Jau Rainis teicis – «mēs maza cilts, mēs liela tik, cik mūsu griba». Neskaitāmi pagājības piemēri stāsta ne vien par mūsu lāčplēša spēku, varonību, bet diemžēl arī par kangaru dabu un nodevībām. No līdzīgām pretrunām nav pasargāta neviena maza tauta, kas tikai ar saviem spēkiem vien nespēj sevi pasargāt. Tālab arī turamies pie domas, ka neesam vieni, ka esam Eiropas Savienībā (ES) un NATO.
Ļoti pamācoši ir neaizmirst vēsturi. Izsenis, piemēram, jau tālā 2003. gada sākumā, kad nebijām ne ES, ne NATO, Irākas kara priekšvakarā, Francijas prezidents Žaks Širaks asi kritizēja Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu līderus, tajā skaitā arī Latvijas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu par atklātu atbalstu ASV pozīcijai. Širaka slavenais vēstījums jaunajām kandidātvalstīm bija tāds, ka «tās ir palaidušas garām lielisku iespēju paklusēt». No neērtās situācijas izkļūt līdzēja mūsu prezidentes stāja un diplomātes talants. Vairas Vīķes-Freibergas reakcija bija mierīga, diplomātiska un principiāla. Viņa uzsvaru lika uz Latvijas tiesībām paust savu nostāju starptautiskos jautājumos, pat ja tā atšķiras no lielvaru viedokļa. Viņa akcentēja, ka valstīm, kuras piedzīvojušas okupāciju, drošības jautājumi (un ASV loma tajos) tiek uztverti īpaši nopietni.
Pasaule mainās. 2014. gadā Krievija, pārkāpjot pašas apsolītās garantijas, okupēja Krimu un daļu Ukrainas teritorijas pārņēma savā kontrolē, sarīkoja falšo referendumu par šo zemju pievienošanos Krievijai. 2014. gada 27. martā ANO Ģenerālās asamblejas atklātā balsojumā tika pieņemta rezolūcija, kas atkārtoti uzsvēra atbalstu Ukrainas teritoriālajai nedalāmībai tās starptautiski atzītajās robežās un pasludināja par spēkā neesošu Krimas referendumu. Tas biedēja arī mūs. Atminos, kā medijus pāršalca ASV prezidenta Obamas vēstījums: «Lai tik pamēģina!» Un «pamēģināja»! Kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu 2022. gadā, esam drošināti ar «ne collu, ne centimetru, ne kvadrātcentimetru!».
Kas mums atlicis? Uzticēties un stiprināt savas militārās spējas, izpildot NATO prasības, nezaudējot savaldīšanos. Lai kādi vēji arī pūstu, ASV ir un paliek NATO un ES stratēģiskais partneris. Situācija mainās pa minūtēm. Davosas forumā norunātais atkal tiek vests uz Maskavu pie Kremļa «lielā kunga». Un? LSM ziņo: «Krievija negatavojas izbeigt karu Ukrainā – to pēc ceturtdien Maskavā aizvadītās Krievijas diktatora Putina un ASV prezidenta Donalda Trampa īpašā sūtņa Stīva Vitkofa, Džareda Kušnera un Džoša Grīnbauma tikšanās paziņoja Kremlis. Putins vēlas, lai Ukraina piekāptos teritoriālajos jautājumos, ko Kijiva nav gatava darīt. Piektdien Abū Dabī tikās Ukrainas, ASV un Krievijas pārstāvji, lai runātu arī par Ukrainas teritorijām.» Rezultātu vienkārši nav.
Zelenskis Davosā paudis asu viedokli, ka «Eiropai ir nepieciešama kopēja armija, lai aizstāvētu sevi. Ja Putins izlemtu ieņemt Lietuvu vai uzbrukt Polijai, no kā gaidīt atbildi? NATO pašlaik eksistē, pateicoties uzskatam, ka ASV rīkosies, nepaliks malā un dosies palīgā. Bet ja nu ne?». Vesela buķete starptautisku biedu – Venecuēla, Irāna, Grenlande, Gaza, kuru ēnā zagšus ieslīd Ukraina. Ko mēs paši, kuriem bez starptautiskas laipošanas, žonglēšanas nekas cits neatliek?
Bijušais premjers Māris Kučinskis norāda, ka ārlietu ministre Baiba Braže vairāk nodarbojas ar intrigām, par Valsts prezidentu Edgaru Rinkēviču nav skaidrības, vai viņš ir prezidents, kurš varētu ņemt lietas savās rokās, savukārt premjere Evika Siliņa, šķiet, vēl tikai lemj, vai viņa grib «būt dīva visās šajās ārpolitikas attiecībās vai ne». Kā zibens no skaidrām debesīm uzplaiksnījis Saeimas priekšsēdētājas Daigas Mieriņas «mēģinājums» parakstīt atbalsta vēstuli, kas lišķīgi aicina piešķirt Nobela prēmiju Donaldam Trampam. Nemēģināja! Parakstīja! Klausoties valsts prezidenta skaidrojumu LTV, skaidras valodas vietā vecais smiekls no senā «Dadža» – «domādams neizdomāsi»: «Pārrunājām arī koordinācijas mehānismus, arī sadarbības mehānismus, saskaņošanas mehānismus. Jāsaka, ka šajā gadījumā es tomēr gribētu uzsvērt, ka šeit ir bijušas problēmas un kļūdas un nav pieņemams veids, kādā varbūt mēs savstarpēji šos sarunu un koordinācijas procesus komunicējam. Ārpusē, kā varbūt tas ir izskanējis, un es domāju, ka šeit nākotnē mums ir arī cieša apņemšanās savstarpēji šo te mehānismu uzlabot.»
