Kas tevi motivēja labāk apgūt latviešu valodu?

Aptuveni pirms trīs gadiem no Daugavpils pārvācos uz Rīgu. Nebija tā, ka es atbraucu un uzreiz sāku mācīties latviešu valodu. Vienā brīdī sapratu, ka kaut kas ir jāmaina, ja es gribu turpināt šeit dzīvot. Saparatu, ka nejūtu, ka mums ar sievu ir normāls nākotnes plāns. Lai mēs uzbūvētu valsti, kurai ir nākotne, mums katram tajā ir jāiegulda. Tas jādara ne tikai politiķiem, ierēdņiem, medijiem, bet gan katram pašam. Es kā sabiedriski aktīvs cilvēks uzdevu pats sev jautājumu: ko daru es? Sapratu, ka no manas puses (kā cilvēka, kurš nāk no krievvalodīgo vides) vislielākais ieguldījums būs pārvarēt sevi un sāk runāt latviešu valodā. Man bija šaubas, ka runāju ar kļūdām un tamlīdzīgi, bet savā galvā noformulēju to, ka tas būs pirmais solis, lai es izrādītu cieņu pret valsti un palīdzētu valstij saglabāt tās kodolu un pamatu. Jo cik daudz cilvēku pasaulē vispār zina latviešu valodu? Viņu nav daudz. Es jūtu, ka esmu cilvēks, kurš arī krievvalodīgajiem var vienkārši izstāstīt, kāpēc mums jālieto latviešu valoda, kāpēc mums vajag izturēties pret to ar cieņu.

Kāds bija nākamais solis?

Visgrūtākais ir pirmais solis – tas nav fizisks, bet emocionāls. Tev vajag iekšēji atbildēt uz jautājumu, vai tu to darīsi vai nedarīsi. Pēc tam seko otrais solis. Jau sākotnēji sapratu, ar ko es saskaršos no krievvalodīgo puses. Kad es iekšēji noformulēju mērķi, kāpēc es to darīšu, otrais solis, ko spēru, bija aiziet uz kafejnīcu un pasūtīt latti latviešu valodā. Tad es sapratu, ka man nav baiļu. Pēc tam pienāca diena, kad man pajautāja, kādu pienu es vēlos (smejas). Nezināju, ko nozīmē “kokosriekstu”. 

Vai saskāries ar naidpilniem komentāriem no latviešu un krievu puses pēc tam, kad sāki runāt latviešu valodā? 

Es jau zināju, kas notiks. Pirmkārt, uzreiz samazinājās sekotāju skaits. Pēc pāris dienām man jau bija apzīmēta mašīna ar kečupu. Uz tās bija uzraksts, ka esmu nodevējs, krievu valodā. No latviešu puses vēl joprojām saskaros ar komentāriem, ka esmu Kremļa aģents. Šādus komentārus raksta pat labi zināmi cilvēki. Piemēram, Liāna Langa, bija neizpratnē, kāda iemesla dēļ es vispār sāku runāt latviski. Man šķiet dīvaini, ka latvieši mani kritizē par to, ka es sāku runāt latviešu valodā. Tā ir nepareiza nostāja, kas sašķeļ sabiedrību gan no vienas, gan otras puses. Ja mēs gribam, lai Latvija būtu stipra, mums vajag izturēties ar cieņu vienam pret otru un cienīt, ja cilvēki pasper soli pretī. Iemācīties latviešu valodu bija mans solis, latviešu solis ir cieņa, ko viņi izrāda pret mani. Šobrīd kritikas nav ļoti daudz, tagad jau mani sāk kritizēt par to, ka es palīdzu cilvēkiem tikt galā ar pagalmiem. To, kas būs rīt, atkarīgs no mums, neuztveru kritiku nopietni.

Kā, tavuprāt, vajadzētu rīkoties valodu jautājumā, lai mazinātu sašķeltību?

Ja runājam par krievvalodīgo nostāju, Ir ļoti aprobežoti domāt, ka tu esi daļa no valsts, pret kuru tu neizturies ar cieņu. Ja tu nesaproti, ka dzīvo Latvijā, un šeit valsts valoda ir latviešu, un nevari saprast, ka iestādes komunicēs latviešu valodā, tad laikam nesaproti, kur tu dzīvo. Mums vajag izturēties pret valsts valodu ar cieņu, jo tā ir daļa no mūsu kultūras.

Es valodas dalu divās grupās. Ir valodas, ko izmantoju kā komunikācijas instrumentu. Tā ir krievu, angļu, poļu valoda. Bet ir valoda, kura ir kultūra un komunikācijas līdzeklis, tā ir latviešu valoda. Valoda un kultūra ir tas, kas mums paliks vienmēr. Es jūtu, ka krievvalodīgajiem caur savu ceļu spēšu izstāstīt, cik svarīga ir latviešu valoda. To stāstu savām paziņām, cilvēkiem, kurus satieku. Ar saviem darbiem es parādu, ka nevajag strīdēties par valodu, tas tiešām nav tas, par ko mums jāstrīdas. 

Savukārt latvieši, kuri cīnās ar valodu un domā, ka, aizliedzot krievu valodu, piemēram, “Netfilx” un neļaujot cilvēkiem iespēju izstāstīt savas problēmas ārstiem, tagad uzreiz uzvarēs. Manuprāt, tā ir bērnišķīga nostāja. Tu cīnies ar ko – Putina režīmu vai burtiem? Man tā šķiet mīksta pozīcija. Parādi, kā tu cīnies! Es, piemēram, izgāju Rezervistu militārās pamatapmācības kursu un skatos, ka par valodu cīnās cilvēki, kuri nav izgājuši nekādu militāro kursu un nemaz nav devuši zvērestu. Nu kāds tu esi cīnītājs, ja neesi gatavs aizstāvēt savu valsti fiziski? Tie ir tikai tukši vārdi. Ar režīmu jācīnās, risinot reālas problēmas, ar savu piemēru jāparāda, ka esat stipri. Piemēram, salabojot to pašu Vanšu tiltu, sakārtojot visas “RailBaltic” problēmas. Viņi cīnās ar krievu valodu bankomātos, bet varbūt vērtīgāk būtu pabeigt Vanšu tilta remontu?

Tu minēji, ka nāc no Daugavpils. Vai tu piekrīti tam, ka cilvēki tur gaida Padomju Savienības atgriešanos?

Daugavpilī liela daļa cilvēku sēž un gaida, kad atnāks krievi un atbrīvos viņus, bet paši nezina, no kā atbrīvos. Viņi dzīvo kaut kādos savos sapņos, nostalģijā. Kāpēc viņi to dara? Jo viņi atceras bērnību, domā, ka krievi atnāks, viņi atkal būs jaunāki, dzīve atkal būs skaistāka. Bet daudzi no viņiem nemaz nav bijuši Krievijā un nezina, kā cilvēki tur dzīvo. Esmu bijis Krievijā, un esmu redzējis daudz. Visi nedzīvo tā kā Maskavā vai Dubaijā. Tu iesi uz tualeti, kura ir ārā. Pirms četriem gadiem Baltkrievijas robežā tualete bija ārā, tai nebija durvju, un zemē vienkārši bija caurums. Es ieteiktu cilvēkiem, kuri gaida krievus un baltkrievus, aizbraukt un apskatīties, kā izskatās tualete uz Baltkrievijas robežas. 

Daugavpilī cilvēki dzīvo savā burbulī. Es arī dzīvoju tajā burbulī, kamēr nepārvācos uz Rīgu. Tur saskarsmes ar latviešu valodu vienkārši nebija. Daži no viņiem pat negaida krievus, bet viņi nesaprot, ka atrodas Latvijā. Viņi dzīvo Daugavpilī, savā mazajā valstī. 

Ko, tavuprāt, vajadzētu darīt, lai kaut kas mainītos?

Es ļoti mīlu Daugavpili, bet uzskatu, ka tā ir valsts līmeņa problēma, ka ar viņiem netika uzbūvēta komunikācija savā laikā. Daugavpilī gandrīz neviens latviešu ziņas nelasa un neskatās. Kāpēc? Jo visu laiku viss bija krieviski, tur viss notika krieviski. Tas ir vietējais kultūrkods. Ar laiku cilvēki tur vispār nezinās, ka tāda latviešu valoda pastāv. Manuprāt, būtu jāinvestē nauda skolotājos, lai vispār būtu kāds, kas tur normāli māca latviešu valodu. 

Otrkārt, mums vajag uzbūvēt komunikāciju tur, to es cenšos darīt. Tas nemainīsies rīt, tas nemainīsies aizparīt, tas mainīsies tikai ar paaudzēm. Es iestājos militārajās apmācībās un ceru, ka daudzi no Daugavpils arī aizdomāsies par to, vai viņi ir gatavi aizstāvēt savu valsti.  Neviens no manas ģimenes negaida nevēlas, lai šeit būt Krievija. Dažiem cilvēkiem no manu paziņu loka ir vecāki, kuri tomēr gaida krievus. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju uz militārajām apmācībām. Gribēju, lai katrs, kurš uzzinās, ka tur biju, zina, kāda ir mana nostāja. Es simtprocentīgi šaušu uz katru cilvēku, kurš atnāks ar ieroci pie mūsu valsts robežas, un man nav svarīgi, no kurienes viņš būs. Gribu, lai visi zina, kas es esmu un par ko es esmu.

Kādas ir tavas sajūtas par karu un Latvijas drošību?

Karš notiek neatkarīgi no tā, vai mēs to gribam vai negribam. Ja mēs skatāmies uz vēsturi, tad tas noticis vienmēr. Domāju, ka kara nebūs, jo spēks, kas krieviem bija, tika pazaudēts. Pareizāk sakot, viņi tikai izdomāja, ka viņiem ir spēks, un pats skumjākais – viņi paši tam tic. Vissliktākais ir ticēt tam, ko tu pats esi izdomājis. Bet tajā pašā laikā mēs nevaram atslābt, mums jāsāk būvēt stipra valsts arī drošības jomā. 

Mans bijušais klasesbiedrs, kurš tika smagi ievainots, karojot Ukrainas pusē, lika man uz visu notiekošo paraudzīties no cita skatpunkta. Man bija iespēja paskatīties uz to caur viņa acīm. Tās bija acis, kuras es zinu un kurām es ticu. No medijiem izlasīju, ka viņš ievainots karā. Pēc skolas beigšanas nebijām lieli draugi. Kā sapratu, viņa meitene ir no Ukrainas, un viņš, aizstāvot viņas ģimeni, aizbrauca karot. Pie viņiem atlidoja drons, kurš izmeta granātu. Šķembas, kas atlidoja no granātas, trāpīja viņa kājā. Kad viņu jau sāka glābt, viņam trāpīja vēl viena šķemba. Viņš domāja, ka mirst, bet izdzīvoja. Man bija iespēja uzzināt, kā tur vispār viss notiek. Tas man lika aizdomāties. Es nemaz negribu iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt arī Latvijā, ka kāds varētu mums atņemt brīvību, kultūru, tāpēc viņa pieredze bija papildu motivators iesāties militārajās apmācībās.