Šoreiz apņēmos vienu – lai neiespaidotos, nelasīju, neklausījos nevienu runu apcerētāju – ne psihologu, ne politologu, ne antropologu, ne kādu citu «logu». Jālūko saprast, ko domāju pats – bez pamācībām no malas, arī nešpikojot ne no viena. Lai arī mana balss būs vientuļa, bet mana…

Vienīgi palasīju, kas varētu būt iedvesmas avots runu turētājiem – no tautas dziesmas četrām rindām un tautas dzejnieka Imanta Ziedoņa mutes. Imants Ziedonis – «re, arī zvaigznēs ierakstīts Tas pats, kas laukos plašos: Jāmeklē Sudrabs, tas baltais, kas trīc Tepatās – mūsos pašos.» Tautas dziesmiņa dzied par to pašu, vienīgi sirsnīgāk: «Riti, laimes kamolīti,/ Vecā gada vakarā, Satin sāpi, attin prieku/ Visa gada garumā!» Bet abu augsto personu konteksts izlīdzējies ar veco nozelēto miksli – kamēr vari, tikmēr dari, lai ir grūt, vajag spēt, stipram būt, uzvarēt… 

Klases audzinātāja stila morāle un pamācības

Jā, klausoties Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču un Ministru prezidenti Eviku Siliņu, sajutos kā palaidņa puika pirms liecības izsniegšanas, kad talanta trūkuma dēļ skolmeistars pēkšņi iedomājies sastrēbt visu, ko nav spējis paveikt agrāk. Tā sakot, jāuzticas savam moralizēšanas un augstprātības spēkam. Rinkēvičs būtu vismaz pamācījies no nievātā Andreja Upīša, kas «Zaļajā zemē», aprakstot krogus ainu, liek Upīšu Mārtiņam slavēt savu saimnieku pirms pagastveča vēlēšanām, jo Brīviņš savam priekšstrādniekam jau no rīta šim nolūkam bija saujā iespiedis trīs rubļus. Mārtiņš pāris mēriņu iespaidā svēto uzdevumu iesāka pilnā rīklē: «Lai tur saule kaut pa zemi ripo, kad tirgus diena – iet, kas grib. Darbs nav zaķis, Brīviņu kungs saka, kam vēl vajag rubli?» Krogā sēdētāji «no rīta, kamēr galvas vēl skaidrākas, neklausījās, visiem pašiem lietišķas sarunas. Tikai pašā viņā galā kāds zobgalis atsaucās pāri galdam: «Brīviņu priekšstrādnieks tur plātās. No jumta uz ecēšām lec, kad saimnieks pavēl.»».

Kas zina, vai augsti kungi runas raksta paši, vai to dara kāds cits, bet abos gadījumos «rakstnieka talants» sapinas tēlainās muļķībās: «Ir laiks atmest aicinājumus nelēkt uz ecēšām. Jo dažreiz ir jālec. Dažreiz pat tieši uz ecēšām. Un pats galvenais – jālec tur, kur paši lemsim lēkt. Tik augstu un tik tālu, kā paši nolemsim.» Par ecēšu izlēkāšanu nebūtu kādam jāatvainojas? Ne jau Jonītei, bet «kis, kis» kauna organizatoriem par valsts demokrātijas, reputācijas šķobīšanu, tērējot mūsu pašu nodokļu naudu. Runu sacerētāji netiek vaļā arī no Rinkēviča mantras – «a ja nu sanāk, a ja nu nesanāk». Kas tā par daiļrunības pērli?

Var sacīt smukas runas, bet, ja kritikas, paškritikas nav ne vienā acī, runas top neklausāmas. Nopietns latviešu valodas pratējs bez «lēkšanas uz ecēšām» noteikti norādītu arī uz citiem neveikliem, neloģiskiem izteikumiem, piemēram, «labāk smelt izlietu ūdeni, nevis staigāt ap spaini un neuzzināt, kas tur iekšā», ja skaidri zinām, ka izlietu ūdeni nesasmelt. Neviena vārda no prezidenta mutes par varas darboņu izlietajiem ūdeņiem, it kā nebūtu ne birokrātijas valgu ap iedzīvotāju, uzņēmēju kakliem, it kā veselības pakalpojumu sasniedzamība nebūtu kļuvusi par tās pretmetu – nesasniedzamību! It kā valstī nebūtu vairāk nekā piektās daļas ļaužu – trūkumcietēju, it kā labklājības ziņā mēs nebūtu pēdējie Eiropā, it kā izglītība būtu tik «stabila», ka reformu reformas nemirgotu gar acīm, nelikvidētu skolas un tās, kas vēl dzīvas, nesirgtu ar pedagogu trūkumu, kam galvenais iemesls ir jauniešu bailes no tik vāja prestiža profesijas. Ko līdz savādas «dzejas» apdvesti aicinājumi: «Nākamajā gadā veidosim jaunus stāstus un jaunus sapņus. Par mums. Par Latviju. Par mūsu laika brīnumiem: par uzņēmīgiem cilvēkiem, par drosmīgiem cilvēkiem, par neatlaidīgiem cilvēkiem, par mīlošiem cilvēkiem»? Ko līdz, ja tam ticēt ir tik apbrīnojami naivi?

Simboli jauši vai nejauši?

Ministru prezidentes uzstāšanās uzfilmēta Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kaut kā simboliski ļoti daudz spilgti sarkanas krāsas. Nu, jā, karogs mums sarkanbaltsarkans… Bet te viss sarkanā. Nepesteļosim, bet tonis prasa skaidrojumu. Arī par vietas izvēli. Vai tā nav tā pati vieta, kur ar lielu pompu svinēja pirmās vīriešu kāzas, tieslietu ministrei Inesei Lībiņai-Egnerei klāt esot. Tekstu grūti uztvert nopietni, jo frāžainības daudz. Arī loģikas par maz: «(..) vēlos uzsvērt – ikkatrs Latvijas cilvēks ir vērtība neatkarīgi no darba, ko veic.» Nedaudz iebilstu. Tiešām «ikkatrs», arī tie, kuru darbs ir krāpt, laupīt, zagt, slepkavot? «(..) Ik reizi pārliecinos – latvieši izceļas ar to, ka mūsos slēpjas talanti un pretstāvēšanas spīts. Pret netaisnību, pret vardarbību, pret agresiju.» Pēdējiem teikumiem pievienojos, jo arī es biju pret morālo vardarbību Doma laukumā 6. novembrī, kur gaisā slējās arī Evikas Siliņas dūre… Ak, šī nevaldāmā, strostējamā klase – tauta!