Sešpadsmit gadu vecais ogrēnietis Ratmirs Honts ikdienā dzīvo pilsētas Kartona fabrikas rajonā, bet mācās Ogres Centra pamatskolas 9. klasē. Ar svarcelšanu viņš nodarbojas jau piecus gadus, trenējoties Ogres novada Sporta centrā pie pazīstamā trenera Vladimira Kukjāna. Svarcelšana zināma kā viens no fiziski grūtākajiem un sportiskā ziņā prasīgākajiem sporta veidiem, taču Ratmirs Honts ir apmierināts ar savu izvēli. «Esmu savulaik izmēģinājis arī dažādus citus sporta veidus – piemēram, peldēšanu, karatē, bet neviens no tiem īsti nepatika,» viņš atceras. «Sportot mudināja mans tētis Jurijs Honts – viņš uzskatīja, ka jāapmeklē kādas sporta nodarbības, jo nevar vienkārši sēdēt mājās, neko nedarot. Kad pirmie mēģinājumi ar sporta veidiem neizdevās, tētis, kurš pats ir bijušais svarcēlājs un 2002. gadā kronēts par Latvijas čempionu, aizveda mani uz svarcelšanu pie sava trenera Vladimira Kukjāna.»

Treniņi palīdz vispusīgi attīstīties

Lai gan sākumā puisim entuziasms nav bijis liels, ar laiku svarcelšana piesaistījusi un kļuvusi par daļu no ikdienas dzīves. «Jāsaka godīgi – pirmie treniņi manī īpašu sajūsmu neraisīja, taču pēc kāda laiciņa šis sporta veids iepatikās,» atzīst Ratmirs Honts. «Vēlāk bija bažas, kā spēšu apvienot treniņu procesu ar mācībām, taču atradu sev piemērotu diennakts ritmu. No rīta pamostos, eju uz skolu. Kad atgriežos mājās, atpūšos vai izdaru kaut ko citu un braucu uz treniņiem. Mājasdarbus gatavoju gan pirms, gan pēc nodarbībām. Savukārt sacensības parasti notiek brīvdienās. Tāpēc arī šogad, kad mācos jau 9. klasē un slodze saistībā ar mācību gada beigās gaidāmajiem eksāmeniem ir kļuvusi vēl lielāka, izdodas veiksmīgi savienot mācības ar sportu.»

Jaunietis norāda uz vēl kādu pozitīvu ieguvumu, ko sniedz svarcelšanas treniņi: «Tagad man vairs nešķiet, ka nodarbības radītu kādas grūtības vai citas nepatīkamas izjūtas, tieši pretēji – tās dod spēku un pārliecību, kā arī palīdz attīstīt tādas noderīgas rakstura īpašības kā disciplīna, mērķtiecība un neatlaidība.»

Svarīgu lomu spēlē tuvāko atbalsts

Ratmirs Honts jau savā vecumā var lepoties ar vairākiem nozīmīgiem panākumiem. Viņš regulāri startē dažāda mēroga sacensībās Latvijā un pirms nesenās uzvaras Daugavpilī arī agrāk ne reizi vien triumfējis sava vecuma un svara kategorijas ieskaitē. «Dažreiz man tas pat rada šoku, cik viegli izdodas uzvarēt,» atklāj svarcēlājs. «Taču nevaru noliegt, ka tas ir ļoti patīkami, jebkurš jauns tituls dod daudz pozitīvu emociju. Bet mans līdz šim augstākais panākums, es uzskatu, bija uzvara vienā turnīrā Igaunijā. Sacensības Daugavpilī arī vērtēju pozitīvi, tiesa, biju cerējis sasniegt mazliet augstākus rezultātus. Tāpēc līdz galam apmierināts ar šo startu tomēr neesmu, jo raušanā sasniedzu 100 kg, bet grūšanā 120 kg, kamēr treniņos spēju celt par trim – četriem kilogramiem vairāk.»

Papildu motivāciju trenēties dod arī ģimenes un draugu klātbūtne. «Tuvāko cilvēku atbalsts man ir ļoti svarīgs,» stāsta Ratmirs Honts. «Tētis, mamma, tāpat arī radi un draugi ar lielu prieku seko līdzi maniem startiem dažādās sacensībās, lepojas un apsveic ar sasniegumiem. Tētis, kurš pats jau vairs ar svarcelšanu nopietni nenodarbojas, vien dažreiz patrenējas sava prieka pēc, atzīst, ka pats manā vecumā cēla mazāk, tāpēc varu teikt, ka esmu jau sasniedzis vairāk. Taču īstenībā vēl daudz jāstrādā, lai patiešām paveiktu ko ievērības cienīgu.»

Salīdzinājumā ar daudziem citiem sporta veidiem, īpaši tādām spēlēm kā hokejs, futbols un basketbols, Latvijā svarcelšana nav īpaši izplatīta. «Man gribētos, lai cilvēki būtu labāk informēti par svarcelšanu un iespējām, ko tā piedāvā,» saka Ratmirs Honts. «Manuprāt, viens no galvenajiem intereses trūkuma iemesliem ir sabiedrībā valdošais stereotips, ka svarcelšana ir kaut kas bīstams. Patiesībā svarcelšanas elementus savos treniņos izmanto visi sporta veidi. Otrkārt, medijos ir ļoti maz informācijas un reklāmas materiālu par svarcelšanas nodarbībām un iespējām, ko tās paver, tādēļ daudzi jaunieši nemaz nezina, kur iespējams trenēties. Treškārt, svarcelšanai katastrofāli trūkst arī finansējuma, tādēļ sportisti un treneri spiesti braukt uz sacensībām par personiskajiem līdzekļiem.»

Cīņa ar stresu un nākotnes plāni

Sacensību dienās svarīga ir psiholoģiskā noturība. «Braucot uz turnīriem, man agrāk nereti bija nelaba sajūta, jo es baidījos, ka nevarēšu pacelt stieni,» atzīst Ratmirs Honts. «Kad tikai sāku piedalīties sacensībās, bija pastāvīgs stress. Tomēr ar laiku spriedze mazinājās – kad šādi notikumi kļūst par ikdienu, mazinās arī satraukums. Esmu izstrādājis arī sava veida rituālu – kad braucu uz sacensībām, cenšos neko nedomāt, vienkārši sēžu, skatos pa mašīnas logu uz apkārtni, garām slīdošo ainavu.» 

Brīvajā laikā Ratmirs Honts cenšas atrast laiku arī atpūtai, lai nedaudz atslogotu organismu. Parasti viņš dodas pastaigāties, mazliet vairāk paguļ, kā arī velta brīžus sarunām ar draugiem. 

Ratmirs plāno nodarboties ar svarcelšanu, kamēr vien būs tāda iespēja, un, kā jau vairums sportistu, klusībā lolo sapni – aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm.