– Minējāt, ka Rīgas Tehniskajā universitātē apgūstat siltumenerģētiku un siltumtehniku. Ar ko šī tēma jūs piesaistīja? Šķiet, tā ir īpaši aktuāla pašlaik, kad mums pamazām būtu jāatsakās no fosilā kurināmā.
– Brīdī, kad man bija jāizvēlas studiju programma, tēma par kurināmo Latvijā bija ļoti aktuāla. Vēl šī tēma piesaistīja ar to, ka, visticamāk, karjera šajā nozarē man tiešām būs nodrošināta. (Smaida.) Šajā programmā nemācās īpaši daudz cilvēku, līdz ar to biju pārliecināts, ka mana izvēle būs pareiza. Arī mana mamma atbalstīja šo izvēli.
– Domāju, ka lielai daļai cilvēku par šo tēmu ir visai aptuvens priekšstats, tādēļ – cik interesanti ir studēt šajā specialitātē?
–Pirmais studiju gads bija ļoti teorētisks, jo apguvām eksaktos bāzes priekšmetus – matemātiku un fiziku –, kuri tika “pievilkti” no vidusskolas laikiem, turklāt līmenis atšķirībā no vidusskolas tiešām bija iespaidīgs. Tāpēc pirmajā gadā matemātikas dēļ atbira apmēram puse manu studiju biedru. Ja runājam par pašu programmu, kādreiz vairāk tika spiests uz to, kā varētu efektīvāk izmantot tieši fosilo kurināmo – dabasgāzi, dīzeli un tamlīdzīgi –, pašreiz prioritātes vairāk ir siltumsūkņu tehnika, saules paneļi, saules kolektori, vārdu sakot, viss, kas ir darbināms ar elektrību.
– Studējot droši vien esat domājis par to, cik viegli vai grūti būs Latvijā ieviest tieši šos enerģijas veidus.
–Pozitīvi ir tas, ka Latvijā ir hidroelektrostacijas, kas nodrošina 36 procentus no visas nepieciešamās elektroenerģijas. Līdz ar to, ja runājam par Zaļo kursu un tā mērķiem, Latvija ir salīdzinoši labā pozīcijā. Taču tālākie ieguldījumi šajā posmā tuvākajā nākotnē ir tik lieli, ka vismaz tuvākajā laikā Latvijai nav reāli kļūt pilnīgi klimatneitrālai.
– Ja pabraukā pa Eiropu, vēja parki ir sastopami gandrīz visur, savukārt Latvijā par to celtniecību joprojām diskutē, jo tiek uzskatīts, ka tie nav vajadzīgi…
–Latvijā zemes ir tik, cik ir, līdz ar to – lai kur arī vēja parkus celtu, kādam tie būs redzes laukā, vienalga – jūrā vai jūras krastā. Ja jūs jautājat manu viedokli, es uzskatu, ka vēja parki ir vajadzīgi, es tos redzu tikai kā investīciju. Protams, vienmēr tie kādam ietekmēs dzīvi, taču bez siltuma un elektrības mēs tomēr neiztiksim.
– Teicāt, ka karjera jums šajā specialitātē ir nodrošināta. Varbūt jau esat domājis par to, kur strādāsiet pēc studiju beigšanas?
–Man ir jāstudē trīs gadi, ceturtais jau būs prakse, līdz ar to pēc studijām saņemšu gan inženiera, gan siltumenerģētiķa un siltumtehniķa diplomu. Pēc augstskolas beigšanas, visticamāk, turpināšu studijas maģistrantūrā. Savukārt karjeras ziņā vairāk skatos nevis uz apkures nodrošināšanu mājsaimniecībām, bet vairāk uz uzņēmumiem, kas nodarbojas ar industriālajiem siltumsūkņiem. Tiešām domāju tēmēt uz kaut ko tādu vai arī uz privāto sektoru, kur veidotu plānus un idejas, kā attīstīt zaļās enerģijas ieviešanu Latvijā. Tiesa, paskatoties uz pašu mācību programmu, šķiet, ka mūs pašreiz gatavo darbam, piemēram, “Latvenergo” vai termoelektrocentrālēs.
– Kāda ir studenta ikdiena, un vai arī jums, tāpat kā daudziem citiem studentiem, nākas apvienot mācības ar darbu?
–Mācos klātienē, pilna laika budžeta vietā, bet paralēli strādāju par viesmīli. (Smaida.) Apvienot mācības ar darbu ir grūti, īpaši pirmajā studiju gadā, un es neieteiktu nevienam to darīt. Bet, ja gribas sevi pamocīt, to var droši darīt! (Smejas.) Pirmais mācību gads bija izaicinājums, jo klātienē lekciju apmeklējums ir obligāts, un man tas šķiet pilnīgi pareizi, lai pēc vidusskolas nebūtu pilnīga patvaļa. Tāpēc pirmais gads, kad nācās apvienot mācības ar darbu, nebija viegls, taču tagad ir vieglāk, jo lekciju slodze arī ir samazinājusies.
– Kāpēc izvēlējāties piestrādāt tieši viesmīļa profesijā?
–Tāpēc, ka darbs pārsvarā ir vakaros un naktīs, līdz ar to tas nepārklājas ar lekcijām un ir vieglāk savienojams. Sākotnēji mani šajā darbā iebīdīja, un vispār tas notika ļoti spontāni. Taču nākamajā mācību gadā – tas būs ceturtais semestris –, es gribētu pastrādāt darbu, kas ir saistīts ar manu studiju jomu – apkuri vai siltumenerģētiku.
– Kā šajā laikā, kad tepat blakus jau trešo gadu plosās karš, jūtas jaunieši, un cik daudz Ukrainā notiekošais ietekmē jūsu dzīvi?
–Nenoliedzami, tas, ka karš turpinās tik ilgi, nogurdina visus, un sarūk arī atbalsts Ukrainai, jo neredz to, ka, nosūtot palīdzību ukraiņiem, viņi uzreiz tiek tālāk. Taču, būdams Latvijas patriots, es ļoti labi apzinos to, cik svarīga ir ukraiņu uzvara pār Krieviju. Un visi mani draugi ir ar tieši tādu pašu nostāju. Strādājot par viesmīli, reizēm gadās dzirdēt no apmeklētājiem kādu patiešām stulbu komentāru, un man tas šķiet ļoti nepieņemami.
– Esat arī zemessargs. Šķiet, arī šis dienests prasa pilna laika iesaisti?
–Par šo, ņemot vērā pašreizējo situāciju, īpaši nevaru runāt. Bet, jā, esmu zemessargs.
– Ja pienāks brīdis, kad mums būs jāaizstāv sava zeme – lai gan, cerams, tāds brīdis nepienāks –, jūs būsiet gatavs to darīt?
–Noteikti! Man nebūtu divu domu par to. Esmu pārliecināts, ka arī mani draugi un paziņas, kas dienē Zemessardzē, domā tāpat.
– Vai ikvienam Latvijas vīrietim vajadzētu iziet apmācību, piemēram, Zemessardzē, ņemot vērā pašreizējo ģeopolitisko situāciju?
–Manuprāt, tas attiektos vairāk tieši uz jauniešiem – piemēram, obligātais valsts aizsardzības dienests, kas tika ieviests pirms kāda laika. Manuprāt, tā ir ļoti laba opcija, un var lieliski redzēt atsaucību – manuprāt, pēc obligātā laika vairāk nekā puse jauniešu palika militārajā dienestā. Bet, jā, uzskatu, ka obligātais valsts aizsardzības dienests vai jebkādas citas apmācības – tas, manuprāt, būtu pilnīgi normāli jebkuram puisim. Īpaši, ja to ļauj veselības stāvoklis. Jo tas, ko redzu, piemēram, Rīgas jauniešos, man liek reāli aizdomāties par to, kas ar mums notiks pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem, kad mēs būsim tie, kas vada šo valsti. Man pagaidām to visu – dienestu Zemessardzē un mācības – ir izdevies veiksmīgi apvienot.
– Minējāt, ka jūs uztrauc jauniešu vidū valdošās tendences.
–Man šķiet, ka pamazām zūd konservatīvās vērtības, varu pat minēt konkrētu piemēru, kas man šķiet acīm redzams – ka starp puišiem, kas staigā pa Rīgas ielām, tu neredzi nevienu, kurš patiešām būtu vīrišķīgs. Mans sacītais vairāk ir tēmēts uz LGBT kustību un tās ietekmi, un tiešām vajadzētu vairāk padomāt par to, ko darīt, lai jaunieši atkal kļūtu vīrišķīgi.
