Kas ir okupācija? Tā ir citas valsts teritorijas sagrābšana ar bruņotu spēku un savas pārvaldības ieviešana tajā. Latvijas gadījumā korekti lietot arī jēdzienu «aneksija», kas nozīmē «kādas valsts teritorijas vai tās daļas okupēšanu un vardarbīgu pievienošanu citai valstij».
Tagad skaidrs jebkuram domājošam cilvēkam, ka 1940. gada 17. jūnijs – Latvijas Republikas okupācija tika izlemta jau gadu iepriekš ar tā saucamo Molotova – Ribentropa paktu, kura oficiālais nosaukums bija – Neuzbrukšanas līgums starp Vāciju un PSRS, kurā bez oficiālā teksta bija arī slepenie protokoli, kas noteica pasaules sadalīšanu interešu sfērās. Latvija, Igaunija, vēlāk arī visa Lietuva tika iekļautas PSRS interešu lokā, kur teikts, ka «teritoriāli politisko pārkārtojumu gadījumā Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža ies pa upju Narevas, Vislas un Sanes līniju. Abas valdības šo lietu risinās «draudzīgas abpusējas vienošanās ceļā».
Latvijas okupācija loģiskā secībā
Jau nedēļu pēc pakta parakstīšanas sākās Otrais pasaules karš. Par šī kara sākumu parasti uzskata Vācijas iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Jau 17. septembrī Polijai uzbruka arī PSRS. Tā paša gada rudenī, ticis galā ar Poliju, Staļins ķērās pie «Baltijas jautājuma». PSRS pieprasīja Baltijas valstīm parakstīt «starptautiskās palīdzības» paktus un izvietot Baltijā savas karabāzes. Staļins ieguva dubultu labumu – dabūja būtisku, plašu pieeju pie Baltijas jūras, ar vienu zābaku iekāpjot okupācijai nolemtajās valstīs. Šo valstu iespējas pretoties faktiski bija padarītas par bezcerīgām. 1939. gada rudenī Latvijā izmeta padomju karabāzu tīklus, kuros sapinās Ulmaņa diktatūras gļēvums un bailes.
Nākamās vasaras notikumi bija skarba, nolemtībai pakļauta nenovēršamība: 16. jūnijā Maskavas ultimāts, 17. jūnijā krievu armijas ienākšana pa laipni un plaši atvērtām durvīm, par ko vēstīja vadonis Kārlis Ulmanis savā radio uzrunā, kurā bez vārdiem «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās» daudz smagāks bija teiktais, kam nebija vajadzīga ne tautas piekrišana, ne parlamenta akcepts: «Kopš šā rīta mūsu zemē ienāk padomju karaspēks, tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu.» Saeimu vadonis bija patriecis 1934. gada 15. maijā: Ulmanis abi ar Valsts prezidentu Kviesi bija veikuši valsts apvērsumu, par ko tā laika Sodu likums paredzēja mūža ieslodzījumu. Neskatoties uz to, šodien Ulmanim «pašā Rīgas vidū piemineklis stalts…». Politiķi, vēsturnieki šim laikam pieskaras maigi un izvairīgi. Var piekrist vēsturnieka Aivara Strangas atzinumam, ka Ulmanis nepretojās nekādi – pat ne diplomātiski. Kad padevās PSRS spiedienam par karabāzēm, vēl satriecošāka bija prezidenta kritika pašmāju opozīcijai, kas cēla trauksmi par draudiem Latvijas neatkarībai: «Ar visu vajadzīgo stingrību valdība apklusinās baumu fabricētājus un atbrīvos sabiedrību no visādiem citiem nīkoņām, nespēka, baiļu un briesmu sludinātājiem un iekšējās vienības šķēlējiem.»
Neatkarība neiekrita klēpī
Vēsturi tulko, pārraksta. Nedrīkstam aizmirst Atmodas laika cilvēkus, autoritātes, kas veidoja, stiprināja sabiedrisko domu. Piemēram, 1988. gada Radošo savienību plēnumā populārais vēsturnieks, komentētājs Mavriks Vulfsons tiešā tekstā no augstās tribīnes Latvijas kompartijas pirmā sekretāra Borisa Pugo klātbūtnē atmaskoja mītu par sociālistisko revolūciju un 1940. gada 17. jūnija notikumus nosauca īstajā vārdā – okupācija, kas sinhroni īstenojās Baltijas valstīs. Vien drosmīgā Somija pretojās PSRS un Ziemas karā zaudēja vairāk nekā 70 000 vīru, daļu teritorijas, bet nosargāja Somijas neatkarību.
Latvijas neatkarības atjaunošanā galveno paveica Latvijas Tautas fronte, kad visa tauta bija fronte. Nevar neminēt «Helsinki 86», rakstnieku, politiķi, diplomātu Jāni Peteru, arī Maskavas demokrātus, piemēram, Juriju Afanasjevu – vēsturnieku, institūta direktoru, kas publiski atzina, ka Baltijas valstu iekļaušana PSRS 1940. gadā bija okupācija, nevis brīvprātīga pievienošanās. Šāda nostāja 1990. gadā Krievijā bija nedzirdēta! Nevar aizmirst Krievijas Federācijas prezidentu Borisu Jeļcinu, demokrātu sabiedroto Aleksandru Jakovļevu, kas tandēmā ar Vulfsonu PSRS Tautas deputātu kongresā panāca, ka Ribentropa – Molotova pakts tika atzīts kā nelikumīgs no parakstīšanas brīža: tātad arī Latvijas okupācija un iekļaušana PSRS sastāvā nelikumīga! Vēlāk sekoja 1990. gada 4. maija Deklarācija par neatkarības atjaunošanu. Visbeidzot 1991. gada 21. augusta Konstitucionālais likums «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», kas pavēra ceļu neatkarībai.
