Aija Sirsniņa ir pieredzējusi pedagoģe, savu skolu un profesijas patriote ar 37 gadu pedagoģiskā darba pieredzi. Viņa palīdz būvēt drošu tiltu starp bērnu un skolu, veidojot mājas sajūtu savos audzēkņos. Aija uzskata, ka skolotājas darbs ir viņas sūtība un dzīves aicinājums, jo pati jūtas kā saaugusi ar skolu un uztver to kā kaut ko dzīvu, elpojošu.

– Cik ilgu laiku jūs jau strādājat par sporta skolotāju? 

– 1983. gadā es pabeidzu studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Tolaik gan tā nebija akadēmija, bet Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts. Izvēlētais mācību ceļš lielā mērā noteica arī manu turpmāko mūža gājumu. Apprecējos, ienācu Ogrē un esmu strādājusi šeit par skolotāju un treneri. 19 gadu nostrādāju arī par direktores vietnieci Ogres sākumskolā.

– No kurienes vispār esat?

– Mani vecāki ir no Latgales puses, bet pati esmu dzimusi un mācījusies Rīgā. Var teikt, ka dzīvoju, uzaugu un sportoju, arī dejoju un dziedāju galvaspilsētā.

– Kā ir rīdziniecei pārcelties uz Ogri? 

– Sākotnēji man bija grūti, ļoti pietrūka Rīgas skaļuma un burzmas. Tā kā mums bija nodibināta jauna ģimene, bija vajadzīgs arī savs jumts virs galvas. Mans vīrs no trikotāžas kombināta dabūja dzīvojamo platību, un tā mēs iemitinājāmies Ogrē uz palikšanu. Viņš pats ir ogrēnietis. 

– Kā jūs izdomājāt iet uz Sporta pedagoģijas akadēmiju? Kāpēc izvēlējāties tieši šo mācību iestādi?

– Par labu sportam lielā mērā izšķīros tādēļ, ka man pašai bija ļoti jauka sporta skolotāja, kura ievadīja šajā ceļā, mudināja mūs, meitenes, iet uz treniņiem. Bet īstenībā mans mīļākais mācību priekšmets bija vēsture un es gribēju studēt Latvijas Universitātē (tolaik – Latvijas Valsts universitātē) vēsturniekos, kur arī sākotnēji pieteicos. Diemžēl tajā laikā man nebija tik spožu angļu valodas zināšanu un pietrūka punktu, lai tiktu uz vēsturniekiem. Kad šis plāns neizdevās, sapratu, ka ir jāiet uz Sporta akadēmiju. Savulaik biju Latvijas izlases spēlētāja handbolā gan skolēnu, gan jauniešu un pieaugušo izlasē. Tādā veidā sports arī pārņēma manu dzīvi.

– Sporta akadēmijā varēja vieglāk tikt?

– Iestājeksāmeni bija gana grūti, bet vismaz bez angļu valodas. Fiziskais tests, arī bioloģija, ķīmija, piedevām jāraksta domraksts. Es negribētu teikt, ka varēja viegli tikt. Tur arī bija liels konkurss, bet to es izturēju veiksmīgāk, nekā mēģinājumā tikt vēsturniekos. Bet es nenožēloju nevienu brīdi, ka mācījos sporta pedagogos, tagad domāju, ka tāds acīmredzot bija liktenis un tā tam bija jānotiek. Jo mācīt vēsturi bērniem šobrīd ir visai liels izaicinājums. Jābūt ļoti tolerantam un elastīgam skolotājam, redzot, ka mūsdienās bērniem skolā ļoti nepatīk vēsturi mācīties. Man Rīgas 25. vidusskolā bija fantastiska vēstures skolotāja, kas ļoti aicināja lasīt grāmatas par bijušajiem laikiem. Mums viņa visu interesanti pastāstīja, turklāt tad jau nebija nekādu sakarīgu filmu, mēs neko daudz neredzējām. Pateicoties skolotājas harismai, es sapratu, ka man vēsture patīk, taču dzīve visu nolika savās vietās. 

– Parunāsim par sportu. Cik lielā mērā jūs joprojām esat saistīta ar handbolu?

– Jāteic, ka aizvien par to interesējos. Taču tas ir tik intensīvs, ātrs sporta veids, ka tas jāspēlē gados jaunākiem. Laikā, kad es to darīju, handbols man ļoti patika. Es tiešām biju ātra, ņipra un sasniedzu labus rezultātus. Daudz ko redzēju, jo bieži braucām uz sacensībām. Kādreiz mums bija meistarkomanda «Vārpa», kas startēja PSRS sieviešu handbola pirmajā līgā. Spēlēju profesionāli, par to arī algu saņēmu. Šobrīd man handbols ir tikai interešu līmenī, cenšos skatīties dažādas sacensības, olimpiskās spēles, bet pati gan vairs aktīvi nespēlēju. Tiesa, es mācu to skolēniem stundās, jo handbols mums ir viens no sporta veidiem.

– Kurā brīdī jūs pati sapratāt, ka interesē sports? Kas jūs pašu pamudināja spēlēt handbolu?

– Tā bija mūsu fizkultūras skolotājas iniciatīva. Skolā notika sacensības starp klasēm handbolā, un mēs, kas tolaik mācījāmies septītajā, zaudējām 8. klases komandai. Par to mēs, meitenes, gauži raudājām, jo it kā mums ļoti labi gāja, bet tomēr zaudējām. Tad pienāca sporta skolotāja un teica – meitenes, nākamgad jūs noteikti vinnēsiet. Bet, lai tā būtu, es jums ieteikšu, kur jāiet uz treniņiem. Tā mēs, tāds bariņš meiteņu, arī gājām trenēties – ar domu, lai nākamajā gadā vinnētu. 

– Vai tas izdevās?

– Es vairs precīzi neatceros, droši vien, ka uzvarējām. Tas bija pirmais mazais pakāpiens, lai es saprastu, ka man šī spēle patīk un labi padodas. Es tajā laikā vēl arī dejoju, uz Dziesmusvētkiem braucu. Bet sports pārņēma aizvien dziļāk, jo tas bija kā āķis lūpā. Tiku labāko skolēnu komandā, vēlāk jauniešu izlasē, turpinājumā jau arī meistarkomandā «Vārpa». Tā tie rezultāti pa trepītei gāja uz augšu. Iespējams, tāpēc, ka man bija brīnišķīgi treneri. 

– Kurām klasēm jūs to pasniedzat? 

– Mans Sporta akadēmijas diploms atļauj mācīt no bērnudārza līdz vidusskolai. Šobrīd es to daru divās skolās – 7. klasei Ogres Centra pamatskolā, kā arī 9., 10. un 11. klasei Ogres Valsts ģimnāzijā.

– Cik bieži notiek sporta un veselības stundas? 

– Katrai klašu grupai tās ir trīs reizes nedēļā.

– Kā jums šķiet, kāda aug mūsu jaunā paaudze? Sportiski aktīva vai atkal visi sēž viedierīcēs? 

– Principā es nevarētu teikt, ka jaunieši koncentrējas tikai uz viedierīcēm. Jā, šī joma viņiem ir ļoti svarīga, tomēr zināma daļa arī nodarbojas ar sporta aktivitātēm. Varbūt viņi neiesaistās komandās, bet individuāli labprāt sporto treneru, instruktoru vadībā, arī pie trenažieriem to dara, ļoti daudz skrien. Paskatieties, Ogrē tiek rīkoti tik daudz dažādu skrējienu, mums ir «Zilie kalni» un «Veselības apļi»! Tāpēc nebūtu pareizi apgalvot, ka intereses nav. Ogrei milzīga priekšrocība ir labā sporta infrastruktūra – mūsu arēna, sakārtots stadions, baseins, ledus halle, tāpat mežs, brīnišķīgs Zilo kalnu parks. Mēs varam skriet, cik gribas, un pārvietoties gan ar skrituļslidām, gan ar riteņiem. Ir izveidoti lieliski veloceliņi, esmu pa tiem ar bērniem braukusi. Vajag tikai vēlmi kustēties, un nav tā, ka viņi to negrib. Jā, nereti bērni ir jāmotivē, kaut kā jāieinteresē. Protams, ir arī tādi, kurus sportošana dažādu iemeslu dēļ nesaista un viņus nevar ar to aizraut, bet es domāju, ka šādos gadījumos ir jāstrādā ģimenē. Ko gan skolotājs var izdarīt, ja bērns atnāk tikai uz trīs stundām, kuras salīdzinājumā pret to laiku, ko viņi pavada pie telefona, ir piliens jūrā. Daļa jaunās paaudzes patiešām grib sportot, bet citi to dara nelabprāt.

– Jūs esat saņēmusi ne tikai «Gada balvu sportā», bet arī titulu «Gada ogrēniete 2018». Kā jums šķiet, kāpēc tikāt izvirzīta šīm nominācijām?

– Es nezinu, kā apkārtējie no malas mani redzēja un vērtēja, jo pati jau sevi neizvirzīju. Bet, strādājot savu darbu, es nekad neesmu bijusi pavirša, bezatbildīga. Pēc zodiaka zīmes esmu Mežāzis, un mana mērķtiecība ir tik skrupuloza – proti, ka vajag visu darīt tieši tā un ne citādāk, ka citreiz pat pašu kaitina. Es ļoti daudz nodarbojos arī ar labdarību. Sākumskolā mums ir izcili labs kolektīvs, kas mani atbalstīja visās idejās un projektos. Mēs esam ziedojuši labdarībai dažādos veidos – gan morāli, gan finansiāli, tostarp ar koncertiem, rīkojuši atbalsta akcijas pansionātos, bērnu slimnīcās, arī snieguši palīdzību individuāli, zinot, kam tā ir vajadzīga. Būdama direktora vietniece, kādreiz pat biju saskaitījusi naudu, kuru mēs Mārtiņdienā esam ziedojuši labdarībai. Tajā laikā man ar skolu tiešām bija ārkārtīgi lieli projekti, piemēram, karoga masts pie skolas. Mums bija izveidots īpašs ceļš, kad no Ogres centra, kur domes priekšsēdētājs Egils Helmanis uzstādīja lielo mastu, mēs, Ogres sākumskolas skolēni un skolotāji, tāpat arī bērnu vecāki, karogu no rokas rokā kā pa straumi devām līdz mūsu skolai un skaisti pacēlām jaunajā mastā. Vēl bija liels, interesants, jauks projekts «Skolas stāstu sega». To var redzēt Ogres sākumskolas YouTube kanālā.

Apzinoties, ka visi projekti, ko es kā direktora vietniece biju izdomājusi un izsapņojusi, ir realizējušies, pārņem bezgala liels gandarījums. Es viena pati nevaru īstenot visas idejas, tādēļ vajadzīgs kāds, kas mani atbalsta. Un 20 gadu garumā man bija fantastiska vadība, pateicoties kurai, manas ieceres arī tapa iemiesotas. 

– Pieminējāt labdarības pasākumus. Tajos ietilpa arī naudas vākšana tiem, kam tās visvairāk trūkst? 

– Mums skolā ir tradicionālais Mārtiņdienas tirgus, kuram bērni kopā ar vecākiem gatavojas. Cep paši mājās riekstiņus, vafelītes vai ada zeķes. Ideja tāda, ka visam ir jābūt radītam no sirds, ar mīlestību, lai ir pašu rokām taisīts, nevis veikalā nopirkts. Ziniet, kādas idejas tur rodas! Cenas tirdziņā toreiz bija kādi 20–50 centi. Bērni visu savām rokām taisīja, pēc tam paši tirgojās, un beigās visu savākto naudiņu mēs ziedojām tālāk kādam projekta mērķim, kas konkrētajā reizē bija izvirzīts. Piemēram, mums skolā bija bērns ar ļaundabīgu slimību, tāpat mēs ziedojām cilvēkam ar kustību traucējumiem ratiņkrēsla iegādei, citreiz kādam bērnam vajadzēja jaunus apavus. Tā nauda nav mērāmas simtos, tur apgrozījās tūkstoši. 

– Kā jūs uzzināt par cilvēkiem, kuriem nepieciešama tāda palīdzība?

– Tā kā mums pastāv skolas padome, laikā, kad tuvojas Mārtiņdiena, mēs runājam ar vecākiem un jautājam, vai viņi zina kādu, kam mūsu palīdzība ir ļoti vajadzīga. Vecāki jau laikus apjautājas, un tādā veidā informācija nonāk līdz mums. Vienai ģimenei ugunsgrēkā bija nodegusi māja, cik varējām, ziedojām viņiem. Tādā veidā mēs ar labdarību nodarbojamies. Laikam viss kopā summējās, tāpēc arī mani Latvijas Simtgades gadā izvirzīja par «Gada ogrēnieti», jo toreiz mums bija ļoti daudz dažādu projektu. Bet manis nosauktie ir tikai daži. Par šo tēmu varētu runāt gari un plaši. 

– Ne velti par jums saka, ka esat kā pavards, no kura izstaro siltums un mīlestība!

– Paldies, ir ļoti jauki ko tādu dzirdēt!

– Dzīvojot Ogrē, jūs droši vien nevarat nekur aiziet, nesatiekot savus skolēnus, un kāds pastāvīgi jūs sveicina, jo lielākā daļa ogrēniešu ir beiguši vienu vai otru skolu.

– Godīgi sakot, principā tā arī ir. Es nevaru iet treniņbiksēs uz veikalu, jo kāds noteikti mani satiks un redzēs, tāpēc pie tā ir jāpiedomā. Taču es ļoti priecājos, ka mani atpazīst un bērni pāri ceļam saka – re, kur skolotāja Sirsniņa! Nevis «direktores vietniece», bet tieši – skolotāja Sirsniņa. 

– Ne velti jums tāds uzvārds!

– Jā, ar to paveicies, laikam tā bija jānotiek. Tas no vīra nāk.

– Izvēlēties sev otru pusīti ar tādu skaistu uzvārdu arī ir jāmāk!

– Gadās dzīvē arī tā. 

– Vai jūs varat pastāstīt arī nedaudz par savu ģimeni? 

– Es ļoti lepojos ar savu ģimeni. Vienmēr esmu teikusi, ka ģimene man ir pirmajā vietā, un tikai pēc tam seko darbs. Man ir divi bērni – meita un dēls. Esam izaudzinājuši viņus par krietniem darba cilvēkiem. Dēls ir profesionāls basketbolists Rinalds Sirsniņš. Meita man ir gan mākslas terapeite, gan biznesmene, ļoti daudzus gadus dejojusi sporta dejas. Arī viņa no sporta nav tālu, jo vienmēr piedalījās gan skriešanas, gan orientēšanās sacensībās. Paši ar vīru sportisti būdami, tā mēs arī bērnus sportiskā garā audzinājām. Viņi ir pateicīgi par to un saka paldies. 

– Kā vērtējat Rinalda sportisko karjeru? Viņš tomēr sasniedzis ļoti daudz – spēlējis Latvijas izlasē, divreiz kļuvis par valsts čempionu un ieguvis arī bronzas medaļas, turklāt reizi to paveicis Ogres kluba sastāvā.

– Es ļoti daudz pārdzīvoju par Rinaldu, jo profesionālais sports ir nežēlīgs, galvenokārt jau to nebeidzamo traumu dēļ. Tā kā es pati biju profesionālajā sportā, zinu, cik tas ir smags un cik daudz spēka prasa. Tas tikai no ārpuses izskatās dikti viegli – aizvadīt treniņu, paskriet, pamētāt bumbu. Atnākt mājās pagulēt un atkal iet tālāk. Tas ir mānīgs priekšstats, īstenībā ir ļoti grūti.

– Kā Rinalds aizgāja uz basketbolu? Jūs viņu ievirzījāt vai viņš pats to izdomāja? 

– Bija ļoti vienkārši. Laikā, kad Rinaldam bija kādi pieci – seši gadi, Ogrē mazos zēnus uz handbolu neņēma. Taču blakus esošajā basketbola skolā strādāja treneris Jānis Puzāks, kuru es ļoti labi pazinu, un Rinalds sāka spēlēt pie viņa basketbolu. Pateicoties trenerim Jānim, nākuši arī visi vēlākie sasniegumi, tāpēc viņam jāsaka paldies par to, cik tālu Rinalds ir ticis. 

– Tagad sākas pasaules čempionāts hokejā. Varbūt esat arī fanātiska hokeja līdzjutēja?

– Tas varbūt ir par skaļu teikts, bet lietas kursā, kas čempionātā notiek, gan esmu. Man jāzina daudzas ar sportu saistītas lietas, jo bērni jau ir gudri, viņi stundās prasa manu viedokli. Vai atkal es viņiem prasu, kāds rezultāts vai kāpēc, teiksim, basketbolā bija strīds ar tiesnesi. Viņi izstāsta, ka bija tāda situācija un kāpēc viss notika tā. Es arī no viņiem mācos. Man tāda lietu kārtība ļoti patīk, es nekad nenostādu sevi visu zinoša cilvēka lomā. Es nekautrējos, ka reizēm kaut ko nezinu, arī attiecībā uz gadžetiem, bet viņi man parāda un pastāsta, kā labāk un pareizāk katrā gadījumā rīkoties. 

– Vai daudzi no jūsu audzēkņiem ir kļuvuši par sportistiem un varbūt pat profesionāliem? 

– Augstākajā līmenī spēlē basketbolists Kaspars Bērziņš, arī Rinalds Sirsniņš. Es viņiem mācīju sportu. Tagad tik daudzi gadi ir pagājuši. Bet man jau ir gandarījums par tiem audzēkņiem, kuri aiziet mācīties un vēlāk strādā par sporta skolotājiem. Tas arī ir augsts rādītājs. Man bija saruna ar Izglītības ministrijas metodiķi, kura izstāstīja man vienu gadījumu. Respektīvi, viena studente vada ieskaites stundu, un metodiķe ievērojusi, ka tiek izpildīti ļoti pazīstami vingrinājumi, kaut kur tādi jau redzēti. Metodiķe pēc tam pajautāja tai meitenei, kuru skolu viņa pabeigusi. Kad saņēma atbildi, ka Ogres ģimnāziju pie Aijas Sirsniņas, uzreiz sapratusi, kāpēc vingrinājumi šķita tik zināmi. Redziet, tas bija labs vērtējums par mani, ka audzēkņi atceras to, ko esmu mācījusi. Jo tas nav reizrēķins, ko iegaumēt, nav arī vienkāršs skrējiens vai pamācība, kad sākt skriet un lēkt, to visu mēs jau protam no bērnības dienām, bet ir lietas, kas paliek viņiem atmiņā. Es ceru, ka darba mūžā tās viņiem arī noderēs – gan uzdevumi un vingrinājumi, gan metodes un līdzekļi, ar kādiem es strādāju. 

– Kur jūs pati to visu esat apguvusi? Vai ļoti daudz iegūts savas pieredzes gaitā, vai arī jums bija ļoti labi pedagogi augstskolā?

– Man bija ļoti labi treneri handbolā, ārkārtīgi radoši un interesanti. Daudzas lietas es toreiz iemācījos un joprojām atceros no tiem laikiem. Tagad ir krietni vienkāršāk, viss pieejams gan YouTube, gan internetā, var apskatīties daudzas lietas un piemērot stundai to, kas tobrīd visvairāk vajadzīgs un noderīgs. Piemēram, kā vieglāk iemācīt bērniem vienu – otru paņēmienu vai prasmi.

– Tūlīt noslēgsies mācību gads, ko esat ieplānojusi darīt šovasar? Ko jūs parasti darāt savā atvaļinājumā? 

– Es tagad vairs neesmu direktora vietniece, līdz ar to būs vairāk brīva laika. Man ir seši mazbērni – pa trim bērniem gan dēlam, gan meitai. Man viņi ir vismīļākie, vislabākie, tādēļ ir daudz, ko darīt. Patlaban man jau ir vairāk laika noņemties ar viņiem, nekā bija ar saviem pašas bērniem. 

– Ir arī kāds hobijs? 

– Man ir daudz hobiju – vispirms jau puķes un dārzs. Tāpat patīk lasīt mežā sēnes un ogas. Ar lielu prieku dodos arī uz teātri un dažādām izstādēm, bet daļu laika atlicinu arī grāmatu lasīšanai. Vakar mēs bijām uz koncertu. Pavasarī, vasarā man vajadzīga zeme, dārzs, vēl arī ceļojumi – tas viss papildu spēku dod. 

– Kā ir – jūs parasti ļoti gaidāt vasaru? Tā sakot, lai mācību gads beidzas, tad varēsiet ievilkt elpu un nodoties saviem hobijiem. Bet varbūt ir tieši otrādi un vasarā pietrūkst pastāvīgās bērnu klātbūtnes?

– Šogad man ir 9. klase, bērni pabeigs pamatskolu un aizies mācīties, kur nu kurš. Bet atpūta tiešām ir vajadzīga, jo jāmāk arī atbrīvoties no skolas, no darba domām, atrast laiku sev. Ja rušinos pa zemi ravējot, es, protams, ļoti piekūstu, bet tas ir pilnīgi cits nogurums, kas sagādā arī zināmu baudu. Jā, protams, gaidu brīvlaiku, ir uzkrājies arī milzīgs nogurums, bet ir arī, kas uzlādē.

– Kas aug jūsu dārzā? Vai lielākoties kādi dārzeņi, bet varbūt dodat priekšroku puķēm?

– Mums dārzā daudz kas aug. Galvenais, ka visas dobes ir domātas tāpēc, lai mani mazbērni zinātu, ka, piemēram, tie ir burkāni un aug dobēs, nevis veikalā. Ka arī kartupeļi ir jāravē, savukārt tomāti un gurķi ir jālaista. Viņi zina, kur aiziet pēc dillēm, tāpat arī pēc lociņiem viņus var aizsūtīt. Ir mums, protams, arī gana puķu.

– Vai kāds no mazbērniem varētu iet jūsu pēdās un būt ne tikai fiziski aktīvs, bet kļūt arī par sportistu?

– Rinaldam vecākā meita trenējas basketbolā, šobrīd spēlē arī U15 izlasē. Vidējā mazmeitiņa trenējas vieglatlētikā, jaunākais vēl pārāk mazs, bet bumba jau ir rokās un zina visus Ogres basketbola komandas fanu saukļus. Viņš ir lielākais fans, kāds vien var būt. Kāda viņam nākotne būs, man grūti pateikt. Vecākā mazmeita no meitas puses savukārt nodarbojas ar zirgiem. Viņai ļoti patīk šie dzīvnieki, ir arī pašai savs zirgs. Viņa kopj un māca zirdziņu jāt un iejāj. Vidējais mazdēls ir basketbolists, mazākais mazdēls – arī. 

– Kādu jūs redzat savu nākotni – turpināsiet strādāt par sporta skolotāju? 

– Enerģijas man vēl pietiek. Ja veselība noturēsies, es vēl gribētu pastrādāt, jo man patīk tas, ko daru. No otras puses, negribu būt arī apnicīga un ņemties līdz brīdim, kad atklāti pasaka – klausies, nu tev jau laiks iet prom. Mani personīgie bērni man uzreiz to teiks, dēls būs pirmais, kurš pasacīs – mamma, tev pietiek.

– Novēlam jums vēl ilgi priecēt apkārtējos ar savām idejām un nerimstošo darba sparu. Lai jums nekad netrūkst enerģijas un izdodas izskolot vēl daudz labu audzēkņu!