– Kā vērtējat aizvadīto sezonu un izcīnīto godalgu?

– Kopumā gāja kā pa kalniem. Bija labāki brīži, kam sekoja kritumi, bet gribu tomēr visu vērtēt uz pozitīvas nots. Desmit ballu sistēmā es liktu 7 – tātad labi. Protams, liels prieks par izcīnīto godalgu, jo bronzas medaļa ir līdz šim augstākais sasniegums mūsu kluba vēsturē.

– Vai komandai izdevās sasniegt gaidīto mērķi – varbūt bija tēmēts augstāk?

– Ar nožēlu jāteic, ka izvirzīto uzdevumu nesanāca paveikt. Protams, galvenais mērķis bija spēlēt finālspēlē par zeltu lielajā Rīgas arēnā. Komandai bija spēcīgs sastāvs, turklāt jau pāris sezonas kopā spēlējam. Arī treniņu process ir tiešām kvalitatīvs, bet tomēr kaut kā pietrūka.

– Kā vērtējat savu sniegumu – ne tikai izšķirošajā spēlē, bet visas sezonas garumā?

– To diezgan grūti raksturot, jo florbols ir komandas spēle. Es domāju, ka mans sniegums sezonas gaitā bija vienmērīgs, un vērtētu to tāpat kā visu komandu – ar 7 no 10. Mēdz teikt – cik labs vārtsargs, tik laba arī komanda. 

– Kas jūs pievelk florbola spēlēšanā, kur rodama šīs spēles burvība?

– Florbols mani saista ar to, ka tas ir diezgan dinamisks sporta veids. Tas ir ātrs, interesants, bez lielām rupjībām. Kad es sāku spēlēt, florbols nepavisam nebija populārs, atšķirībā no futbola vai basketbola. Taču tieši florbols mani uzrunāja. Protams, gadiem ejot, šis sporta veids ir attīstījies, un tagad florbolu reti kurš vairs nepazīst. 

– Kāpēc izvēlējāties kļūt par vārtsargu? Varbūt esat darbojies arī kā laukuma spēlētājs?

– Es florbolu sāku spēlēt Igaunijā un tieši kā laukuma spēlētājs. Taču reiz vienā treniņā nebija ieradies neviens vārtsargs. Es todien biju mazliet noguris, negribējās baigi skriet, un pajautāju trenerim, vai drīkstu iet vārtos. Viņš piekrita. Toreiz es visu vārtsarga būšanu pirmoreiz izmēģināju, sanāca tīri labi, un mans pirmais treneris piedāvāja pārkvalificēties par vārtsargu. Tā nu es jau kādus 13 gadus esmu florbola vārtsargs, bet viss sākās nejaušības pēc. 

– Kādi ir jūsu tuvākie un tālākie nākotnes plāni saistībā ar sportu? Turpināsiet spēlēt florbolu 1. līgā, bet varbūt cerat uz iespēju tikt kādā Virslīgas klubā?

– Sports man ir liela kaislība, un es gribētu sportot, kamēr vien ķermenis atļaus. Runājot tieši par florbolu, protams, es būtu ļoti gandarīts un pateicīgs, ja kāda Virslīgas komanda piedāvātu man spēlēt pie viņiem. Bet pašlaik esmu savā Ogres komandā un gribētu tieši ar šo komandu tikt līdz lielajai Rīgas arēnai. Kad mēs to izdarīsim, tad varēs domāt tālāk, ko darīt florbola sakarā. 

– Varbūt nodarbojaties arī ar citiem sporta veidiem?

– Es spēlēju arī futbolu, un tas diezgan labi sakrīt – kad sākas florbola sezona, futbola sezona beidzas, un otrādi. Es nemēdzu lēkāt no viena sporta veida uz otru. Ziemā labprāt uzspēlēju arī telpu futbolu, protams, ja tas netraucē florbolam. 

– No kurienes jūs pats nākat un kur dzīvojat? 

– Pats esmu izteikts saulkrastnieks, bet pāris gadus padzīvoju arī Ogrē. Tieši tad es sāku spēlēt šajā komandā. Tiesa, vēlāk personīgu iemeslu dēļ man nācās atkal pārcelties uz Saulkrastiem. Taču es biju jau tik dziļi ienācis komandā, ka nevarēju to atstāt, un tā joprojām braukāju no Saulkrastiem uz treniņiem Ogrē un atpakaļ. Tas man nesagādā nekādas problēmas.

– Kur strādājat, ar ko nodarbojaties brīvajā laikā? Vai nav grūti visu apvienot ar sportošanu? 

– Es strādāju privātajā sektorā, paralēli studēju. Brīvā laika paliek diezgan maz, un to es veltu sportam. Tā es atpūšos no visiem darbiem. Florbola vai futbola treniņi man savā ziņā ir atpūta. Kad esmu treniņā vai spēlē, atslēdzos no ikdienas un ne par ko citu nedomāju. Man arī nav problēmu savienot darbu, skolu, florbola un futbola treniņus tā, lai tie netraucē cits citam. Ir vienkārši jāmāk plānot un vadīt savu laiku.

– Lai izdodas sasniegt visu, pēc kā tiecaties!