– Apsveicam ar panākumiem Rīgas futbola čempionātā! Kā vērtējat gan savu, gan komandas paveikto šajā sezonā?

– Paldies par apsveikumiem! Sākšu ar sevi – vienmēr var labāk. Mēnesi izlaidu traumas dēļ, pēc tam bija grūti atgūt spēļu ritmu, taču uz sezonas beigām viss jau gāja uz labo pusi. Runājot par komandas sniegumu, varu teikt, ka noteikti bijām pelnījuši augstāku vietu. Trešā pozīcija tabulā, manuprāt, neatspoguļo mūsu patieso līmeni. Es uzskatu, ka bijām labākā komanda visā Rīgas čempionātā. Taču tāds ir futbols – vairākas reizes gadījās, ka zaudējām spēles ar minimālu vārtu starpību, lai gan pēc spēles gaitas bijām pārāki.

– Spriežot pēc statistikas, sezonas noslēgums komandai bija ļoti veiksmīgs. Kas traucēja tikpat stabili aizvadīt visu čempionātu?

– Tieši sezonas beigu posmā mūsu sniegums bija vislabākais. To, iespējams, sekmēja arī spēļu grafika dēļ radusies situācija – kad mums vēl bija atlikuši vairāki mači, tikmēr citas komandas jau bija aizvadījušas krietni vairāk spēļu. Redzējām, cik punktus viņi ieguvuši, un sapratām, ka mums vairs nav atkāpšanās ceļa – katrā spēlē jāņem maksimums. Otrs faktors – komanda sezonas gaitā arvien labāk saspēlējās. Uzlabojās savstarpējā saprašanās, komunikācija laukumā. Turnīra beigās izveidojās stabils sastāvs un “ķīmija” komandā kļuva aizvien efektīvāka.

– Vai visu sezonu aizvadījāt “Ogre United-2” sastāvā, vai arī tikāt pie iespējas uzspēlēt pirmajā komandā?

– Šosezon spēlēju tikai otrajā komandā trešajā līgā, taču treniņus regulāri aizvadīju kopā ar “Ogre United” galveno vienību.

– Kādi ir jūsu plāni nākamajai sezonai? Varbūt centīsieties tikt pirmās komandas sastāvā?

– Par nākotni patlaban vēl grūti spriest, jo vēl šī sezona nav līdz galam noslēgusies. Vispirms jāizārstē traumas, bet vēlāk, tuvojoties nākamajai sezonai, domāšu, ko darīt tālāk. Kopumā man “Ogre United” organizācija ļoti patīk – tas ir klubs ar ambīcijām un skaidru nākotnes redzējumu.

– No kurienes jūs nākat un cik sen pats spēlējat futbolu?

– Esmu no Latgales, Preiļu puses. Futbols manā dzīvē ir kopš bērnības – spēlējām ar draugiem jau četros, piecos gados. Sporta skolā trenēties sāku septiņu gadu vecumā, un kopš tā laika futbols ir neatņemama manas dzīves daļa.

– Kā jūsu ceļš no Preiļiem aizveda līdz Ogrei?

– Te jāsaka paldies manam labam draugam Mārtiņam Ērikam Veckāganam, kurš tolaik spēlēja “Ogre United”. Pirms iepriekšējās sezonas viņš mani uzaicināja izmēģināt spēkus šajā klubā – ļoti slavēja gan organizāciju, gan atmosfēru. Tā nu es nolēmu pamēģināt, pievienojos un neesmu nožēlojis – šeit ir lieliska komanda un pozitīva vide.

– Kādās komandās un līgās līdz šim esat spēlējis?

– Pirms pievienošanās “Ogre United” startēju tikai Preiļu BJSS jauniešu komandās. Pieaugušo futbolā sanāca uzspēlēt arī pirmajā līgā Preiļu komandas sastāvā – tolaik, kad tā vēl startēja šajā līmenī. Vēlāk sacentāmies arī otrajā un trešajā līgā.

– Kādi mērķi jums bijuši futbolā? Vai izdevies tos sasniegt?

– Kad iepriekšējā sezonā pievienojos “Ogre United”, mans mērķis bija nospēlēt pēc iespējas labāk un palīdzēt komandai tikt Virslīgā jau toreiz. Diemžēl dažādu apstākļu dēļ tas neizdevās. Šobrīd gan sev konkrētus mērķus futbolā vairs neesmu izvirzījis – spēlēju vairāk prieka pēc, lai uzturētu sevi formā un izbaudītu pašu procesu.

– Ko jums ir devis futbols?

– Futbols man iemācījis disciplīnu, neatlaidību un spēju tiekties pēc mērķiem arī ārpus laukuma. Katra spēle – gan uzvara, gan zaudējums – sniedz jaunu pieredzi un pārdomas, ko varētu darīt citādi. Tāpēc, lai gan augstākus sportiskus mērķus šobrīd vairs neuzstādu, futbols joprojām ir svarīga manas dzīves daļa.

– Kādas sajūtas pārņēma, saņemot labākā aizsarga balvu?

– Godīgi sakot, biju pārsteigts. Mēs taču neuzvarējām čempionātā, tāpēc šķita, ka varbūt tas ir nedaudz nepelnīti. Bet tajā pašā laikā sapratu – šī balva ir atzinība par ieguldīto darbu. Protams, biju priecīgs, taču manā vērtējumā komandas panākumi vienmēr ir svarīgāki par individuālajiem. Tāpēc vislielākā sāpe bija tā, ka neizdevās iegūt čempionu titulu.

– Cik lielā mērā plānojat savu nākotni saistīt ar futbolu? Varbūt kādreiz redzat sevi trenera lomā?

– Noteikti turpināšu kustēties, trenēties un spēlēt – tikai vēl jāizlemj, kur un kādā līmenī. Par trenera karjeru gan neesmu domājis. Godīgi sakot, sevī neredzu to mentora garu, kas nepieciešams, lai vadītu citus. Tāpēc trenera ceļš, visticamāk, nav manējais.

– Lai izdodas sadziedēt traumas un arī turpmāk gūt panākumus gan futbola laukumā, gan ārpus tā!