– Pašlaik pilnā sparā rit ziemas orientēšanās sezona. Nesen esat atgriezies no vienām sacensībām ar diezgan labiem rezultātiem. Pastāstiet mazliet vairāk!
– Jā, pirms neilga laika Norvēģijā norisinājās pirmais Pasaules kausa posms orientēšanās ar slēpēm, kas vienlaikus bija arī U23 pasaules čempionāts. Startēju trīs disciplīnās un U23 ieskaitē visās trīs distancēs ieņēmu devīto vietu.
– Cik apmierināts esat ar savu sniegumu?
– Tas ir mans pirmais Pasaules kauss, startējot kopā ar pieaugušajiem. Apmierināts esmu noteikti, sajūtas ir patīkamas, jo ir padarīts labs darbiņš.
– Cik sen jūs jau nodarbojaties ar orientēšanos?
– Aptuveni septiņus gadus.
– Kā tas notika, ka izvēlējāties tieši orientēšanos, nevis, teiksim, futbolu, vieglatlētiku vai kādu citu sporta veidu?
– Es kādreiz tiešām spēlēju futbolu, bet vienubrīd, kad mācījos skolā Ķegumā, parādījās orientēšanās pulciņš. Es nolēmu pamēģināt un aiziet uz vienu nodarbību. Iepatikās, un tā arī tur paliku. Var teikt, ka viss aizsākās tieši ar skolas pulciņu.
– Orientēšanās un slēpošana sākotnēji šķiet divas pilnīgi nesaistītas lietas. Pastāstiet, kā to visu var apvienot!
– Mums pie krūtīm ir piestiprināta tā dēvētā planšete jeb neliels galdiņš, kurā mēs īsi pirms starta ievietojam karti. Kartē norādīts veicamais maršruts ar kontrolpunktiem un secību, kādā tie ir jāapmeklē.
– Kādas trases jums pašam patīk labāk?
– Es dodu priekšroku platākām trasēm, tādās esmu spēcīgāks. Taču trenējos, lai varētu ātrāk tikt uz priekšu arī pa šaurākām takām.
– Kā vērtējat treniņu iespējas Latvijā, vai sniega ir pietiekami daudz?
– Šoziem nav pārāk spīdoši. Esmu Latvijā uz slēpēm aizvadījis tikai pāris treniņus. Vairāk sanāk pabraukāt uz ārvalstīm. Tuvākā ir Igaunija, kurp dodamies visbiežāk, lai varētu paslēpot uz sniega. Mēs nesen bijām arī Somijā un Norvēģijā. Tā kā es dzīvoju netālu no Ogres, brīžos, kad Latvijā ir sniegs, treniņu apstākļi ir ļoti labi. Ja sniega nav, jāmeklē vietas citur.
– Vai šāda liela braukāšana netraucē pašam treniņu procesam?
– Zināmus apgrūtinājumus šī sniega meklēšana, protams, rada, visvairāk mācībām skolā. Tāpat nākas bieži un daudz būt prom no mājām. Taču, lai iegūtu labus rezultātus, kaut kas ir jāziedo.
– Kā vispār var apvienot mācības un orientēšanos? Bieži jākavē skola?
– Jā, diezgan regulāri. Šajā mācību gadā esam sarunājuši ar treneri, ka centīšos kavēt pēc iespējas mazāk, un pagaidām tas izdodas. Pagājušajā gadā, kad bija ļoti svarīgs čempionāts, tad sanāca izlaist diezgan daudz stundu. Taču mums ir ļoti saprotoši pasniedzēji, ar kuriem var visu sarunāt. Piemēram, izdarīt visu nepieciešamo pirms vai pēc braukšanas. Pasniedzēji respektē to, ka jaunieši nopietni nodarbojas ar sportu, līdz ar to visu var sarunāt.
– Kur šobrīd apgūstat zinības?
– Patlaban es mācos tehnikumā, otrajā kursā. Specialitāte – smago spēkratu mehāniķis.
– Kāpēc izvēlējāties šādu profesiju?
– Pirms divām vasarām strādāju pie drauga, labojot smagās mašīnas, un sapratu, ka tā ir lieta, ko es vēlos turpināt darīt. Tā kā Ogres tehnikums atrodas tuvu manām mājām, es varēju apvienot šīs lietas. Mācību iestādes atrašanās vieta ļoti palīdz arī treniņiem, jo nav tālu jābraukā un ilgs laiks jāpavada ceļā.
– Tehnikumā jums noteikti ir jākārto arī kādi eksāmeni.
– Protams. Tie jāliek reizi gadā, katra mācību gada beigās.
– Kā izdodas pagūt sagatavoties eksāmeniem?
– Nav problēmu. Arī brīžos, kad esmu izbraucis ārpus valsts, ņemu datoru līdzi, tādējādi varu bez problēmām mācīties teoriju.
– Kas notiek pavasarī, kad sniegs nokūst un sacensību aprite beidzas? Orientieristiem ir kāds pārtraukums starp sezonām vai jāsporto visu laiku?
– Parasti ir neliela pauzīte, kad mēs pāris nedēļas atpūšamies. Tomēr tas nav uz ilgu laiku, jo drīz jāsāk gatavoties nākamajai – vasaras – sezonai.
– Kāda sezona jums labāk patīk? Vasaras vai ziemas laiks, kad ir sniegs?
– Noteikti tā ir ziema.
– Kas jūs piesaista tieši ziemā?
– Tad vienkārši var aizbraukt uz ārvalstīm. Ziemā tur ir ļoti skaisti, it īpaši Skandināvijā. Kad tu no rīta redzi, ka saule spīd un tālumā slejas kalni, tas īpaši priecē.
– Kur tiek rasti līdzekļi šādiem braucieniem? Vai par tiem jāmaksā no savas kabatas, vai arī jums ir finansiāli labvēļi?
– Protams, ir finansiāls atbalsts gan no kluba, gan pašvaldības, arī Ogres novada Sporta centrs finansē. Tāpat vecāki piepalīdz.
– Cik izšķiroša nozīme panākumos ziemas orientēšanās distancēs ir ātruma īpašībām slēpošanā?
– Tā spēlē visnotaļ lielu lomu, jo katrā trasē mēdz būt vietas, kur orientēšanās ir salīdzinoši vienkārša, un tad sportists var likt lietā savas ātruma īpašības. Tās noder visur – jo ātrāks tu esi, jo labāk. Galvenais, lai tu spēj orientēties tajā ātrumā, kādā pārvietojies pa trasi.
– Kā ir ar sportošanu ikdienā? Teiksim, kad esat Latvijā, kur, kā un cik bieži jūs trenējaties?
– Mēs pārsvarā trenējamies Ogrē. Ja ir sniegs, tad pēc skolas dodamies slēpot. Ja sniega nav, tad treniņu laikā skrienam vai braucam ar rollerslēpēm. Skriet var visur, bet uz rollerslēpēm pārsvarā trenējos Ķegumā, kur es arī dzīvoju. Kopumā viss diezgan veiksmīgi iekārtojies.
– Minējāt, ka ziema patīk labāk, bet trenējaties arī uz rollerslēpēm.
– Jā, dažreiz nav citu variantu, un tādos brīžos rollerslēpes lieliski noder. Tomēr man noteikti labāk patīk slēpot ar parastajām slēpēm, jo paretam gadās arī nokrist, un daudz mīkstāk ir piezemēties sniegā nekā uz asfalta.
– Varbūt pastāv arī kādi Eiropas un pasaules čempionāti, kuru laikā notiek orientēšanās uz rollerslēpēm?
– Mēdz būt sacensības tieši rollerslēpošanā, bet kopā ar orientēšanos gan ne. Mēs esam aizvadījuši treniņus uz rollerslēpēm, lai labāk sagatavotos ziemai. Bet tie notiek ļoti agrā rīta stundā, kamēr uz ceļiem nav lielas satiksmes. Parasti tiek izmantoti koplietošanas ceļi, noder arī daudzstāvu māju pagalmi.
– Kādi ir jūsu tuvākie mērķi? Kādām sacensībām gatavojaties?
– Tagad noteikti pats svarīgākais ir junioru pasaules čempionāts, kas marta otrajā nedēļā notiks Somijā.
– Orientēšanās ir sporta veids, kurā jātrenējas visa gada garumā. Vai šāds treniņu grafiks un plāns nav pārāk grūts un sarežģīts?
– Sajūtas mēdz būt dažādas, bet laika gaitā tās mainās. Kādā periodā, kad tu atrodies tādā kā zemākajā punktā, var būt zināms izsīkums, kad negribas neko daudz darīt. Bet citkārt, kad enerģijas netrūkst, pašam vēlme trenēties ir ļoti liela un nekādu papildu motivāciju nemaz nevajag. Taču arī krīzes brīžos visu var un vajag izdarīt, tikai ir jābūt gribasspēkam.
– Vai jūs sekojat līdzi arī sporta pārraidēm? Piemēram, tikko teicami nostartēja mūsu biatlonists Andrejs Rastorgujevs.
– Protams, es skatos gan slēpošanu, gan biatlonu, atbalstu savējos. Vēroju, kā viņi brauc ar slēpēm, kā tehniski to dara, un varbūt kaut ko arī paņemu no viņiem.
– Raugoties nedēļas griezumā, cik daudz laika jums paiet treniņos?
– Vērtējot aptuveni, sanāk apmēram desmit stundas nedēļā. Dažreiz mazliet vairāk, citreiz – mazāk.
– Un pārējo laiku aizņem mācības vai tomēr izdodas atlicināt brīvākus brīžus arī atpūtai?
– Bez šaubām, skola paņem savu tiesu, taču nevaru teikt, ka būtu ļoti noslogots. Noteikti pietiek laika arī citām interesēm un aktivitātēm. Bez orientēšanās treniņiem es trīs reizes nedēļā vēl eju uz volejbola nodarbībām. Atrodu laiku arī atpūtai.
– Kādiem atpūtas veidiem dodat priekšroku? Varbūt vienkārši guļat gultā, lasot grāmatu, vai darbojaties aktīvāk?
– Viss atkarīgs no diennakts stundas, kad man tas brīvais brīdis iekritis. Bieži vien pavadu laiku ārā ar draugiem vai palīdzu vecākiem kaut ko mājās padarīt. Dažreiz patiešām guļu gultā un skatos kaut ko telefonā vai datorā.
– Teicāt, ka tiekaties ar draugiem. Vai viņi arī ir sportisti?
– Ar draugiem sanāk pavadīt samērā daudz laika, jo arī viņi lielākoties ir sportisti – nodarbojas ar dažādiem sporta veidiem. Līdz ar to arī viņi laiku pa laikam ir aizņemti. Starp viņiem ir arī pāris orientēšanās sportisti, tostarp viens no maniem labākajiem draugiem – Lūkass Siliņš, ar kuru trenējos kopā jau no bērnības. Viņš ir komandas biedrs, ar kuru mēs pagājušajā gadā dalījām pjedestālu individuālajā distancē, arī stafetēs mēs startējām vienā komandā. Ir vēl daži cilvēki, ar kuriem es trenējos kopā un varu saukt par draugiem.
– Varbūt jums atliek laiks arī kādam hobijam?
– Par savu hobiju es varētu dēvēt volejbolu. To es pastāvīgi spēlēju un kopumā veltu tam diezgan daudz laika.
– Kas jūs sirdī vairāk esat – klasiskās orientēšanās sportists vai slēpotājs?
– Noteikti orientēšanās sportists.
– Kāda burvība jūs saista tieši orientēšanās sportā?
– Tā ir iespēja ieraudzīt daudzas vietas, ko savādāk, vienkārši braucot vai pastaigājoties, nemaz nevarētu apskatīt. Orientējoties bieži vien iespējams redzēt dažādus dabas brīnumus.
– Vai jūs nesatrauc fakts, ka Latvijā klimata apstākļi ir ļoti mainījušies, salīdzinot ar laiku kaut vai pirms desmit gadiem? Ziemas kļūst siltākas, sniega paliek arvien mazāk.
– Protams, ir diezgan bēdīgi, ka ziemas vairs nav tik sniegotas kā savulaik. No otras puses – tas liek trenēties daudz kreatīvāk un izmantot to, kas tajā brīdī ir pieejams.
– Zināms, ka orientēšanās sports Latvijā allaž ir bijis lielā cieņā. Ne velti jau pirms daudziem gadiem tas tika atzīts par Latvijas tautas sporta veidu. Cik populāra, jūsuprāt, ir orientēšanās ar slēpēm, un cik kupls ir šī sporta veida piekritēju skaits Latvijā?
– Orientēšanās ziemā noteikti ir mazāk populāra nekā vasarā, kad ir jāskrien. Startēt vasarā ir daudz vienkāršāk. Latvijā kopumā orientēšanās varbūt nav tik ļoti populāra, jo nav nemaz tik daudz vietu, kur kāds ir gatavs taisīt šī sporta veida trases.
– Nesen sācies jauns gads, un daudzi cilvēki, arī sportisti, gadu mijā mēdz sev nospraust jaunus mērķus. Kādu redzat savu kā orientēšanās sportista nākotni, varbūt esat sev izvirzījis kādus jaunus uzdevumus?
– Tuvākais mērķis noteikti ir martā gaidāmais pasaules čempionāts orientēšanās ar slēpēm junioriem. Vasarā pēdējo reizi piedalīšos Eiropas čempionātā šajā vecuma grupā. Tālāku mērķu patlaban man nav, redzēs, kā viss attīstīsies.
– Kā jums šķiet – vai orientēšanās sports kādreiz varētu tikt iekļauts vasaras olimpisko spēļu programmā?
– Domājams, jā. Šo sporta veidu cilvēkiem varētu būt ļoti interesanti skatīties. It īpaši mūsdienās, kad GPS un citas modernās tehnoloģijas ļauj visu ļoti labi attēlot televizora ekrānā, bet komentētāji paralēli skaidro, kurā trases vietā katrs sportists atrodas un kā viņiem visiem iet.
– Kādas sajūtas valdīja, saņemot «Jauniešu gada balvu sportā»?
– Ļoti liels prieks un gandarījums. Tādos brīžos tu saproti, ka ieguldītais darbs palēnām sāk atmaksāties. Tādā veidā var arī rādīt piemēru jaunākiem.
– Vai bijāt iedomājies, ka varētu saņemt tādu atzinību?
– Tas man nebija ienācis prātā. Šī balva noteikti bija liels pārsteigums, jo arī daudzi citi sportisti bija uzrādījuši labus rezultātus. Bet ir liels prieks, ka esmu pamanīts.
– Lai veicas! Gaidīsim jaunus panākumus!
