– Kāds bija jūsu ceļš uz sportu, un kā nonācāt tieši līdz distanču slēpošanai?
– Es nāku no ļoti skaistas vietas – Ērgļiem, kas atrodas Vidzemes augstienē. Varbūt smieklīgi tagad teikt, bet toreiz sniegs ziemās bija vienmēr, turklāt gana daudz. Ērgļos ir tāds Pārsteiguma kalns, kur daudzi dodas slēpot, un savulaik no Rīgas uz Ērgļiem pat kursēja speciāls «slēpotāju vilciens». Mūsu dzimtas mājas atrodas tieši Pārsteiguma kalna nogāzē, un var teikt, ka burtiski esmu uzaugusi uz slēpēm un starp slēpotājiem.
Kad biju maza, bērnudārzā negāju – dzīvojos un augu brīvā dabā, bet ziemās visu laiku slēpoju. Protams, tajos laikos nebija pieejams tik skaists un ērts inventārs kā tagad, sākumā vispār bija vienīgi koka slēpes. Neraugoties uz lielo laika apjomu, ko pavadīju uz slēpēm, nevaru teikt, ka uzreiz kļuvu par slēpotāju.
– Pirms sākāt trenēties, vai jau bijāt apguvusi slēpošanas pamatus? Varbūt kāds, piemēram, tētis, jau iepriekš bija iemācījis, kā pareizi jāslēpo, kādām ķermeņa kustībām jābūt?
– Slēpošana ir mūsu ģimenes gēnos. Arī mani brāļi un māsa, kā arī mans tēvs un viņa brālis savulaik bijuši aktīvi slēpotāji. Viens no tēva brāļiem kādreiz arī startējis Latvijas izlasē. Pamatus apguvu agrāk, bet to, kā kustēties ātri un pareizi, tiešām iemācījos tikai tad, kad sāku nopietni trenēties.
Sākumā distanču slēpošanā bija tikai klasiskais solis, bet vēlāk ienāca arī slidsolis. Inventārs gan bija primitīvs – vienkārši zābaki, parastas slēpes, taču tas netraucēja slēpot arī slidsolī. Mācoties kādā ceturtajā klasē, sapratu, ka gribu nopietni trenēties distanču slēpošanā. Starp labākajiem nonācu ļoti ātri, jo arī tajos laikos tika veidotas jauniešu izlases, un jau 16 gadu vecumā biju Latvijas izlasē.
– Kur trenējāties – Ērgļos?
– Jā, turpat uz vietas sāku trenēties pie trenera Ivara Budzes. Vēlāk parādījās treneris Rīgā – Leons Lovins, kurš sapulcēja talantīgus bērnus no dažādiem Latvijas reģioniem. Iemesls vienkāršs – šiem jaunajiem talantiem savās mazpilsētās nebija komandas, tāpēc viņi nevarēja tik veiksmīgi trenēties iemīļotajā sporta veidā. Tādā veidā mēs, meitenes no dažādiem reģioniem, kļuvām par sava veida Latvijas jauniešu izlasi. Kopā trenējāmies, braucām uz nometnēm. Treniņprocess bija smags, jo distanču slēpošana prasa milzīgu izturību un ļoti lielu treniņu darba ieguldījumu. Brīvs mēnesis bija tikai marta beigās un aprīlī, bet pārējā laikā – nepārtraukta gatavošanās. Tā tas ir arī mūsdienās – slēpotāji un biatlonisti trenējas praktiski visu gadu.
– Ko tolaik darījāt vasarā?
– Slēpojām pa asfaltu. Arī toreiz jau bija rollerslēpes, tikai krietni savādākas nekā tagad. Vienas man vēl laukos glabājas. Braucām tieši tāpat kā šobrīd, tikai tās nebija tik ātras, tādēļ pašiem vajadzēja kājas ātrāk kustināt.
– Vidusskolu arī pabeidzāt Ērgļos?
– Jā, absolvēju Ērgļu vidusskolu, pēc tam iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē. Tur varēja apgūt gan ģeogrāfijas skolotāja, gan sporta skolotāja specialitāti. Piecus gadus studēju un ieguvu diplomu ar trim kvalifikācijām – ģeogrāfs, ģeogrāfijas skolotājs un sporta pasniedzējs. Par sporta treneri es kļuvu vēlāk.
– Ko iesākāt pēc augstskolas beigšanas?
– Tā kā radās iespēja turpināt izglītību, es devos mācīties uz Vāciju, kur studēju tūrisma biznesu. Kā jau dzīvē gadās, dažādu neparedzētu apstākļu dēļ plāni mainījās, un es ar vērtīgu pieredzi atgriezos atpakaļ uz dzīvi Latvijā.
– Minējāt, ka 90. gados startējāt arī Latvijas izlasē. Kā veicās sacensībās izlases sastāvā?
– Pēc tam, kad nonācu valsts izlasē, turpināju cītīgi trenēties un startēt līdz pat studiju gadiem, bet pēc tam sacensību skaits saruka. Man izdevās piedalīties trijos Pasaules kausa posmos, taču tas bija 90. gadu vidū, lielajā pārmaiņu laikā, kad finansējums startiem bija jāmeklē pašiem. Sponsorus nebija viegli atrast, un bieži vien iespējas trenēties un piedalīties sacensībās noteica tieši pieejamais finanšu daudzums.
– Kā nonācāt līdz Ikšķilei un darbam skolā?
– Kad atgriezos no Vācijas, mums Ikšķilē piedāvāja īrēt dzīvokli. Var teikt, nokļuvām šeit netīšām. Tepat piedzima abi mani bērni, un tāpēc nolēmām palikt Ikšķilē arī turpmāk. Ar laiku sapratu, ka gribu aktīvi darīt to, kas tīk manai sirdij, un tā sāku strādāt Ikšķiles Brīvajā skolā.
– Kā iegrozījās dzīve pēc tam, kad uzsākāt darbu šajā skolā?
– Ikšķiles Brīvajā skolā strādāju jau 14 gadu. Arī distanču slēpošana pie mums ir ļoti attīstījusies, sākot jau no pašiem mazākajiem pirmsskolas bērniem līdz pat skolēniem – visi iemācās slēpot. Man ir paveicies, ka šeit es varēju darīt to, kas patīk. Sākumā biju tikai sporta skolotāja, bet vēlāk kļuvu arī par treneri tieši distanču slēpošanā. Iespēja mācīt slēpošanu bija galvenais iemesls, kāpēc apguvu trenera profesiju. Tā ir kā sava veida misija – dot tālāk to, ko protu vislabāk!
– Ar ko nodarbojaties šobrīd, neskaitot pienākumus Ikšķiles Brīvajā skolā?
– Esmu distanču slēpošanas trenere, mācu bērniem slēpot. Ar Ogres Biatlona kluba treneri Jēkabu Nākumu esam vienojušies, ka es palīdzu, īpaši pašiem mazākajiem, apgūt pirmās iemaņas slēpošanā, piemēram, kā kāpt uz slēpēm un sākt pārvietoties ar tām. Viņš savukārt māca audzēkņiem gan slēpošanu, gan šaušanu. Šaušana nav mans lauciņš, tur es nejaucos iekšā, nodarbojos tikai ar slēpošanu.
– Varbūt kāds no audzēkņiem jau ir guvis vērā ņemamus panākumus?
– Jā, vairāki bērni pie manis ir sākuši apgūt pirmos soļus slēpošanā, bet vēlāk esmu centusies viņus novirzīt tālāk, jau uz profesionālo sportu. Praktiski nav svarīgi, kādu sporta veidu viņi dzīvē izvēlas, galvenais, lai viņi sportotu no sirds un tas viņiem pašiem patiktu. Piemēram, viens no viņiem ir Henrijs Beinārs. Viņš sāka trenēties pie manis, kad mācījās Ikšķiles Brīvajā skolā, vēlāk nonāca Ogres Biatlona klubā un jau ir kļuvis par Latvijas čempionu slēpošanā V12 grupā. Jāņem vērā, ka biatlonā mazākajiem šautenes vēl nav, viņi sāk praktiski tikai ar slēpošanu. Vēlāk, kad vecums un iespējas ļauj, nāk klāt arī šaušana. Tagad Henrijam jau ir arī sava šautene, un ceru, ka viņš turpinās sasniegt augstus rezultātus.
– Droši vien jūsu bērni arī nodarbojas ar sportu?
– Jā, abi ir sportisti. Dēlam Ivaram Mackevičam patlaban ir 22 gadi, bet meitai Indrai Mackevičai – 19. Indra ir viena no spēcīgākajām Ogres novada vieglatlētēm. Interesanti, ka viņa prot ne tikai teicami skriet, bet arī lieliski slēpot. Arī Ivars labi slēpo. Ja Indra kādreiz aizietu no vieglatlētikas un izvēlētos distanču slēpošanu, tad esmu pārliecināta, ka viņa būtu arī ļoti laba slēpotāja.
– Kādā veidā Indra nonāca vieglatlētikā? Varbūt jūs pamudinājāt?
– Ne īpaši. Es viņai ļāvu brīvi izvēlēties. Indra jau bērnībā ļoti labi skrēja. Arī dēls nodarbojās ar vieglatlētiku. Tā bija viņu izvēle, bet mans kā mammas pienākums – atvest viņus uz treniņiem un aizvest uz mājām.
– Vai bērni vēl dzīvo kopā ar jums?
– Jā, visi joprojām kopīgi dzīvojam Ikšķilē.
– Kā ir būt augstas klases sportistes mammai – ņemot vērā nepārtraukto treniņu un sacensību režīmu?
– Kā sportu izprotošai mammai man ir viegli. Indrai ir lielisks treneris (Zigurds Kincis – I. N.), tāpēc mans uzdevums – tikai atbalstīt meitu un būt līdzās, kad nepieciešams. Treniņu procesā es neiejaucos.
– Droši vien rūpējaties arī par meitas uzturu, lai Indra saņemtu pilnīgi visu, kas sportistam vajadzīgs?
– Protams. Tā ir mana atbildība – lai viņai nekā netrūktu. Manuprāt, mums tas ļoti labi izdodas.
– Varbūt Indrai pirms sacensībām sniedzat kādu papildu motivāciju, palīdzat koncentrēties?
– Es vienkārši cenšos klusējot būt līdzās. Dažreiz nevajag neko teikt – pietiek apskaut un ļaut atbrīvoties no stresa. Īpašu rituālu mums nav, bet dažreiz viņai ir īpaši svarīgi, lai es būtu tuvumā. Tādos brīžos pajautāju, vai vajag kādu uzmundrinājumu un ko tieši viņa vēlas.
– Kā sporta gaitās veicas dēlam?
– Skolas gados viņš arī bija labs sportists, ieguva medaļas Latvijas čempionātos. Tad, kad Ivars iestājās augstskolā, viņš vairs nespēja trenēties profesionālā režīmā, bet turpina sportot joprojām, tiesa, vairāk hobija līmenī – skrien, trenējas, bet vairs nepiedalās augstākā līmeņa sacensībās. Man kā mammai vienalga ir patīkami redzēt, ka viņš saglabā aktīvu dzīvesveidu un turpina sportot.
– Tagad nedaudz par ko citu. Kā pavadīāt brīvo laiku, kādiem hobijiem dodat priekšroku?
– Mans interešu loks ir gana plašs, bet tas saistīts galvenokārt ar dažādām aktivitātēm. Labprāt patīk doties pārgājienos, pastaigās, ceļojumos. Tie vairāk ir ģimeniski izbraucieni. Ar tūrisma maršrutu un ekskursiju plānošanu neesmu nodarbojusies, bet savulaik kopā ar bijušo vīru izveidojām ģimenes uzņēmumu – tūrisma ziņu portālu Travelnews.lv. Viņš šo portālu turpina vadīt joprojām.
– Tūlīt sāksies kārtējais mācību gads. Ko jaunu tas nesīs jūsu kā treneres un skolotājas darbā?
– Turpināšu strādāt ar mazākajiem bērniem Ogres Biatlona klubā. Ir izsludināta audzēkņu uzņemšana arī manā grupā, kur darbojos ar mazajiem sportistiem vecumā no pieciem līdz septiņiem gadiem. Tāpat strādāju arī kā interešu izglītības pedagoģe Ogres novada Sporta centrā. Man ir divi pulciņi – pirmajā paredzēta bērniem distanču slēpošana un krosa skriešana, bet otrajā uzsvars tiek likts uz vispusīgas fiziskās sagatavotības attīstīšanu. Kā jau interešu izglītības pulciņos ierasts, uz tiem nāk bērni, kas neplāno nodarboties ar sportu profesionāli, un mans galvenais uzdevums ir motivēt viņus kustēties un atklāt arī kāda bērna sportiskos talantus. Abu pulciņu nodarbības notiek Zilajos kalnos, vienmēr svaigā gaisā.
– Kā izdodas pilnvērtīgi trenēties slēpošanā, ja pēdējos gados sniega gandrīz nav?
– Lai ne ilgi, bet tomēr sniegs ir katru gadu. Turklāt Ogres Zilajos kalnos no Kalnāju krustojuma uz Ogres pusi sniegs turas ilgāk, trase regulāri tiek savesta kārtībā, tas ļauj mums arī ilgāk slēpot. Tāpēc mēs galvenokārt trenējamies tieši Zilajos kalnos. Protams, ļoti noderētu mākslīgā sniega pūtēji, lai trase būtu izmantojama vēl ilgāk.
– Kā var noprast, jūsu kā slēpošanas treneres galvenais uzdevums – lai bērni pamēģina un saprot, vai konkrētais sporta veids patīk.
– Tieši tā. Mans mērķis ir dot iespēju visiem. Kādreiz meita neizpratnē jautāja – kā tas var būt, ka mani klasesbiedri neprot slēpot? Izrādījās, ka ne visās skolās slēpošanu māca. Skaidrs, ka daļa jauno censoņu ar laiku pārtrauks slēpot un izvēlēsies kaut ko citu. Taču iemācīties slēpot ir tāpat kā apgūt braukšanu ar velosipēdu – iemaņas nekad nepazudīs! Varbūt vismaz dažiem šis sporta veids iepatiksies tāpat kā savulaik man, viņi kļūs par augstas klases slēpotājiem un sacentīsies augstākā līmeņa sacensībās. Tas ir katra trenera sapnis.
