Ansambļa “Harmonija Rīgai” vadītājs Ārijs Šķepasts stāsta, ka kolēģe Ilze Valce viņu mudinājusi uzrakstīt aranžiju dziesmai no filmas “Ezera sonāte”, kuru latviešu kino pazinēji asociē ar frāzi “Klausoties frančus, es ģībstu”. Tā kā pie oriģinālnotīm ticis tikai pēc kāda laika, liels bijis viņa pārsteigums, ka teksta autors ir Imants Auziņš. Sazinoties ar dzejnieka meitu Irēnu Auziņu, lai noskaidrotu, kad un kādos apstākļos viņas tētis ir sarakstījis šo dzejoli, saņēmis atbildi: “Mans tētis nekad nav rakstījis franču valodā.”

Viņa atsūtījusi oriģināldzejoli, piebilstot, ka tā atdzejotāja varētu būt Maija Silmale. Tā nu divu latviešu – tulkotājas Maijas Silmales un komponista Imanta Kalniņa – talants ir radījis īstu franču šansonu ar latviskām saknēm, kas ikvienam klausītājam bez kādām šaubām asociējas ar Francijas mīlestības un brīvības atmosfēru.

Kas ir ekstrēmākais, ko dzīvē esat darījis?
Pamatskolas laikā man uzticēja cūkas kaušanas laikā savākt asinis. Tā kā nekad nevarēja paredzēt, kā kaujamais savā pēdējā brīdī uzvedīsies, šo pasākumu reizēm varēja dēvēt par “asins ķeršanu”. Un tas viss tādēļ, lai vecāmāte pagatavotu izcilas asinsdesas.

Viens no aizkustinošākajiem brīžiem dzīvē?
Noteikti manas kāzas. Kā arī abu bērnu nākšana pasaulē.

Kas jūs iedvesmo darbam?
Ja darbs ir labs, tad tas spēj iedvesmot pats par sevi.

Jūsu veselīgie ieradumi?
Riteņbraukšana un makšķerēšana.

Jūsu kaitīgie ieradumi?
Pamosties pusnaktī un izēst pusi burkas ievārījuma, lai pēc tam atkal saldi aizmigtu.

Vērtīgākā atziņa, ko dzīves laikā esat guvis?
Neviens no mums nepaliek jaunāks.

Grāmata vai filma, ko ieteiktu citiem?
Neieteikšu. Ar šo ir jābūt piesardzīgam, jo katram ir sava gaume.

Kādu mūziku klausāties?
Visu, kas skan “Radio Klasika” programmā “Neakadēmiski”.

Jūsu neprātīgākais, spontānākais pirkums?
Nejauši nopirku sieviešu bikses.

Vieta un laiks, kurā gribētu dzīvot.
Noteikti Latvijā un pirmskara laikā, 20.–30. gados. Man ļoti patīk tā laika mūzika.