Trešdiena, 12.02.2025 12:55
Karlīna, Līna
Ceturtdiena, 16. janvāris, 2025 08:26

Skolotāja Māra Ozola: Labsirdība nedrīkst būt bezzobaina

Aira Jēkabsone
Skolotāja Māra Ozola: Labsirdība nedrīkst būt bezzobaina
Foto: pixabay.com
Ceturtdiena, 16. janvāris, 2025 08:26

Skolotāja Māra Ozola: Labsirdība nedrīkst būt bezzobaina

Aira Jēkabsone

Lai panāktu kādas pārmaiņas izglītības jomā, skolotāja Māra Ozola runā skaļi, tā iedrošinot arī citus runāt. Moderni izsakoties, varētu teikt skolotāja-influencere, bet viņai pašai labāk patīk saukties latviski – par ietekmeli. Māra ir daudzpusīga, ārkārtīgi enerģiska, sabiedriski aktīva, savu darbu un savus skolniekus mīloša profesionāle, kas trīsdesmit gadus ir veltījusi, skolojot bērnus dažādās skolās, kā arī ir izaudzinājusi četras savas atvases. Ieguvusi doktora grādu sociolingvistikā, sarakstījusi vairākas grāmatas.

Vēl Māra ir lekciju “Kā skolā cīnīties pret rupjībām” un “Vienkāršruna bērnu un jauniešu vidū” autore un pasniedzēja, lasītveicināšanas trenere, kultūrmantojuma sargātāja. Māra ir no Inciema jeb, kā pati ar patriotisku lepnumu saka, no Inciema centra un kopš 2016. gada strādā Murjāņu Sporta ģimnāzijā par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Ar Māru aprunājāmies par krīzi izglītībā, par liekuļošanu un lamāšanos, par vecāku un skolotāju attiecībām, skolēnu nepaklausību, robežām – to esamību, neesamību un nepieciešamību. Un galu galā – par to, kā motivēt bērnus mācīties.

– Vai jums ir sajūta, ka, publiski paužot savu viedokli, jūs arī ietekmējat kādus procesus?

– Jā. Es redzu, ka pamazām mutes ver vaļā arī citi un ka arvien vairāk dažādi skolotāji sāk izteikt publiski savas domas. Beidzot skolotāji runā. Agrāk viņi vai nu izmisumā brēca, vai arī muti ciet, dibens gaisā, deguns pa vagu un tik rukā. Tagad sāk izteikties, skaidrot savu viedokli, izteikt savas domas. Es ceru, ka tas turpināsies, jo, kamēr tikai viens brēc un vaimanā, viņu nedzird. Kad to darīs regulāri un daudz, tad varbūt sadzirdēs. Te es nemetu akmeņus valdības lauciņā, es arī neklūpu virsū nevienai valdībai, jo katrai valstij ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Slikti, ka mēs neesam pelnījuši neko labāku, bet paši vien esam vainīgi. Turklāt tas, kas izglītības jomā ir izdarīts slikts vai, pareizāk sakot, neizdarīts labs vai abi divi, tas ir gadu desmitiem vārīts ķīselis, un nevar prasīt, lai tagad viena valdība vai viens ministrs to izstrebj.

– Kas ir tās galvenās problēmas vai problēmas sakne izglītībā?

– Manuprāt, galvenā vaina ir izglītības pielīdzināšana mazapmaksātam pakalpojumam un skolotāja pielīdzināšana kalpotājam. Arī tam, ka apzināti vai neapzināti tika veidota negatīva attieksme pret skolotājiem, bērnu glābšana no katra stingrāka vārda.

Piemēram, izglītības jomā visu laiku, atskaitot dažus pēdējos gadus, visas problēmas strēba tikai skolotāji, visi akmeņi lidoja tikai viņu virzienā. Te skolotāji darīja pāri bērniem, te skolotāji neglāba bērnus, te skolotāji slikti strādāja, un vispār skolotāji tikai bļaustās un naudu prasa. Neviens pat nepamanīja, ka tā nauda ne tikai viņu pašu kabatai tiek prasīta, bet visai izglītībai kopumā. Bija izveidojusies situācija, ka sabiedrību pat sarīdīja pret skolotājiem, un nu tika meklētas tās blusas viņu lauciņā ar tādu domu, sak, jo vairāk mēs viņus lamāsim un mazāk maksāsim, jo vairāk viņi strādās un klusēs. Un tad esam tur, kur esam.

– Kur esam?

– Es uzskatu, ka ir absolūta katastrofa, jo skolotāju trūkst. Un nevis trūkst pa kādam kādā skolā, bet trūkst masveidā. Īpaši gada nogalē tas bija redzams, kad skolotāji masveidā slimoja, jo esošie ir pārstrādājušies, tāpēc ka ir gan sava slodze, gan ir jāaizvieto trūkstošās vakances. Pensionāri visi ir izrauti no mājām. Visi, kas spēj kaut uz četrām ierāpties klasē. “Nu, Mārīt, vēl vienu gadiņu, lūdzu, neej prom! Mēs šķīstam gabalos.” Bet mēs esam veci pensionāri. Nu ko no manis var izspiest, un vai es varu apgalvot, ka tā būtu laba strādāšana? Nekādā gadījumā. Nu nevar no manis izspiest to, kā vairs iekšā nav. Un citiem tas pats. Un jaunie pedagogi... Tie, kas šobrīd skaitās jauni, ir tie, kam vēl nav piecdesmit. Un tie jaunie skrien pa divām un trim skolām. Jo viņiem ir jāpabaro savi bērni, viņiem ir jāapgādā sevi, jānomaksā visi rēķini, jāapģērbjas pieklājīgi. Kaut kas arī kultūrai jāatliek, kaut gan daudzi jau ir pacēluši ķepiņas un vairs nekādu kultūru nebauda, jo vairs nav spēka. Šogad man skolā ir maza slodzīte, bet pagājušajā gadā, ja es gāju uz kādu kultūras pasākumu, es blakus sēdētājiem vienmēr pieteicu, lai pieskata, ka es negāžos un nesāku skaļi krākt.

– Skolotāju trūkst, bet esošie izdeg, jo jāaizpilda tukšās vietas. Vai to vispār var risināt? Un kur tad ņemt tos skolotājus, ja viņu vienkārši nav?

– Pirmkārt, tas, ko jau minēju, – beidzot ir sācies kaut kāds dialogs starp skolotājiem un sabiedrību. Iesākumam ir labi. Otra lieta – medijiem un vecākiem vajag nevis meklēt blusiņas, kur tikai atkal kāds skolotājs kaut ko ne tā pateicis, bet veicināt abpusēji cieņpilnu sadarbību. Man pat ir rādījuši uzņemtu video, smejot ar prieku: “Re, re, kā skolotājs draud bērnam!” Bet ierakstā ir skaidri redzams, ka tas ir speciāli saorganizēts, ka skolotāju tīšām ļaunprātīgi provocē. Un tad tas tiek izplatīts publiski, sak, redz, kāds viņš nelietis! Un tie ne vienmēr ir mazie bērniņi, kaut gan arī mazie bērniņi māk gan skolotāju dirst aizsūtīt, gan pateikt: tu esi muļķe! Cita lieta, ka pieredzējis skolotājs to neņems aubē, bet ko jaunais, nepieredzējušais skolotājs? Un te ir darbs žurnālistiem, – es nezinu, kur, ellē, izrauj tik daudz tos negatīvos piemērus par skolotājiem. Dzīve mani ir mētājusi pa daudz un dažādām skolām, un es redzu, ka skolotāji gandrīz visi ir labi, ar ko man ir bijis tas gods kopā strādāt. Viņi nebļaustās publiski, bet vienkārši strādā... papukst, nošņācas, pavaimanā un strādā tālāk. Jaunie skolotāji visbiežāk pamet darbu tieši sabiedrības jeb, precīzāk, skolēnu vecāku spiediena dēļ. Zinu konkrētus piemērus, kad labi skolotāji, kas labi saprotas ar bērniem, kam patīk strādāt, neiztur vecāku nepamatoto spiedienu, prasības un no skolas aiziet. Ir, kas aiziet arī atalgojuma dēļ.

– Skolotājs mūsdienās vairs nav autoritāte? Jaunā pieeja izglītībai prasa, lai skolotājs būt līdzvērtīgs skolēniem. Skolotāji arī baidās skolēnam pat aizrādīt..

– Jā, tā patiešām ir, ka bail ir ļoti daudziem. Tādu bezkauņu kā es jau nav tik daudz. Ja es uzskatīšu par vajadzīgu, es darīšu tā, kā it kā nemaz nedrīkst darīt. Es tiešām brīnos, ka par mani vēl neviens nav sūdzējies. Ja es, teiksim, redzu, ka skolēni pārgrieztām acīm, mēles izkāruši joņo pa gaiteņiem un kāpnēm, tā apdraudot citus bērnus, un ņem jau trešo riņķi, kaut gan esmu viņiem jau divreiz aizrādījusi, lai apstājas, lai paliek mierā, bet šie sajūsmā turpina dragāt... Jā, es esmu fiziski apturējusi skolēnus, jo es negribu, lai kāds mazais tiek nolidināts pa trepēm lejā. Un tad es pārkāpu likumu, jo fiziski aizskāru kādu bērnu, lai neciestu citi. Esmu arī cēlusi skolēnus nost no margām, kad viņi šļūc pa tām lejā. Manis pēc lieciet mani cietumā, bet es nepieļaušu, ka manā klātbūtnē notiek kaut kas briesmīgs. Bet daudziem ir bail tā rīkoties.

– Kā, jūsuprāt, līdzsvarot šīs divas atbildības – skolotāja un vecāku?

– Pirmkārt, ir jānodala sfēras. Skolotājs apgūst profesiju, pēc tam viņam visādos kursos nepārtraukti ir jāpapildina savas zināšanas. Tātad skolotājam ir zināšanas, kompetences un pieredze. Bez kļūdām nestrādā neviens, arī vecāki. Kļūdas var gadīties visiem, bet ir jānodala šīs jomas. Skolotājs māca, bet vecāks rūpējas, lai bērns varētu mācīties. Bija viena vecmamma, no kuras pat skolotāji bēga. Viņa, kā nāca klasē, tā nu tik mācīja visus, kā vajag strādāt. Ja kādam no vecākiem ir priekšstats, kā ir jāmāca, laipni lūgti skolā aizpildīt skolotāju trūkumu. Vecākiem nav jājaucas skolotāja tiešajā darbā. Otra lieta: vecākiem ir jāinteresējas par bērniem. Kaut gan es jau gadiem esmu pieradusi strādāt tā, it kā tiem bērniem, ar kuriem strādāju, vecāku nebūtu. Esmu patiesi priecīga, ja kāds uzrodas un painteresējas par to, kā bērnam iet, nevis tikai brūk virsū skolotājam, ka tas kaut ko dara nepareizi. Man gan sen neviens nav virsū brucis, bet tas laikam tāpēc, ka bail no manas ļaunās mēles. Bet vecākiem vajag painteresēties, kā bērnam iet, tad var veidoties normāls dialogs un ir iespēja lietas izrunāt. Arī skolotājam vajag painteresēties, kā bērnam mājās klājas. Man bija gadījums, ka bērns stundās vispār nestrādā, bet sēž kā mietiņš. Izrādās, ka māte viņam liek mācīties līdz vieniem naktī. Bērns ir lēnāks, viņam ir vajadzīgs vairāk laika, bet, ja tā māte būtu atnākusi un parunājusi, mēs to risinātu. Protams, mēs mierīgā sarunā meklējām iemeslus un arī atradām risinājumu.

– Kāds ir jūsu viedoklis par atzīmju labošanu? Kā zināms, nu bērni vairs nevar labot pārbaudes darbā saņemto atzīmi.

– Šai lietai ir plusi un mīnusi. Es esmu par skolotāju iespēju izvēlēties. Var gadīties, ka bērns grib mācīties, bet, ja viņam atņem iespēju vērtējumu labot, tad vēlēšanās šo vielu apgūt, pazūd. Es ļoti daudz iemācu tajā procesā, kad gatavojas pārrakstīšanai. Iepriekš viņi negrib domāt. Es brīdinu, ka būs divnieks, un tad, kad reāli viņam arī ieliek to divnieku, tad ir pavisam cita strādāšana. Un tad ir vēlme, un tad mēs varam kārtīgi strādāt. Mēs sākam ar to, ka kārtīgi izskatām iepriekšējo darbiņu un izanalizējam kļūdas. Vairāki skolēni man ir teikuši: skolotāj, es esmu kaut ko iemācījies, tikai labojot. Un, ja man ir sava sistēma izstrādāta – un bērni man divus trīs gadus strādāja tā – un ir labi rezultāti ar visiem drausmīgajiem kavējumiem, un mēs varam turēties vidējā līmenī... Gadās taču visādi – var būt slimības vai kādi citi objektīvi iemelsi. Bet ir arī savi mīnusi tam. Piemēram, gadījumi, kad, ai, es apskatīšos, kas tur ir, un pēc tam uzrakstīšu. Nabaga skolotājam ir jātaisa otrais, trešais un piektais variants. Bet kopumā – kļūdīties ir normāli, un mēs visi esam pelnījuši otro iespēju!

– Vai slavenais pīlēns Tims bija melns ķēms vai vienkārši ķēms? Kā jūs skatāties uz “toleranto”, “iekļaujošo” valodu? Vai lietas drīkst saukt īstajos vārdos? Vai mums ir jābaidās, ka nezinām, vai ar nepareizu vārdu kādu neaizvainosim?

– Man nepatīk, ka saka “mēs nezinām”. Mēs zinām! Nezina tie, kas ir izdomājuši kaut kādus savus noteikumus. Es uzskatu, ka šī tā sauktā tolerance ir liekuļošana. Un tādā veidā vislielāko kaitējumu mēs nodarām bērniem. Es uzskatu arī, ka kaitējumu bērniem nodara tagad ļoti populārās multenes un filmiņas, kur nenodala, kas ir labi un kas ir slikti. Bet mums ir par to jārunā skolā, un mēs drīkstam runāt visu, kā ir, un saukt lietas īstajos vārdos. Jā, mums ir jāizvēlas vārdi, lai mēs neaizvainotu cilvēku, bet lai mēs nosodītu rīcību. Viņš varbūt dusmosies, bet viņam ir jāsaprot. Es braukāju pa skolām un lasu lekciju par rupjību lietošanu. Bieži ir gadījies – ne tikai izbraucienos, bet arī ar kolēģiem runājot – dzirdēt, ka skolotājs, būdams pieklājīgs, smalkjūtīgs cilvēks (un tādi skolotāji mums ir vajadzīgi), baidās aizrādīt skolēnam, ka viņš lieto rupjus vārdus. Mēs nevaram prasīt, lai visi skolotāji ir ar tādiem krokodila zobiem kā man, lai visi būtu stingri. Skolā ir jāstrādā dažādiem skolotājiem. Un, lai tas varētu notikt, mums ir jāsauc lietas īstajos vārdos. Ja kāds uzvedas kā huligāns, tad viņš ir huligāns. Ja kāds kaut ko nozaga, tad viņš ir zaglis. Kas tās tagad par visādām tolerancēm “paņēma bez atļaujas”?! Ja paņēma lietošanai – piekrītu; ja iebāza kabatā un aiznesa mājās, tad tā ir zagšana. Cita lieta, ko skolotāji zina, ka biežāk bērni zog, lai sūtītu signālu, lai sauktu pēc palīdzības. Bet arī tad... Nu kā tad es sniegšu to palīdzību, ja es nezinu, ka to vajag. Mums ir jārunā, saucot lietas īstajos vārdos, un nav jābaidās to darīt. Jā, es tā daru. Mums nav bērnu jāapsaukā, mums nav jāsaka, ka viņš ir sīks draņķis un pēdējais nelietis pat tad, ja viņš uzvedas kā sīks draņķis un pēdējais nelietis. Mums ir jāsaka, ka viņa rīcība ir nelietīga, ka tā darīt ir zemiski.

Vēl viena lieta – mums ar bērniem vispār ir jārunā. Bērni nāk uz skolu un nemāk runāt. Nu ne jau tā, ka vispār nemāk, bet viņiem ir tik mazs, tējkarotes lieluma, vārdu krājums! Ja viņi nemāk runāt, tad viņi nemāk domāt. Ja viņi nemāk izteikt vārdos emocijas, kas viņiem pa iekšu vārās, ja viņi nesaprot, kas tas ir, tad viņi rīkosies neadekvāti. Jo viņi taču ir bērni un nespēj esejas apjomu izprātot, lai saprastu, kas ar viņiem notiek. Viņiem ir izjūta, viņš nesaprot, kas tas ir, un tad nu izstāsta vai izdara kaut ko muļķīgu, ko nu kurš izdomā. Un tā nu ir vecāku lieta un vieta, mēs skolā nevaram izrunāties tik daudz, kā vajadzētu. Es strādāju internātskolā, un tur tā lieta ir vēl smagāka, jo vecāki ir tālu. Nu tad mums ir jālieto dažādi vārdi, mums ir jāskaidro dažādi vārdi. Mums ir jālasa priekšā. Mums ir jālasa kopā. Ar lielāko daļu tekstu skolā es strādāju kā tulks – tulkoju no latviešu valodas uz latviešu valodu, bet tas būtu jādara arī vecākiem mājās. Taču bērni tiešām mainās. Tie, kas man lepni paziņoja, ka nelasīs, jo lasīt taču nav moderni, nu jau lasa daudz un biezas grāmatas.

– Par lamāšanos un rupju vārdu lietošanu. Jūs minējāt, ka braukājat pa skolām ar lekcijām par lamāšanos – “Kā skolā cīnīties pret rupjībām” un “Vienkāršruna bērnu un jauniešu vidū”. Ko var uzzināt jūsu lekcijās?

– Es stāstu, kas ir rupjības, kāpēc tās radušās, kad tās ir pieļaujamas un kad ne. Stāstu ar piemēriem, skaidroju, atbildu uz jautājumiem.

Lekcijās es vienmēr pieminu kādu piemēru. Ja cilvēkam ir kāda ķermeņa daļa, tai ir arī nosaukums. Lietosim to maigāko, teiksim, vienu ķermeņa daļu sauc par pakaļu. Šim vārdam ir lietojuma robežas. Ja mums ir suns ar priekškājām, tad viņam ir arī pakaļkājas, vai ne? Bet tas nenozīmē, ka mēs pliku pakaļu varam pastaigāties pa skolu vai runāt par pakaļu pieklājīgā sabiedrībā vai svinīgā sapulcē. Katram sava vieta, bet nav jau arī jābūt tādam idiotam, ka vannā vai dušā ietu džinsos tikai tāpēc, lai nebūtu plika pakaļa. Katram vārdam ir sava vieta. Mums ir jāmāca, kad un kādus vārdus lietot. Arī rupjš vārds reizēm var būt vajadzīgs un derīgs.

– Kā bērna attīstību ietekmē tas, ka viņš nelasa grāmatas?

– Ja mēs paskatāmies, kā veido teikumu, tekstu tie cilvēkbērni, kas nemaz nelasa, un kā veido tie, kas lasa, var redzēt, ka ir problēmas arī ar loģiku, ar cēloņsakarībām un protams, vārdu krājumu.

– Bet bērni nelasa mūsdienās, tas ir fakts, un tas ir, manuprāt, biežāk apspriestais temats, runājot par mūsdienu bērniem. Kas to vairāk ietekmē, un kā lasīšanu tomēr var veicināt? Jums ir arī virkne labo piemēru.

– Pirmkārt, ģimene. Kad bērns atnāk uz skolu, skolotājs dara, ko var, bet mēs varam izdarīt divdesmit procentus no tā, ko bērnam vajag. Likt iemīlēt lasīšanu tam, kurš nemaz nav lasījis mājās, kam nekas nav lasīts priekšā, ir ļoti, ļoti grūti, bet es nesaku, ka neiespējami. Jo man pat vēl vidusskolā ik palaikam izdodas kādu pataisīt par lasītāju. Lielākajā daļā gadījumu ir tā, ka skolēns iemācās lasīt, tas ir, viņš izklabina žokli pareizi, bet ne vienmēr, it īpaši pilsētu lielajās klasēs, skolotājs stundās var piefiksēt, kas viņam aiziet līdz galvai un līdz sirdij. Jo uz laiku izklabināt žokli ir viens, tekstu uztvert, izprast, izjust – tas atkal ir kaut kas pavisam cits. Un tad ir skolotāju darbs kopā ar vecākiem. Ja bērns ir iemācījies tikai izrunāt tekstu un tālāko atstāj uz skolotāja sirdsapziņas, tad skolotājs var izstiepties, var sarauties, bet tas nenozīmē, ka tur kaut kas var sanākt. Te ir jābūt tā, ka skolotājs ar vecākiem precīzi sarunā, kā rīkosies skolotājs un ko darīs vecāki, jo, kad bērns jūt, ka viņu žmiedz no abām pusēm, tad nav vairs, kur sprukt. Te auklēšanās neder, ir jābūt stingrām prasībām. Un, ja tas tiek prasīts no abām pusēm, tad seko ak! un vai! un bļāvieni līdz debesīm, tad nāk samierināšanās un visbeidzot – bēdīga pakļaušanās liktenim. Man ar pēdējo bērnu tā bija, ka desmit gados negribēja lasīt. Piespiedu, un tieši pēc divām nedēļām atskanēja bļāviens: “Ko lai es tagad iesāku?! Es netīšām desmit minūšu vietā lasīju divdesmit minūtes!” Un aizgāja tā lasīšana. Tagad dēls strādā skolā.

– Ko jūs domājat par obligāto literatūru? Vai tas veicinātu lasītprasmi? Vai, tādā veidā piespiežot bērnus lasīt, varētu gūt vēlamo rezultātu?

– Obligātā literatūra noteikti nebūtu jāatgriež, jo bērni ir ļoti dažādi un viņu spējas un prasmes ir ļoti dažādas. Es sešu gadu vecumā sāku lasīt pieaugušo grāmatas, bet vai tas nozīmē, ka visiem sešgadniekiem es varētu uzdot lasīt tās, kuras es savulaik lasīju? Noteikti ne! Es esmu par to, ka ir jāprasa lasīt obligāti, bet grāmatu izvēle ir jāatstāj bērna ziņā. Tas, kas ir izglītības programmā, ir skolotāju ziņā, bet tas, kas ir mājās, – bērna un vecāku ziņā. Piemēram, bērnam mājās var tikt uzdots izlasīt no kādas biezas grāmatas kādu konkrētu lappušu skaitu. Tas ir konkrēts mācību uzdevums, un tas ir jādara, ja skolotājs lika, bet prasīt regulāri lasīt to, kas akūti riebjas? Jums taču ir kāds ēdiens, kas šausmīgi negaršo? Es, piemēram, kopš bērnības nepanesu zivis, nu nepanesu tā, ka jāvemj. Un, ja man visu vasaru būtu jāēd zivis, es tak līdz rudenim būtu novēmusies un nevienu zivi vairs negribētu redzēt. Spiest lasīt grāmatas, kas akūti riebjas, ir tieši tas pats. Drīzāk nelasīs vispār.

Ir bērni, kas pat paniski baidās grāmatu paņemt rokās, bet pamazām, mēneša laikā, var panākt, ka pierod un saprot, ka tas priekšmets nemaz nav bīstams un dažreiz pat ir atverams vaļā, un kādreiz tur pat ir kaut kas interesants. Es esmu izstrādājusi savu sistēmu, ko es saucu par piespiedu lasināšanu, jo es zinu, ka ar brīvprātību te nekas nav iesākams. Mācībās ir jābūt piespiedu faktoram. Ar uķi-puķi un spēlēm vien cauri netiks. Esmu izveidojusi tādu lasīšanas grāmatu, kur vienā pusē ir īsa pamācība lasīšanā, bet otrā pusē – īsa pamācība lasināšanā. Lasināšanas pusi lasa vecāki, otru pusi lasa bērns kopā ar vecākiem vai viens pats. Ir arī darba burtnīcas – gan šai grāmatai, gan vispār lasīšanai. To var lietot gan skolotājs, gan tēvs vai māte. Tā pamatdoma ir tāda, ka dienā ir jāizlasa tik lappušu, cik bērnam gadu. Nedrīkst bērnu pārāk nokausēt. Man ir bijuši skolas bērni, kas, vecāku gribas pārforsēti, bija pataisīti nevis nelasoši, bet lasīt nespējīgi.

– Kā panākt, ka viņi tiešām lasa?

– Ir jāvienojas. Es prasu saviem skolniekiem reizi nedēļā piefiksēt, ko ir izlasījuši. Burtnīcā ir parādīts priekšā, kā to pierakstīt. Protams, to visu var arī mājas kārtībā izrunāt. Bet ir jākontrolē, vai bērns tiešām lasa vai nelasa. Viņi pat ir spējīgi sēdēt ar grāmatu rokā, skatīties vienā lappusē visas tās minūtes un nelasīt. Ir jāpārbauda, vai tiešām ir lasījis. Lai lasa skaļi, bet pēc tam tik un tā jāpārbauda.

Un tad, kad grāmata ir izlasīta, es piešķiru kādu balviņu. Vecāki var rīkoties tāpat, un tad vienojas: kad tev būs tik un tik uzlīmīšu vai tik un tik ierakstu, tad būs balva. Tas var būt kaut kas garšīgs vakariņās vai kāda kopīga pastaiga, vai kāda cita balviņa. Vecāki labāk zina, ko bērns kāro. Automašīnu, protams, nav jāsola.

Pēc manas pieredzes, paiet mazs laiciņš, un iepatīkas. Un tad tas bērns atnāk pie manis un priecīgi saka: “Skolotāj, es pirmo reizi mūžā izlasīju veselu grāmatu!” Un tad ir vienalga, vai tie ir “Trīs sivēntiņi” vai kas cits. Viņš ir izlasījis grāmatu!