– Esat santehniķis un apkures speciālists.
– Vēl metinātājs, nedaudz arī kalējs. Metālapstrāde arī.

– Rudeņos jums varētu būt karstākais darba laiks. Tuvojas apkures sezona, ziemai jāgatavojas.
– Gadījumi ir dažādi. Ir, piemēram, zemnieks. Viņš visu gadu licis naudu zemītē, tagad pārdota pirmā kartupeļu krava un beidzot ir ienākusi kāda nauda, kad var par komfortu padomāt.
Cilvēki rudenī iedarbina apkures. Pa vasaru kaut kas sarūsējis, atlūzis vai nolūzis, kaut kas aizmirsies un palicis neizdarīts no pagājušā gada, jo vasarā jau nevajadzēja to lietu. Nu – kā vienmēr. Kā vienmēr un kā visiem.

– Sanāk «spēlēt teātri» ar pasūtītājiem, ja kas ne tā izdarīts un pasūtītājs dusmīgs?
– Gribētos redzēt to cilvēku, kurš visiem vienmēr bijis labs... Es domāju, ka tāda nav. Kas vainojams? Vainojams var būt zvaigžņu stāvoklis. Bieži tas nav, bet nevaru teikt, ka nekad un nemūžam!

– Kādi ir būtiskākie ieteikumi iedzīvotājiem, lai santehnika ilgāk kalpo?
– Dīvains jautājums. (Pauze.) Tajā brīdī, kad kaut ko montē vai uzstāda, nevajag skatīties zemāko cenu! Cilvēkam parastajam tas nav redzams un nav saprotams, jo ražotājs trūkumus tik skaisti noslēpis un nomaskējis. Veikalā ir divi pilnīgi identiski ventiļi, kuriem viens un tas pats ražotājs, bet tikai, paņemot rokā, mēs jūtam, ka viens sver divreiz vairāk. Tas, kurš sver divreiz vairāk, nokalpo desmit gadu, vieglais reizēm pat pusgadu nenokalpo. Tā arī visa matemātika! Te vajag nedaudz zināšanas un sajūtas.
Diemžēl – mēs dzīvojam jau citā laikmetā. Lai mums visiem būtu darbs, jāražo salīdzinoši lēti krāmi. Krāmu jāražo daudz, tie bieži jāmaina. Tas ir gan ar automašīnām, gan apģērbiem, gan apaviem...
Ir nopietnas firmas, kuru ražotā santehnika maksā ne maz, un tā ir nopērkama specializētajos veikalos. Tiem ir mūžiņš, jā! Nokalpo divdesmit gadu, hroma pārklājums vairs nav tik spožs kā senāk, bet viss strādā.

– Un cik reižu dārgāk tas ir pircējam?
– Ja par 300 eiro nopirksim ārzemēs ražotu maisītāju, tas kalpos divdesmit – divdesmit piecus gadus, bet to jau nevienam nevajag, jo pērkam no lētā gala. Ir preces, kas jau no veikala plaukta būtu jānodod metāllūžņos, bet cilvēki dārgās santehnikas detaļas nepērk, pasaka: «Man ar lēto pietiks!» Jā, tās bieži maina, nopludina dzīvokļus. Tie, kuri jau remontējuši dzīvokli, to ir apdrošinājuši. Visiem ir, ko darīt! Apdrošinātāji strādā, santehniķi strādā, visi strādā. Un visiem labi.
Es esmu no tiem, kas nepērk to lēto, bet, ja saimnieks jau nopircis, noliek man priekšā un pasaka: «Es gribu šito!», – man nav variantu!

– Jūs viņam pasakāt, ka tur nekas labs nav gaidāms?
– Pasaku. Tie, kuri ieklausās, brauc uz specializēto veikalu un pērk sev dārgu santehniku. Un tādu ir daudz, bet runa jau nav tikai par santehniku...

– Kad mēs pie šīs mantu īslaicības nonācām? Ja atmiņa mani neviļ, agrāk viss kalpoja ilgāk un tik ātri nelūza.
– Līdz 2000. gadam bija skaidri redzama robeža: štrunts, labais un pavisam labais. Kad uznāca krīzes gadi, detaļas tika samestas vienā kaudzē un iesākās bardaks, no kura līdz šim brīdim neesam tikuši vaļā.

– Teātra spēlēšanā esat ievilcis arī savu dzīvesbiedri Zandu Puķāni? Tas bija viegli izdarāms?
– Nē! Pirmā atbilde bija: «Nekad, nemūžam! Ko tu esi iedomājies? Es taču nekāpšu uz skatuves!» Tas bija vēl tajos laikos, kad es spēlēju Lielvārdes Tautas teātrī. Pēc nelielas pauzes nonācu Suntažu amatierteātrī, kur bija pilnīgi savādāki cilvēki un pilnīgi savādāks teātris. Jā, varbūt ne tik profesionāls kā Lielvārdē. Reiz abi ar sievu bijām ekskursijā kopā ar suntažniekiem un arī ar režisori Skaidrīti Loginu. Viņa Zandai saka: «Klausies, atnāc, es tev iedošu vienu lomiņu ar vienu teikumu. Pamēģināsim! Ja nepatiks, nenāksi...»
Dzīvē tā notiek, kad velnam iedod mazo pirkstiņu, viņš paņem visu roku. Tagad ceturtdiena ir tā diena, kad mēs abi esam laicīgi mājās, kad jānomazgājas, jāpārģērbjas, jāpaskatās uz sevi spogulī un jāiet cilvēkos.
Teātra tekstus mēs mājās mācāmies katrs savā stūrī. Man vajag pilnīgu klusumu, tādēļ es nolienu pagrabā. Sievai savukārt skaļi jārunā pa visu dzīvokli. Tur mums nav vienprātības!

– Nereti ir izrādes, kur uz skatuves jāskūpstās. Režisori ģimenes stabilitāti arī ņem vērā un šādās ainās vīrs skūpsta savu sievu vai viņas draudzeni?
– 90% gadījumu – viņas draudzeni. Skūpsts ir... (Neilga pauze.) Ja skūpstās vīrs ar sievu, tur nav nekā interesanta. Ja skūpstās ar kādu citu, tur parādās tas, ko skatītājs uztver. Ka tas patiešām ir skūpsts. Teātros režisori ļoti reti mīlnieku lomās liek vīru ar sievu.

– Kura izrāde – paša spēlēta vai citur redzēta – uz jums ir atstājusi vislielāko iespaidu?
– Tā bija mana pirmā lielā izrāde Lielvārdes Tautas teātrī. Smaga izrāde ar daudz aktieriem par Pirmo Dziesmusvētku laiku, jaunlatviešu kustību, par tā laika dižgariem Dzidras Bļodones režijā. Izrāde notika Latviešu biedrības namā Rīgā, no kura tikko bija izvākušies padomju oficieri. Uz durvīm vēl zvaigznes. Skatītāji nāca klāt, mēs no «Lāčplēša» atbraukuši ar īstu alus mucu... Pati izrāde bija domāta tam laikam, bet darbs tika ielikts ļoti liels.

– Vai atceraties paša pirmo noķerto zivi?
– Jā. Man toreiz bija seši septiņi gadi. Tas bija kazrags, kuru varēja ķert bez āķa, iesienot diegā slieku. Kazragi iekodās katrs savā sliekas galā, un ar vienu slieku varēja divas zivis izvilkt.
Pirms Rīgas HES uzbūvēšanas Ogres upe bija fantastiski bagāta ar zivīm. Tur bija vimbas, laši, nēģi, nerunājot par pārējām zivīm.

– Mūsdienās Ogres novads ir makšķerniekiem draudzīgs vai pēc lieliem lomiem jābrauc kaut kur tālāk?
– Viss ir ļoti sezonāli. Pavasarī visi Latvijas makšķernieki ir atbraukuši uz Ogri. Līdz dambim uz nārstu nāk iekšā no Daugavas raudas, ziemas beigās Lobes ezers ir interesants asaru ziņā, pēc Daugavas samiem braucu uz Ķegumu. Ķegums, Lielvārde, Ikšķile. Samu te ir ļoti daudz, tikai ar to noķeršanu... Diezgan stingri jāpiešaujas un arī veiksmi vajag. Šovasar esmu noķēris 28 samus, pagājušo vasaru – 48, aizpagājušo vasaru – 71.

– Samu tiešām ir tik daudz?
– Samu ir ļoti daudz. Tikai visiem ne vienmēr veiksies. Ar Daugavu ir jāsasveicinās, pēc makšķerēšanas jāpasaka Daugaviņai paldies. Kas vēl jādara – nezinu. Jābrauc, jābrauc un jāmēģina!

– Jums ģimenē ir savas firmas receptes zivju gatavošanai?
– Sama karbonādei samu vajag ar svaru virs 5 kilogramiem. Izfilē – asaka ārā, āda nost. Zivi griež slīpās šķēlītēs un cep kā karbonādi.
Otra TOP recepte mums ir sama gulašs. Arī šim ēdienam samam jābūt virs 5 kilogramiem, jo no mazāka nekas prātīgs nesanāks. Zivi sagriež 3 x 3 centimetrus lielos gabaliņos, uz karstas pannas apbrūnina un tad liek sautējamajā katlā saldā krējuma mērcē sautēt. Te nu man jāatceras, ko par šo gardumu savulaik teica vecākais dēls: «Mamm, tev tā vista tāda īpatnēja šoreiz sanākusi!»
No lielām līdakām arī laba karbonāde sanāk, bet lielo līdaku man ir maz.

– Ja esat ārzemēs, pievēršat uzmanību santehnikai?
– Esmu bijis Somijā. Protams, ka pievēršu uzmanību, jo tā jau kā tāda profesionālā slimība. Makšķernieku mājā, divstāvu koka karkasa ēkā, mēbeles, putekļu sūcējs, televizors, ledusskapis ražoti Somijā un arī iebūvētais putekļu sūcējs ražots Somijā. Par santehniku nemāku pateikt.

– Kā noķert zelta zivtiņu? Jums tas ir izdevies?
– Nē! Mēģināju, bet nesanāca. Cerība ir, ka varbūt noķeršu.

Anita Zeiliņa,  Ogres Vēstis Visiem