensībās guvāt lielisku rezultātu.

– Jā, izdevās izcīnīt 1. vietu sacensībās, kas notika tepat, Ogrē. Protams, savā stadionā skriet ir vieglāk, jo pazīstama vide un sava veida māju sajūta – arī tas noteikti palīdzēja.

– Vai izdevās sasniegt ieplānoto?

– Biju izvirzījis mazliet augstāku mērķi, bet, ņemot vērā, ka distancē neatradās neviena, kam turēties līdzi, nedaudz pietrūka un cerēto rezultātu sasniegt neizdevās.

– Kā nokļuvāt Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā?

– Jau 5. klasē, kad vēl mācījos Ikšķiles Brīvajā skolā, vecāki mani virzīja uz padziļinātu matemātikas apguvi, lai varētu iestāties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā. Arī pašam šis mācību priekšmets iepatikās un labi padevās. Lai 7. klasē iestātos Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, vajadzēja kārtot iestājeksāmenu tieši matemātikā. Tā kā jau biju apguvis gana daudz zināšanu un jutos pārliecināts, arī tiku šajā skolā. 

– Vai nav grūti apvienot intensīvos treniņus ar mācībām skolā?

– Jā, dažreiz ir grūti, jo katru dienu jābrauc uz Rīgu, lai mācītos, un pēc tam jāatgriežas Ogrē uz treniņiem. Tas nedaudz sarežģī ikdienu, bet, ja ir iekšēja motivācija, tad visu var paveikt. Galvenais ir nemeklēt nekādus attaisnojumus.

– Rīgas Valsts 1. ģimnāzija ir viena no prestižākajām skolām. Kur jūs plānojat pielietot savas matemātikas zināšanas nākotnē?

– Vienmēr jābūt rezerves plānam – ja kaut kas nesanāk sportā, tad ir iespēja vairāk pievērsties mācībām, vai otrādi. Turklāt ir liela priekšrocība, ja sportists ir inteliģents – tas ļauj iesaistīties dažādās sarunās un diskusijās.

– Varbūt esat piedalījies kādos konkursos, kuros izmantojat savas matemātikas prasmes?

– Līdz šim vēl īsti nav sanācis.

– Ko plānojat darīt pēc 9. klases beigšanas?

– Priekšā vēl vesels gads, bet, visticamāk, centīšos vēlreiz iestāties Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un turpināt mācības nu jau vidusskolas posmā, protams, apvienojot tās ar sportu.

– Tas nozīmē, ka 9. klasē nāksies ļoti centīgi mācīties?

– Tieši tā – būs jāpūlas, lai sasniegtu labas atzīmes.

– Pārnākot vakarā no treniņa, droši vien īpaši negribas ķerties klāt mācībām?

– Protams, tas nav viegli, it sevišķi tad, kad apkārtējie jau atpūšas. Taču mācības 1. ģimnāzijā ļoti labi palīdz apgūt disciplīnu – ja nav izpildīti mājasdarbi, seko sodi. Tāpēc visu izdaru un pēc tam saprotu, ka nemaz nebija tik grūti. Ar katru reizi kļūst arvien vieglāk.

– Brīvdienās droši vien bieži notiek sacensības. Ņemot vērā slodzi mācībās un sportā, vai jums vispār paliek brīvais laiks? 

– Sezonas laikā sacensību, bez šaubām, ir vairāk, bet starpsezonā nav tik traki. Noteikti sanāk satikties ar draugiem, pavadīt laiku ar ģimeni, kopīgi kaut kur aizbraukt. Brīvā laika, manuprāt, ir pietiekami.

– Ko vēl jums patīk darīt atpūtas brīžos? Varbūt lasāt grāmatas?

– Jā, arī grāmatas palasu, lai gan ne tik daudz, kā droši vien vajadzētu. Brīvajā laikā tomēr biežāk gribas ielūkoties telefonā vai uzspēlēt kādu datorspēli. Bet grāmatu lasīšana noteikti ir vērtīga.

– Varbūt jums ir vēl kādi hobiji, kam pievēršaties?

– Jā, mācos spēlēt klavieres. To daru apmēram pusotru stundu katru sestdienu.

– Kādi ir tuvākie mērķi, ko vēlaties sasniegt sportā?

– Es gribētu izcīnīt medaļu Latvijas čempionātā – iespējams, pēc gada vai diviem. Ja runājam par tālākiem sapņiem, tad noteikti vēlētos uzvarēt Baltijas čempionātā vai vismaz iegūt tajā medaļu.

– Lai jūsu ieceres un sapņi piepildās!