Madlienas volejbols ir leģendāru sporta personību, lielu notikumu, sacensību bagāts. Varētu likties, ka nevietā, bet tomēr īsti vietā pieminēt, ka pavisam nesen mūžības ceļos pavadījām Ogres novada, Meņģeles, Taurupes un Madlienas leģendāro, volejbola spēles un tās psiholoģiju smalki zinošo, lielisko komandas draugu un draugu vispār Gunti Ozoliņu. Tā sakot, bez cieņas pret pagātni nav nākotnes. Droši varam teikt, ka Gunta volejbola devumu Madlienai godam turpina Rita Pučekaite, Miervaldis Līcītis darbā ar jauniešiem skolā: Miervalža, tautā labvēlīgi dēvētā Mieriņa, trenētie jaunieši piedalās valsts mēroga līgas sacensībās. Ļoti cerams, ka ar laiku viņi ienāks Rolanda vadīto pieaugušo apritē un, kas zina, iesakņosies Madlienā, un sports sitīs vēl augstāku vilni.

Volejbola festivāls bija iecerēts drusku agrāk, bet iztraucēja vētra. Arī šodien, 5. septembrī, vēji trenkā aizdomīgus mākoņus. Kad piezvanu Rolandam, viņa enerģiskā, nešaubīgā balss atbild dzidri: «Viss notiks, kā paredzēts – ārā, skolas stadionā!» Braucienā uz turieni tomēr viegli «miglā asaro logs». Pa ceļam ieraugu senu draugu, kas pagalmā mazgā mašīnu. Joka pēc uzsaucu: «Ko tu dari? Kāpēc mazgā autiņu, tas tak ir uz lietu?!» Valdis attrauc: «Taisnība! Labi, viss, beidzu! Laiciņš būs uz goda!»

Un tā arī bija! Festivālam tās dažas lāses pirms un vēlāk neko neiztraucēja. Simpatizē šī sporta notikuma nosaukums – festivāls, tas notiekošajam piešķir noslēpumainības, svētku, svinīguma gaisotni. Vai nav jauki – volejbola un to draugu svētki?! Afiša aicina uz kvalitatīvu volejbolu un to arī garantē. Simpatizē tas, ka sacensības ir absolūti pašu iniciatīva, kur katra komanda svētku norises labā no brīva prāta rīkotāju «kolektē» iemaksā nelielu dalības maksu: tāds festivāls arī kaut ko maksā… Sevišķi jauki, ja «paši pūšam, paši degam un nodokļu maksātāju kasi nekādi nepurinām». Tā ir īsta sabiedriskā organizācija, kura ar saviem «varoņdarbiem» nemēdz lielīties, sports arī ir īsts, un nav tā imitācija. Svētkiem uz stadiona zāliena ierīkoti 3 volejbola laukumi ar precīzām līnijām, krāsainiem tīkliem, antenām tīklu galos, kas ir gana svarīgi, jo spēles var notikt raiti un komandām rindā nav jāstāv. Apsolīts, ka labākajai vīriešu komandai – naudas balva no uzņēmuma «MichaBeauty»!

Nav pirmā reize, kad vairāk par rezultātu interesē pati spēle. Apstākļi visiem vienādi, bet ar slideno mauriņu galā jātiek katram individuāli. Augumā slaidi jaunekļi, arī tādi, kuriem līdz diviem metriem daudz netrūkst. Ar neapbruņotu aci redzams, ka nav iesācēji. Uz laukuma visi saprotas no pusvārda, nekādu domstarpību, nevajadzīgu saucienu. Ikviens ievēro svarīgo nosacījumu, ka pirms spēles kārtīgi jāiesildās. Atminos no saviem volejbola gadiem, ka pēc iesildīšanās ne vien ātrums cits, bet arī lēciena augstums par saviem 10–15 centimetriem lielāks. Spēles tiesā un punktus skaita paši dalībnieki, bet rezultātu kopā vilkšana, spēļu izkārtojums un secība – Rolanda ziņā. Volejbols ir īsti aristokrātiska un demokrātiska spēle: nekādu asumu, komandām pa vidu tīkls un nerakstīta draudzība, labvēlība. Ja kādam gadās «iebraukt» tīklā, vainīgais vaļsirdīgi paceļ roku. 

Liekas, ka slapjā zālīte nav traucēklis dinamiskai spēlei. Visi raujas vaiga sviedros, katrs jebkurā situācijā zina savu vietu uz laukuma. Kad bumba spēlē, visi nemitīgā kustībā, jo zināms labi: ja nebūsi gatavs zibenīgi skriet, izkustēsies par vēlu un līdz bumbai netiksi. Saprotams arī tas vecais likums, ka nepaņemamu bumbu nav: ja sāksi rēķināt, arī paņemamu nepaņemsi… Visbeidzot, uz laukuma vairāk jādomā, nekā jāspēlē: ne velti volejbolisti smej, ka jāspēlē ar galvu, nevis bumbu. Brīžam trāpa pa lietus šaltij, bet spēles turpinās. Ja jāsaka godīgi, tad tas tur augšā uzvedās godam: festivāls izdevās. Spēles no malas acīgi vēroja Karlīna, ar kuru ātri atradām kopīgu valodu un pat iedraudzējāmies. Viņa uzaicināta par video ierakstu filmētāju, meitenes rīcībā moderna video, foto aparatūra, dronu ieskaitot. Laipni atsaucās uz lūgumu kādu labu bildi atsūtīt arī šo rindu autoram. Savu solījumu Karlīna izpildīja savlaikus un apzinīgi.

Sacensību rezultātu komentēšanu kā allaž vēlīgi uzņemas pats galvenais tiesnesis Rolands Kļaviņš: «Lai arī sākotnēji pasākums bija paredzēts 22. augustā, laikapstākļiem sanāca cits plāns, un vētras dēļ sporta pasākumu nācās pārcelt uz 5. septembri. Arī šoreiz prognozes neko sausu nesolīja, bet viens bija skaidrs – pasākums notiks jebkurā gadījumā! Un 7 bezbailīgākās komandas ieradās un bija gatavas spēlēt spēli, ko iemīļojuši un mīl. Vīriešu konkurencē startēja 4 komandas, bet MIX grupā – 3. Jau no paša sākuma bija skaidrs, ka izteiktu favorītu nav. Lai gan «VK Blice» uzvarēja vīriešu grupā pirmajā posmā, šoreiz visas komandas bija ļoti spēcīgas un jebkura no tām varēja cīnīties par vietu finālā. Pēc grupu spēlēm pirmajā vietā ierindojās komanda «VIP», otrie – «mscentrs.lv» (atšifrējuma labad nosaukums sevī ietver Madlienas Sporta centru), trešie – «VK Blice», bet ceturtie – «Salidojums». 

Attēlā: Ar volejbola draugiem Montu un Rolandu

Līdz ar to pusfinālos tikās «VK Blice» pret «mscentrs.lv» un «VIP» pret «Salidojumu». Pirmajā pusfinālā «mscentrs.lv» komanda salūza, un «VK Blice» to pārliecinoši izmantoja, «pārbraucot pāri» «mscentrs.lv» bez lielām problēmām. Arī komanda «VIP» izdarīja savu darbu un uzvarēja komandu «Salidojums». Cīņā par 3. vietu tikās, varētu teikt, pusvietējā komanda «mscentrs.lv» pret rīdzinieku komandu «Salidojums». «Mscentrs.lv» spēja saņemties un trīs setos izcīnīja uzvaru, tādējādi iegūstot 3. vietu. Finālā tikās «VK Blice», kuras sastāvs nāk no Jēkabpils, Jelgavas, Jaunjelgavas un Vecumniekiem, pret «VIP» puišiem no Vecbebriem un Aizkraukles. Finālā «VK Blice» vēlreiz parādīja, kāpēc bija čempioni arī pirmajā posmā, pārspējot «VIP» un izcīnot uzvaru arī Volejbola festivāla 2. posmā! MIX grupā 3. vietu automātiski ieguva komanda «Tosteris», bet finālā tikās «Lauvas» – vietējais Madlienas «ražojums» ar nelielu «piegaršu» no Lielvārdes puses – pret komandu «Bez mīga myužeigi», kuras latgaliskie spēlētāji nāk no Jēkabpils un Rēzeknes. Šoreiz «Lauvas» parādīja savu raksturu un to, kurš ir saimnieks Madlienā, uzvarot finālā un izcīnot 1. vietu!»

Nevarēju nepajautāt Rolandam par saviem īstākajiem balstiem svētīgajā sporta misijā: «Mans lielākais balsts ir mana sieviņa Aiga. Uzmundrina daudzi, bet kā sevišķi jūtamu atbalstu noteikti var piesaukt Kultūras namu, Andi Bičevski un Mareku Liepu. Vienmēr, kad lūdzu, palīdz, cik vien var, izprintē visu, kas vajadzīgs, iedod mikrofonus, tumbas, nojumes, galdus utt. Nekad nav atteikuši palīdzību. Protams, arī pagasta pārvalde ar Ingu Elmi un skola ar Valdi Kušniru priekšgalā lieli palīgi. Gan telpas, gan stadionu bez šķēršļiem atļauj izmantot un visiem pasākumiem dod zaļo gaismu. Varētu teikt, ir ļoti paveicies, ne reizi nav bijusi atbilde nē, nevar, vienmēr ir: jā, Roland, darām! Netrūkst uzmundrinošu vārdu, pagasts palīdz ar kausiem un medaļām.» 

Lietiņš, savu nolīņājis, pieklājīgi atkāpās. Starp mākoņiem pašķīrās gaisma, kas apspīdēja kuplo laureātu pulku. Festivāls beidzies. Lai dzīvo festivāls un sporta censoņi!