– Mums vienam skolotājam 80 gadi, tak nošpricējās! Sieva teica nē, šis nepaklausīja. Aizbrauca vēl vakarā uz veikalu, nopirka ēdienu, bet naktī viņu aizrāva prom ar ātrajiem. Pagalam bij. 

Pie otras auss sēdēja trīs vidusskolas vecuma daiļavas – spēlēja kārtis, staipīja krūšturus un muldēja niekus tādā pidžinā, ko saprot tikai viņas pašas. Piepeši dūšīgā piecēlās, paostīja kārno un nobļāvās.

– Tu faking smirdi. Tu vispār vakar mazgājies?

– Sure. Fak jū.

Sēņu omēm tas bija iemesls no kovida apspriešanas pārmesties uz jaunatnes politiku valstī.

– Tie jaunie cilvēki taču ir viens ārprāts. Es vispār nesaprotu, kāpēc tās skolas vispār ir vajadzīgas. Viņi taču latviešu valodu nezina! Elementāras lietas. Nezina, kas ir bērzs! Runā tikai angliski un lamājas. 

Par to bērzu tante paziņoja tik skaļā un zīmīgā balsī, lai arī sīkās bekas sadzird. Taču bekas nelikās traucēties. Tikai sajauca kārtis un...

– Pagnaļi, next.

Spēle varēja turpināties. 

Tikmēr otrai sēņu omei jau bija apnikušas gan ceļabiedres aprakstītās kovida šausmas, gan mūsdienu jaunatne. Stulbums patiešām ir kaitinošs jebkurā vecumā. Un viņa pārgāja vispirms uz sarunu par senioru diētām, jo 

– Nav jau slikti ieēst speķīti, kā tas kuņģa dakters mācīja.

– Un tad jau arī konjaciņu var – pa drusciņai, otra piebalsoja.

Tā īsinot laiku, tuvojās vajadzīgās pieturas, tāpēc omes arī par vilcieniem parunāja.

– Vispār es pirmo reizi braucu ar vivi. Atceros vēl veco čukčukbānīti. Paši durvis vaļā vērām.

– Tagad tik atcerieties to pogu nospiest, citādi neatvērsies, iestarpināja otra.

– Toreiz cilvēki, uz Rīgu braucot, dziedāja. Bet vivis arī neko nekait. Jābrauc vēl!

– Jā, jā! Un, paskatieties, saulīte arī uzspīdēja. Būs jauka diena!

Beidzot arī nīgrā beku sieva bija atmaigusi un paunojās uz izeju.

Vidusskolnieces tikām jau bija izkāpušas vienā pieturā, sēņu omes izkāpa nākamajās – katra savā. Bet es braucu tālāk. Jo man patīk braukt ar vilcienu.