Vectēva Augusta mazdēls savu vectēvu nekad neieraudzīja, jo piedzima 1949. gadā: abu starpā apaļi 50 gadi. Es mīlu tevi, vectēv! Uz bildes grāmatā «Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri» vectēvs tik jauns, skaists un «stiprs un lepns kā velns»… Tas, ka tik sāpīgi pietrūkst kaut mazas mākoņu strēles no dzimtenes debesīm, smeldza vēlāk, kad bija parakstīts spriedums par izsūtīšanu uz mūžu bez tiesībām atgriezties mājās. Viņu nošāva 1942. Vēlamies, lai 14. jūnijs, 25. marts nekļūst par uzplēstu rētu datumiem. Tās ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienas, kad atceramies tūkstošiem bez vainas vainīgo, no kuriem daudzi palika nežēlības, bada, aukstuma mocītajā Sibīrijā un mājās nepārnāca.
Nav pirmā reize, kad rakstu par tēvu, vectēvu, bet, cienījamais lasītāj, neviena cita, kurus šajā ziņā tik tuvu esmu iepazinis, man nav. Palikušas dažas, retas relikvijas. Goda vietā ir vectēva bilde, arī «Cēsu Nedēļas» karte ar atbildīgā redaktora Augusta Upenieka parakstītu kodolīgu tekstu: Šīs kartes uzrādītājs Andrejs Sniķeris ir laikraksta «Cēsu Nedēļa» korespondents. Lūdzam atbalstīt viņu pie viņam uzticētā pienākuma izpildīšanas. (1929. gada ieraksts). Tātad mazdēls Andris ir sava vectēva Augusta kolēģis, arī kolēģis savam tēvam – mūsu avīzes leģendai Ojāram Upeniekam, kā par viņu laikraksta 2003. gada 11. novembrī (Ojāros) rakstījis šīs pašas avīzes žurnālists Jānis Mozulis. Ļoti pārdzīvoju. Starp citām relikvijām tēvs atstājis sevis paša uzņemtu fotogrāfiju, uz kuras redzama māja, no kurienes nakts vidū tēvs Augusts ar dēlu Ojāru devās baisā, neziņas pilnā ceļā. Bildes mugurpusē Ojāra rindas skrupulozā, bet jūtīgā, tādā kā nervozi šķautņainā rokrakstā. Citēšu vārds vārdā.
No šejienes /Valmiera, Rīgas iela 78 (Aumiņa mājas)/ 1949. gada 14. jūnijā tēvu un mani izsūtīja uz Sibīriju. Bija piektdiena, 13. jūnijs. Es biju Valmieras vidusskolas 11. klasē nolicis priekšpēdējo eksāmenu – fizikā. Pievakarē ar klases biedriem Hariju Preisi, Gunāru Gaumigu un Linardu Pelsi pasēdējām Gaujmalas paviljonā, iedzerdami pa aliņam (Rīgas gaišajam pielējām drusku porteri). Pēc tam es aizgāju pie savas meitenes, bet viņai bija no laukiem atbraukusi māte… Devos mājās. Bija silta, silta, skaidra pusnakts. Vecpuišu parkā ziedēja jasmīni. Bet kālab mazajā Ziloņu šķērsielā sabraukts tik daudz smago automašīnu? Es tikai paraustīju plecus. Mājās tēvs ar pamāti nebija gājuši gulēt, abi stāvēja uz apmargotās platformiņas (kaut kas līdzīgs lodžijai otrajā stāvā) un vērās naktī, pačukstus sarunādamies. Jā, kaut kādas neskaidras priekšnojautas par kaut ko noteikti draudošu šovakar bija cirkulējušas. Bet kas tas īsti būs, neviens nevarēja iedomāties, par tūkstošiem un tūkstošiem aizdzīšanu uz Sibīriju jau nu nepavisam.
Es pateicu par tām automašīnām Ziloņu ieliņā. «Lai nu kam, man klāt neķersies,» tēvs nosprieda. Viņš pieļāva, ka var kādu apcietināt, bet ne jau viņu – vienkāršu pilsētas avīzes redaktoru, vēlāk arī šoferi, ar ko piepelnījās: laikraksta rocība nebija spoža. Par to, ka varētu ķerties klāt arī «vainīgo» ģimenes locekļiem, grūst iekšā lopu vagonos arī sievas, mātes, bērnus, vecīšus, neviens pat ļaunākos murgos nevarētu nosapņot.
Gājām pie miera. Divos un piecpadsmit minūtēs (paskatījos pulkstenī) pie durvīm dauzījās. Es atvēru. Trīs privātās drēbēs, vairāki sarkanarmieši ar šautenēm. Sākās Golgātas ceļš.
Pēcvārdam. Būtu netaisnīgi nepieminēt. Tēvs šad tad dusmojās par Ulmaņa slavināšanu. Līdz pat mūsdienām! No kurienes slavas dziesmas? No paša «vadoņa» pasūtītās, cenzētās preses, tajā skaitā bija arī Emīlija Benjamiņa, dzimtenē atzīta par «preses karalieni», viņa kļuva par vienu no tā laika bagātākajām sievietēm Eiropā un bagātāko cilvēku starpkaru periodā Latvijā. Valmieras puikas bija audzināti patriotiskā garā. Ienākot krieviem, viņi bija satriekti un jutās nodoti. Vidusskolēni bija ne vien labi audzināti, bet arī gudri: tā laika izglītība bija augstā līmenī. Puikiņas nevarēja piedot Ulmanim. Par «es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās» 1940. gada 17. jūnija runā daudz smagāki ir citi vārdi: «Mūsu zemē kopš šā rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu.» Protams, nevar vēsturi tulkot pēc – kā būtu, ja būtu. Bet «daudzi Golgātas ceļa gājēji», zinot savus likteņus, būtu situšies līdz pēdējam vīram.
