– Kopš mūsu iepriekšējās intervijas ir pagājis teju pusotrs gads. Kas nozīmīgs šajā periodā noticis, un kādi ir jūsu lielākie panākumi sacensībās?

– Pēdējo reizi, kad runājām, es nesen biju labojis Latvijas rekordu, un turpmākā sezona patiešām izdevās ļoti veiksmīga. Divas reizes triumfēju Latvijas čempionātā, izcīnīju uzvaru Baltijas čempionātā, kā arī kvalificējos Eiropas čempionātam. Bija vēl vairāki citi sasniegumi. 

2024. gada septembrī pēc starta Latvijas čempionātā piecu kilometru distancē Ogrē, kurā izcīnīju trešo vietu, iedzīvojos traumā, un no šī savainojuma nevarēju atgūties ilgu laiku – līdz pat šī gada pavasarim. Pēc tam apmēram divus mēnešus patrenējos, noskrēju «Rimi» Rīgas maratonā piecu kilometru distanci, iegūstot trešo vietu, bet pēc nedēļas atkal satraumējos. Faktiski līdz augustam veseļojos, un tikai tagad esmu pilnvērtīgi atgriezies sportā. Man ir patiess prieks, ka viss atkal rit ļoti labi. 

Šīs sezonas pirmās krosa sacensības bija sekmīgas – izdevās kvalificēties Eiropas čempionātam.

– Kādas emocijas sportistam rodas brīdī, kad jāatzīst, ka ir gūta trauma, – vai tas šķiet kā traģēdija, vai arī, no otras puses, parādās doma, ka vismaz būs neliela atpūta?

– Man personīgi visa dzīve griežas ap skriešanu. Brīdī, kad uzzinu, ka gūta trauma, sajūta ir tāda, it kā viss sabruktu. Tas ir ļoti grūti ne tikai fiziski – lielāko slogu uzliek mentālais pārbaudījums. Jācenšas pēc iespējas vairāk atpūsties, jāatturas no treniņiem, un tieši tas, manuprāt, ir visgrūtākais.

– Ko darījāt laikā, kad bijāt savainots un nevarējāt doties uz treniņiem? Varbūt nodarbojāties ar grāmatu lasīšanu, filmu skatīšanos vai ko citu?

– Skriet tobrīd nebija reāli, toties varēju braukt ar velosipēdu, tāpēc centos to darīt pēc iespējas vairāk un tādā veidā aizpildīt ikdienu. Vasarās, kad parasti ir intensīvi treniņi, bieži nesanāk daudz laika pavadīt ar ģimeni, taču šoreiz bija iespēja to izbaudīt – bez steigas un stresa. Aizbraucām kopā atpūsties uz vairākām dienām, un varēju patiesi atslēgt prātu no skriešanas.

– Kādās distancēs startējat patlaban? Vai esat mainījis akcentus un nolēmis izmēģināt ko jaunu?

– Pašlaik ir krosa sezona, kas notiek ārpus stadiona. Mums jāskrien apmēram seši kilometri pa pļavām un lauku takām. Eiropas čempionātā distance būs četri kilometri, kas ir nedaudz citādi. Arī pēc tam, domāju, stadionā mazāk skriešu barjerotās distances, uz kurām iepriekš liku akcentus, jo tās ir diezgan traumatiskas. Šobrīd galvenais fokuss ir uz to, lai izvairītos no traumām.

– Minējāt, ka pēc mūsu iepriekšējās sarunas jums tīri labi gāja. Varbūt avīzes lasītāji par jums bija sākuši stingri turēt īkšķus? Kā vērtējat rezultātu attīstības dinamiku?

– Kopš mūsu pēdējās sarunas man sezona bija patiešām izcila – labāku pat nevarētu vēlēties. Daudz panākumu un priecīgu brīžu visas vasaras garumā. Taču rudenī nāca pirmā trauma, kas visu mainīja. 

– Cik veiksmīgi izdevās atgūties? 

– Pēc savainojumiem sākums, protams, vienmēr ir smags. Fiziskā kondīcija tādos brīžos nav pārāk stipra, taču divu mēnešu laikā spēju atgriezties iepriekšējā līmenī. Tagad pat teiktu, ka esmu vēl labākā formā un gatavs sasniegt vēl augstākus rezultātus. 

– Varbūt par jūsu panākumiem mums būtu jāraksta vismaz reizi divos mēnešos, lai lasītāji pastāvīgi tur savus īkšķus un jums izdodas tāds pats veiksmes periods kā pagājušā gada vasarā?

– Kāpēc ne! (Smejas.)

– Atgriežoties pie ikdienas dzīves un ar to saistītajām lietām – vai nav grūtību apvienot treniņu procesu ar mācībām Ogres Valsts ģimnāzijas 12. klasē?

– Neesmu izvēlējies pašu sarežģītāko mācību virzienu, tādēļ varu teikt, ka viss izdodas labi. Spēju līdzsvarot skolu un treniņus, un man pietiek arī miega. Rutīna, kas izveidojusies starp mācībām un sportu, ir ļoti laba.

– Runā, ka eksāmenu izvēles kārtībā būšot kādas izmaiņas. Esat izlēmis, kurus eksāmenus kārtosiet?

– Jā, es uzzināju, ka būs jāliek tikai viens eksāmens augstākajā līmenī. Sākotnēji bija doma šajā līmenī kārtot gan latviešu, gan angļu valodu, tomēr izlēmu palikt tikai pie angļu valodas.

– Žēl, ka nav izvēles eksāmena sportā…

– Tā gan (smejas). 

– Bet prieks par jums, ka esat atguvis sportisko formu. Kādi ir izvirzītie uzdevumi, gatavojoties startam Eiropas čempionātā krosā? Ar kādu rezultātu jūs būtu apmierināts?

– Kross ir disciplīna, kur vienkopus pulcējas visi stiprākie vieglatlēti. Startā esam ap 100 dalībnieku, un iegūt augstu vietu ir ļoti sarežģīti. Mans mērķis šoreiz būtu iekļūt, iespējams, labāko trīsdesmitniekā vai divdesmitniekā, bet par katru vietu būs sīva cīņa. Galvenais ir nokļūt uz sacensībām ļoti labā formā un pēc iespējas kvalitatīvāk strādāt treniņos – tad arī rezultāts būs labs.

– Varbūt treneris jau devis kādu padomu vai ceļamaizi?

– Plānu un konkrētos mērķus vēl neesam līdz galam pārrunājuši, bet noteikti to darīsim, tuvojoties sacensībām.

– Vai esat izvirzījis kādus mērķus ziemas sezonai un tālākai nākotnei?

– Tā kā pēdējo pusotru gadu neesmu piedalījies sacensībās stadionā, man vajadzētu uzlabot savus personiskos rezultātus. Ziemas sezonā fokusēšos tieši uz laiku uzlabošanu, piemēram, 3000 metru distancēs. Tas ir svarīgi arī, raugoties nākotnē – lai ASV koledžas pamanītu mani un būtu vairāk piedāvājumu, jo tur lielu nozīmi piešķir tieši rezultātiem un sekundēm.

– Vai tas nozīmē, ka pēc 12. klases beigšanas plānojat turpināt studēt kādā no ASV koledžām?

– Jā, tāds ir mans mērķis. Uz to arī koncentrēšos pēc ģimnāzijas absolvēšanas. Tāpat centīšos aizvadīt labu vasaras sezonu.

– Paldies par sarunu. Turpināsim turēt īkšķus!