– Pēdējos gados jūs esat uzvarējusi daudzās šaušanas sacensībās. Kur meklējama jūsu panākumu atslēga?

– Domāju, palīdz fakts, ka šaušana man patīk un padodas. Noteikti liela nozīme ir arī bāzei, ko ar tēta palīdzību apguvu vēl bērnībā un pusaudža gados. Tāpat vismaz reizi mēnesī cenšos trenēties. Sieviešu konkurencē ir vairākas meitenes, kuras cīnās par uzvarām, un atsevišķos posmos viena vai otra izvirzās priekšplānā. Esmu viena no viņām. Starts sacensībās ir sava veida spēle, kuras rezultātu nosaka tas, cik labi vai slikti startē gan tu pati, gan tavas konkurentes. 

– Jūs teicāt, ka ir svarīgi katru mēnesi aiziet patrenēties. Kāpēc izvēlaties tieši šādu treniņu grafiku?

– Šis ir viens no tiem jautājumiem, ko man arī draugi un paziņas nereti uzdod. Parasti mēs dodamies šaut vakaros, grupiņā ar vēl vairākām meitenēm, kad visām sakrīt brīvāks laiks. Lielākoties tādas iespējas paveras reizi mēnesī. Taču jāsaprot vēl viena lieta – lai tu varētu precīzi šaut, nepietiek tikai laiku pa laikam aiziet un pašaudīties. Piemēram, ir spēka vingrinājumi, kas nepieciešami, lai tu vari šauteni stabili noturēt un šaušanas brīdī nenotrīc roka. Vajadzīga arī elpas trenēšana, lai uzveiktu stresu, tā izraisīto ķermeņa trīcēšanu un palīdzētu koncentrēties. Līdz ar to precizitātes trenēšana ir tikai viena no sastāvdaļām, lai tu varētu teicami šaut arī sacensībās. 

– Kāpēc rodas minētais stress? Varbūt pie vainas bažas, ka neizdosies sašaut pietiekami labi? 

– Šī tēma mūs visus vieno – kā labāk uzveikt to «drebeli», kas nereti uznāk pašā nepiemērotākajā brīdī, īsi pirms šaušanas. Mēs apspriežam, kā katrs ar to cīnās. No vienas puses raugoties, šķiet – kāda starpība, cik labi tu sašausi, jo esi vienkārši atnācis nodarboties ar savu hobiju. Taču adrenalīns nekur nepazūd, un šautuvē tev tomēr pielīp ja ne gluži spriedzīte, tad zināms sacensības gars. Tā ir pat sava veida maģija – kad tu pienāc pie lodziņa un gatavojies šaut, bieži pārņem stresiņš, jo tu tomēr allaž gribi trāpīt desmitniekā. Taču mēdz būt brīži, kad izdodas ieiet sevī, koncentrēties tikai uz to punktiņu mērķa vidū. Tādos mirkļos tu svini uzvaru pār sevi, jo stress tev vairs netiek klāt, zūd satraukums par sacensībām un tu spēj atbrīvoties no spriedzes. 

– Daudzi sportisti pirms startiem gatavojas vairākas dienas. Vai arī jūs pirms sacensībām ievērojat kaut kādu īpašu režīmu, lai labāk sagatavotos?

– Es neko tādu nepraktizēju, jo tomēr esmu sportiste – amatiere. Protams, ja iepriekšējā dienā pirms sacensībām kaut kas vairāk darāms, varbūt lielāks stress un nogurums uzkrājas vai vienkārši vēlāk aizeju gulēt, skaidrs, ka tas zināmā mērā ietekmē sajūtu arī nākamajā dienā. Tādēļ nekādas ballītes vai tusiņus cenšos neplānot, bet laikus doties pie miera un kārtīgi atpūsties. Otrā rītā svarīgi piecelties trīs stundas pirms sacensībām, lai pamazām «iešūpotos» un brīdī, kad nonāku šautuvē, jau būtu gatava sacensībām. Laika gaitā ielāgoju vienu lietu – jo labāk esmu fiziski atpūtusies, jo veiksmīgāk sacensību dienā izdodas tikt galā ar stresu. 

– Ar pārējām meitenēm esat labas draudzenes? Nemēdzat turēt īkšķi, lai tikai konkurente netrāpa desmitniekā?

– Mēs esam ne gluži ģimene, bet sava veida kopiena, komūna. Sanākam kopā reizi mēnesī vai divos, kad notiek sacensības, bet ārpus šaušanas atsevišķi nedraudzējamies. Kad tiekamies, esam sirsnīgas un savstarpēji atbalstošas, priecājamies par katru veiksmīgu trāpījumu, bet neveiksmes brīdī visas jūtamies tā, it kā pašas būtu šāvušas. 

– Kas jūs esat pēc profesijas un kur strādājat?

– Šobrīd esmu mājsaimniece un mamma. Pēc profesijas esmu speciāliste – personāla daļas vadītāja.

– Bērni jau lieli?

– Divi vecākie jau ir vidusskolnieki, bet jaunākais mācās trešajā klasē.

– Kādi ceļi dzīvē aizveda jūs līdz šaušanai? 

– Viss principā sākās pusaudžu gados, kad mēs kopā ar abām māsām gājām pie tēta uz darbu un trenējāmies šaut ar pneimatiskajām jeb gaisa šautenēm. Tur arī apguvu pamatus, kā mērķēt un stabili noturēt šauteni, lai ar savu elpu un spiedienu negatīvi neietekmētu precizitāti. Mēs gājām šaut diezgan regulāri. Bija zināms dzīves posms, kad nācās iztikt bez šaušanas, jo dzīvoju atsevišķi, un arī nebija vietas, kur šo aizraušanos praktizēt. Taču pēc kāda laika avīzē vai internetā izlasīju, ka Andris Sosnars vada šaušanas nodarbības. Es nolēmu aiziet un pamēģināt, lai gan ar ložu šauteni pirms tam nebiju šāvusi, tikai ar pneimatisko. Sākumā es pat nezināju, kā jauno šauteni pielādēt. Taču īstenībā viss bija diezgan vienkārši, Andris laipni parādīja, kā darboties ar šo ieroci. Un jau pēc pirmā treniņa viņš mani aicināja uz sacensībām. Es par to biju ļoti pārsteigta, bet, pašai par prieku, jau pirmajā reizē gāja labi, ja nemaldos, izcīnīju ceturto vietu. Ņemot vērā, ka agrāk vispār nebiju startējusi, man tas šķita ievērības cienīgi, iepatikās un deva impulsu turpināt. 

– Kādas sajūtas jūs gūstat šaušanas laikā un kas šajā sporta veidā visvairāk piesaista?

– Domāju, tas ir prieks. Kad tu trāpi mērķa vidū un dabū uz tablo desmitniekus, rodas laimes hormona izvirdums, parādās arī liels azarts. Tajā pašā laikā šaušana savā ziņā ir arī meditācija. Kā mums māca treneris Andris Sosnars – ieelpo, izelpo, aizturi elpu, šauj. Kaut ko līdzīgu piekopj arī elpošanas praksēs – ieelpo un dziļi izelpo, tādējādi tu nomierinies. Iespējams, šaušanā ir līdzīgi – tu ieelpo, izelpo un šauj, un pēc tam gūsti gandarījumu, ka esi labi sašāvis. Pašai rodas prieks par to, ka esmu visu darījusi pareizi un sasniegusi cerēto mērķi. Pēc katras šaušanas es zināmā mērā jūtos mierīgāka, tāda kā apgarota, atbrīvota. Šī sajūta līdzinās tai, kāda citreiz ir pēc jogas nodarbībām, lai gan šis treniņš ir citādāks. Katru reizi es sev izvirzu arī kādu nelielu izaicinājumu. Piemēram, pēdējā trenēšanās reizē mēs ar meitenēm runājām par to, kā šauj biatlonisti. Viņi jau neatnāk un mierīgi nesagatavojas šaušanai, bet pirms tam ar pilnu jaudu slēpo. Tad mēs pietupāmies un paskrējām, it kā mēs arī būtu biatlonisti, un mēģinājām, cik labi pēc šādas nelielas izkustēšanās spējam nomierināt savu elpu un arī trāpīt mērķos. It kā neliels izaicinājums, bet būtībā interesants uzdevums cilvēkam, kurš neko tādu agrāk nav praktizējis. Un reizē arī citādāka veida izklaide.

– Novēlēsim, lai roka jums arī turpmāk netrīc un visas lodes lido tikai desmitniekos!

– Paldies.