Svētdiena, 21.07.2024 23:42
Meldra, Meldris, Melisa
Ceturtdiena, 28. septembris, 2023 13:55

Anda Čakša: Izglītībā nav atpakaļceļa

Antra Gabre
Anda Čakša: Izglītībā nav atpakaļceļa
Foto: LETA, Paula Čurkste
Ceturtdiena, 28. septembris, 2023 13:55

Anda Čakša: Izglītībā nav atpakaļceļa

Antra Gabre

Izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša vērtē, ka ir būtiski mainījusies politiskā attieksme pret izglītības jomu, jo no 1. septembra slodžu sabalansēšanai un atalgojuma palielināšanai pedagogiem piešķirti 33,8 miljoni eiro. “Ir saprotams sabiezējums vai stress ap nozari, bijis daudz notikumu, un tie nevar izlīdzināties visi vienlaikus: satura izmaiņas, pārmaiņas eksaminācijas kārtībā, skolotāju atalgojums,” viņa saka. Par pārmaiņām izglītības nozarē varam runāt jau tagad, bet to rezultātus pilnībā varēsim novērtēt pēc vairākiem gadiem.

– Kā novērst pedagogu atšķirīgo sniegumu, kas nenodrošina kvalitatīvu izglītības procesu? Un cik daudz ir pedagogu, kas to nespēj vai nevar darīt?

– Skolas direktoram ir jāsaprot, kādas ir vajadzības viņa pedagogiem. Ja direktors norāda uz problēmām, piemēram, digitālo prasmju trūkumu, tad Izglītības pārvaldei ir jāpalīdz atrast veidu, kā pilnveidot skolotāju digitālās prasmes, un jāvērtē, kurām skolām un skolotājiem to vairāk vajag, bet kad vajadzīga jau ministrijas palīdzība. Bērni mūsdienās ir citādāki, un skolotāji, kas mācījušies pirms divdesmit gadiem, atzīst, ka viņiem ir vajadzīgas papildu prasmes, lai strādātu ar viņiem. Un nevis tāpēc, ka viņi ir slikti skolotāji, viņiem vienkārši vajadzīgas jaunas prasmes: kādam vajag satura atbalstu, kādam digitālās prasmes, kādam klasvedības atbalstu.


Starptautiskie pētījumi liecina, ka mūsu rādītāji krītas lasītprasmē un rēķināšanā, tātad kaut kas nav labi. Ir pētījums par skolotāju prasmēm un kvalifikāciju, prasmi nodot informāciju, kurā redzam, ka variabilitāte ir ļoti dažāda. Atšķiras skola no skolas un pašvaldība no pašvaldības. Un nevaram teikt, ka jaunie skolotāji ir labi, vecie – slikti. Nē, atšķirības pastāv gan vecuma ziņā, gan vienas skolas ietvaros. Tas nozīmē, ka nevar dot vienu piedāvājumu profesionālajai pilnveidei visiem, ir jābūt mērķētam, skaidram atbalstam katram skolotājam.

– Vai skolotājiem uz 1. septembri bija zināms, kāds būs viņu atalgojums?

– Ja runājam par Ministru kabineta noteikumiem, tad viņi zina darba algas zemāko likmi. Tā kā pašlaik nauda seko bērnam, tad pašvaldības skolēnu skaitu fiksē uz 5. septembri, pēc tam iesniedz ministrijai algu likmes. Bet 75 procenti no iepriekšējā gada atalgojuma jau tiek novirzīts darba samaksai, un septembra beigās būs galīgais aprēķins. Patiesībā skolu direktori ļoti labi zina, kā ar šo situāciju tikt galā. Būtiskākā pārmaiņa manā piedāvājumā ir, ka ejam uz programmu finansējumu, tātad ir zināms, cik daudz stundu ir konkrētajam skolotājam un kāds tam ir finansējums.


– Mērķis par 2500 eiro atalgojumu skolotājam trīs gados ir ambiciozs vai pašsaprotams?

– Es domāju, ka nav ambiciozs, zinot, kur gribam Latviju aizvest. Daudzi starptautiski pētījumi rāda, ka izglītības kvalitāti nosaka pedagoga kvalitāte. Labs pedagogs ir atslēga visam, un iedomāties, ka tirdzniecības vietas pārdevēju bez pieredzes varam dabūt par 1300 eiro un turpināt uzturēt skolotāju par 1200 eiro... Es teiktu, tā ir sevis mānīšana, ka labākie skolotāji nāks strādāt par mazāku algu nekā tirdzniecības vai vēl kādi citi speciālisti. Lielajās skolās skolotājiem jau tagad ir liela slodze, tur atalgojums šobrīd ir 2000 eiro un vairāk. Tas nozīmē, ka 2500 eiro nav tik tālu no tās realitātes, kādu es redzu. Uzskatu, ka šis skaitlis šobrīd ir ļoti reāls. Ja ir lieli mērķi – Latvijai izaugt un būt Ziemeļeiropas zvaigznei –, tad bez labiem skolotājiem tas nav iespējams.

– Tas gan saistīts ar jauno pedagogu sagatavošanu un arī profesijas prestižu.

– Politiķi dod skaidrus signālus. Šajā gadījumā ir nepārprotams signāls, ka skolotāja profesija ir novērtēta, tā ir nepieciešama, saprotot, kāpēc. Mēs arī saprotam, ka ataudzei vai kvalitātei nepieciešams laiks. Dodam iespēju skolotājam būt kvalitatīvi sagatavotam. Ja gribam, lai būtu konkurss uz vienu vietu Pedagoģijas fakultātē un tālāk skolā, tad mēs izvēlamies labākos no labākajiem. Tāds ir mērķis.


– Arī jūs ne reizi vien esat teikusi, ka ir pedagogi, kuri aizvien nezina vai slikti prot latviešu valodu. Cik ilgi pāriešana uz vienotu skolu varētu radīt papildu grūtības, kad kaut kur nebūs pedagogu vai arī viņi runās kroplā latviešu valodā?

– Nenoliedzami, ka pāreja uz vienotu skolu rada grūtības, bet ne visās pašvaldībās. Otra lieta ir pašvaldību un izglītības pārvalžu attieksme pret likumu, kas bija pieņemts jau pagājušajā gadā, un bija skaidrs, ka no 1. septembra būs jāsāk pāreja uz vienotu skolu. Atbalsts skolotājiem, bērniem, vecākiem un skolu ekosistēmas veidošana novadā ir darbs daudzos līmeņos. Protams, ka ar sabiedrību ir jārunā. Ne velti esmu uzsvērusi, ka šoreiz bumba ir latviešu pusē, vai mēs būsim gatavi sūtīt bērnus skolās, kas vēsturiski bijušas mazākumtautību skolas, vai pašvaldība spēs darbu organizēt tā, lai nebūtu nospiedums, ka mazākumtautību skolā nekādi nevar mācīties. Jo bērnam jādod vienādas iespējas neatkarīgi no tā, kur vecāki viņu laiž mācīties. Savukārt vecākiem jābūt drošiem, ka neatkarīgi no tā, kāda skola bija iepriekš, šobrīd bērns tur saņems labāko iespējamo izglītību. Tas ir pašvaldību ziņā, kā veidot vidi skolā, bet jāsaprot, ka bērnam vajadzīgs laiks, lai viņš kļūtu bilingvāls. Tas nenotiks ne pēc mēneša, ne gada.

Jā, sešdesmit četri skolotāji ir atlaisti nepietiekamu latviešu valodas zināšanu dēļ, vairāk nekā simt skolotājiem ir gan pārejošas darba nespējas lapas, gan papildus ir jāmācās latviešu valoda. Bērniem, kas nāk no mazākumtautību ģimenēm, ir svarīgi, ka pretī ir cilvēks ar labu valodu, lai tā netiktu iemācīta nepareizi.


Jā, tas ir izaicinoši, saprotot, ka drīz būs jāapgūst arī otra Eiropas Savienības valoda. Tas rada diezgan lielu spriedzi. Bet uzskatu, ka, pirmkārt, tas ir mūsu drošības jautājums, otrkārt, jau sen bija jānodrošina šiem bērniem iespēja sasniegt labāko, mācoties latviešu valodā.

– Tikai replika: tas bija jāizdara līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, un paaudze, kas tagad ir bērnu vecāki, tolaik jau būtu integrēti Latvijas sabiedrībā.

– Taisnība. Varu tikai teikt paldies bijušajam izglītības ministram Kārlim Šadurskim, kuram pateicoties mācības vidējā izglītības posmā tika uzsāktas latviešu valodā, un redzam, ka jaunieši pēc vidējās izglītības posma var turpināt mācības augstskolā. Bet jo agrīnāk to sāk, jo bērnam ir vieglāk pie šīs valodas nonākt. Šobrīd daudzi vairāk fokusēsies uz valodu un tikai tad varēs pievērsties saturam, nevis jau atnākt uz skolu ar valodas prasmēm. Bet nav ceļa atpakaļ, ir jāpāriet uz vienotu skolu un mācībām latviešu valodā.

Bērniem neviens nevēlas atņemt viņu identitāti. Mēs negribam viņus pārvērst par kaut ko...

– ...par latviešiem, piemēram.

– Bērni savā starpā runās savā valodā, bet ir jārada vide, kur jārunā latviski. Vēlamies iedot valodu, lai var sazināties. Esmu runājusi mazākumtautību skolās, un tur atzīst, ka vecākiem ir identitātes un valodas trauksme par to, kas būs viņu bērns. Tas ir milzīgs izaicinājums mazināt šaubas un bailes. Man liekas, ir ļoti svarīgi, ka vecāki spēj par to runāt arī ar skolotājiem un viņi spēj atbildēt. Arī pašvaldībām tas jāskaidro vietējai sabiedrībai. Jāveic ļoti liels skaidrojošais darbs gan mazākumtautību, gan latviešu vecākiem.

– Vai visās skolās, kur tas nepieciešams, būs atbalsta personāls?

– Es teiktu, ka šobrīd ir daudz atbalsta no valsts puses. Ministrija nodrošina finansējumu, un tas ir nodrošināts. Iespējas atrast cilvēkus, kas strādās, ir atšķirīgas. Rīgas skolām vieglāk, reģionos – grūtāk. Tas ir pašvaldības ziņā, kā miksēt atbalsta personālu, lai palīdzētu skolām. Arī ārpus Rīgas to var darīt, jo mums nav pašvaldību, kur ir tikai viena skola.

– Taisnība, tomēr iespējas ir atšķirīgas.

– Būsim godīgi – mazākumtautību skolām iespēja miksēt ir pietiekami liela, ja laikus sākts par to domāt. Izglītības pārvaldes vadītājs vai mērs skatās, kā būs labāk bērniem. Jā, grūtības būs tur, kur bijis vairāk mazākumtautību skolu nekā latviešu, bet esam runājuši par to, kā varam palīdzēt.

– Esat saņēmusi kritiku par lauku skolu slēgšanu, pašvaldības iebilst, tām ir dažādi argumenti. Jūs šo situāciju uzskatāt par noregulētu?


– Mums katram ir savs atbildības līmenis. Reizēm gribas, lai ministrs ir tas sliktais, bet ministrs skolas neslēdz. Ministrs var parādīt datus, ka lasītprasme ir samazinājusies, ka bērni burtus zina, bet nesaprot, ko lasa. Ja nevar saprast tekstu, tad nevar risināt arī matemātikas uzdevumus. Redzam 9. klases eksāmenos, ka bērni neizprot tekstu. Skolas atpazīst šo problēmu. Redzam, ka lasītprasmes un matemātikas rezultāti krasi atšķiras Rīgā, valstspilsētās, reģionu skolās un lauku teritorijās. Diemžēl ne par labu bērniem lauku teritorijās. Mēs noliekam bērnus nevienlīdzīgās pozīcijās.

Pašvaldības atbild par to, ka bērniem pie viņu iespējām tiks dotas vienādas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Ja pašvaldībai ir daudz naudas, tā var darīt gandrīz, kā grib, tikai jāsaprot, ka fiziku nevar mācīt klasē bez fizikas laboratorijas. Izveidojot lielāku skolu, pašvaldība spēj labāk pārvaldīt savus cilvēkresursus. Teritorijā var būt vairākas mazas klases, kurā katrā ir pieci līdz septiņi bērni, bet katrā no tām ir vajadzīgs skolotājs. Var šīs klases likt kopā, un būs vajadzīgs tikai viens skolotājs.

– Apvienotās klases jau ir vēsture?

– Tām no 1. septembra ir jābūt vēsturei, un pašvaldības ir skaidri pateikušas, ka to saprot. Ir viens izņēmums – Montesori pedagoģija.

– Vai, pēc jūsu domām, mazajām skolām nav nekādu plusu?

– Noteikti ir. Viens tāds un vienlaikus arī mīnuss – tur skolēni ir ļoti atkarīgi no viena skolotāja. Ja mazā skolā ir izcils matemātikas skolotājs, bet viņš aiziet vai saslimst, tad tur viss uzreiz beidzas. Nav pēctecības un nav atbalsta sistēmas – viņš ir viens.

Kā vienu no plusiem min to, ka mazā skolā ir gandrīz individuāla pieeja. Bet, atnākot uz pilsētu, bērni saka – viņi nav gatavi strādāt grupā, ir bail no lielāka cilvēku skaita. Kādas skolas direktors, kurš nāk no mazas skolas, man sacīja: “Es biju atšķirīgs savos uzskatos, un es tur neatradu sev līdzīgi domājošos. Aizejot uz lielu skolu, vidusskolā atradu piecus tādus pašus un jutos iekļauts.” Vardarbības elementu mazajās skolās bieži vien ir vairāk nekā lielajās, to pētījums rāda. Lielajās skolās ir iespējams piesaistīt papildu personālu, kas var palīdzēt, – psihologus, sociālos pedagogus.


Man pašai nav nekādu pretenziju pret mazajām skolām, bet jāsaprot, ka jāpasaka paldies mazajām skolām par derīgu, brīnišķīgu darbu, taču šobrīd, 21. gadsimta kontekstā, mums jāspēj domāt arī citādāk. Tas, ko es sadzirdu: mazās skolas ir vieta, kur drīkst izsūtīt bērnus ar mācīšanās traucējumiem un veidot nosacītus geto zem plakāta “viņiem tur ir klusāk un mierīgāk”. Tā vietā, lai iekļautu un palīdzētu apgūt kvalitatīvu mācību saturu, mēs patiesībā izstumjam viņus no sabiedrības redzesloka. Mēs neiemācām, kā viņiem funkcionēt sabiedrībā, kurā būs jādzīvo. Es domāju, ka tas ir speciālo prasmju un laika trūkums. Runājot ar speciālistiem un vērojot skandināvu kolēģu pieredzi – nē, mēs varam vienas skolas ietvaros veidot mazākas klases, izmantot atbalsta personālu, bet mācīt būt visiem kopā.

– Tomēr – kā var vienādot izglītības kvalitāti visā Latvijā?

– Centralizēto eksāmenu rezultāts ir sarkanā lampiņa, ka kaut kas nav kārtībā, un mums ir jāsaprot, kas: satura problēmas, pedagogu kvalitāte, sociāli ekonomiskās problēmas. Tūkstoš bērnu šogad nav varējuši pabeigt 9. klasi. Ir svarīgi katrā pašvaldībā apzināt, kas noticis. Es redzu to kā iespēju, jo vajadzīgs kvalitatīvs un labi apmaksāts pedagogs.

– Daļai vecāku ir iebildumi pret to, ka skolā joprojām turpina mācīt krievu valodu un nav citas izvēles. Cik ilgi tas tā turpināsies?

– Tas ir atkarīgs no skolas. Skola var piedāvāt citu valodu kā otro svešvalodu, tomēr daudzi vecāki izvēlas krievu valodu. Otras Eiropas Savienības valodas projekts, kam pēc trim gadiem jāstājas spēkā, lielā mērā saistīts ar drošību un informatīvās telpas pārvietošanu Rietumu, nevis Kremļa virzienā. Jāatzīst, ka joprojām ir darbavietas, kurās prasa krievu valodu. Teikšu, ka sabiedrībai ir jātiek skaidrībā, kā paši to redzam. Viens no rosinājumiem ir, ka mēs kā salīdzinoši maza nācija runājam angliski ar citu valstu iedzīvotājiem un to pieņemam kā bāzi, kad skolās izvēlamies otru Eiropas Savienības valodu. Jābūt trim iespējām, un redzu, ka varētu būt varianti: vācu, franču, spāņu valoda. Tas gan atkarīgs no skolas, kā tā spēj atrast risinājumu, un no skolotāju skaita. Redzams, ka pieejamā skaitā ir vācu valodas skolotāji. Ir skolas, kas svešvalodu pasniedzējus sameklējušas ārpus Latvijas, bet maz. Risinājumi ir.

– Jūsuprāt, izglītības sistēma ir smagnēja vai fleksibla?

– Mana pieredze rāda, ka medicīna un veselība ir ļoti konservatīvas attiecībā uz pārmaiņām, lai gan mēs no tām gaidām vislielākos izrāvienus un inovācijas. Tam ir arī savi plusi, jo konservatīvisms neļauj izdarīt lielas nevajadzīgas revolūcijas. Bet skolotāja loma mainās sabiedrībā kopumā. Tagad tā ir spēja vadīt jauno cilvēku starp dažādiem informatīvajiem kanāliem, palīdzēt iemācīties domāt. Pilnīgi citi uzdevumi.