Protams, katrs talcinieks pelnījis cieņu, atzinību par padarīto. Vienīgi... kaut kā nepiedienīgi to visu apdziedāt. Jo talcinieku tūkstošus, mēslu tonnas, kubikmetrus drīzāk prasās uztvert kā mūsu vājumu, nevis spēku. Spēks būtu tad, ja “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu” un “ne maisa dzimtenei”! Bet ir, kur blakām labi dzīvo un ar “sidraba birzi” sadzīvo “ne mana cūka, ne mana druva”. Kāpēc tāds sazvērniecisks klusums visu gadu starp talkām?
Ko sludina apdziedātāji savās Lielās Talkas mājaslapās? “Lielā Talka ir lielākā Latvijas nevalstiskā (par valsts naudu – A. U.) kustība, kas balstās uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, atveseļošanā un labiekārtošanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu. Savas pastāvēšanas otro desmitgadi 2019. gadā Lielā Talka aizsāka ar jaunām vēsmām vides domāšanā, aicinot cilvēkus plašāk domāt un rīkoties, lai iznīdētu vides piesārņojuma cēloņus, ne tikai sekas, kā arī atveseļotu mūsu izpratni par cilvēka un dabas mijiedarbību. Lielās Talkas kustības pamatā ir gudri organizēta sabiedrības iesaiste, iekļaujot visas pašvaldības, skolas, biznesa jomas partnerus, medijus, diasporas organizācijas, un, protams, pats galvenais – katru atsaucīgo talcinieku!” Nekā cēlsirdīga neredzu, jo Lielā Talka ir viena no tā saucamajām nevalstiskajām organizācijām (NVO), kas piezīdušās valsts (mūsu!) naudai, dzejo idejiņas un taisa projektiņus.
Nu labi, lai! Bet vai tā jātīksminās par sevi un jālielās? Dažs labs lozungs liek nodurt acis. No tādas dižošanās kādā galvā gluži neviļus izaug uzpūtīga augstprātība, ka, piemēram, ar talkām mēs kļūsim par tīrāko un zaļāko valsti pasaulē. Kā tur bija? Lielīb` naudu nemaksā… Jo, kamēr talkosim, neba igauņi, neba lietuvieši, neba citas krietnas tautas ieaugs mēslos. Oskars Vailds savulaik teicis, ka “visi mēs vārtāmies dubļos, bet daži no mums veras zvaigznēs”. No tā gan izriet, ka prasās satīrīt savus dubļus, lai tīra sēta un gaišākas debesis visiem.
Talkas nelabo cēloņa sakni. Tāpat kā neko nelabo morāliskā mēlnesība, ka piesārņotājam, nabadziņam, pietrūcis bērnības glāstu, pamācošu pasaku, pakratīta pirksta un labas skolas. Mūsu pagasta bijušās daiļdārznieces Marutas balss no debesīm uzmundrina joprojām: “Mēs paliksim mūžīgā sacensībā: cik ļaunais piegānīs, tik labais satīrīs.” Protams, kāds arī apdomājas un nokaunas. Taču tā nav izeja, un pats sauklis, ka talkas padarīs Latviju par tīrāko zemi pasaulē, ir padumjš un amorāls. Jo māksla nav izmēzt, māksla ir nepieķēzīt.
Jūtos saviļņots, ka Ogres novads Lielajā Talkā jau labu laiku kā nepiedalās. Esmu izbraukājis novada pilsētas, pagastus, kas rūpīgi sakopti, par Ogri nemaz nerunājot. Katrā miestā darbojas kāds ainavu speciālists, kas ar saviem palīgiem spīdoši paveic ikdienas darbus, lai talkas nebūtu nepieciešamas. Arī manā Ķeipenē Zintas Vingres vadībā lieliski savu darbu veic Sņežana, Māris, dažkārt arī citi palīgi. Lielisks privātā un publiskā sektora sadarbības piemērs ir Agitas un Rolanda Celmiņu pludmale pie Plaužu ezera, kur pastāvīgu atbalstu sniedz Taurupes pagasts ar pārvaldes vadītāju Jāni Stafecki priekšgalā. Jaukā atmiņā pēdējo gadu kafejnīcu dienas pie ezera ar sirsnīgu aicinājumu “Baudi Plaudi!”.
Pie ezera stingra kārtība, kur “caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu” un ūdens motocikli vairs nejoņo. Nevaru aizmirst kādu dienu pirms lielās talkas. Krastā pieairējas gumijas laiva ar trim makšķerniekiem. Vēroju un nevaru atraut acis, cik mierīgi un rūpīgi dziļo “dzelmju” arāji melnajos atkritumu maisos savāc visu lieko no laivas dibena. Pieeju, apsveicinos un paslavēju, kādi kārtīgi zvejnieki no Rīgas. Kad pajautāju, kur liks tos līdz “ūkai” piebāztos maisus, attrauc cits caur citu: “Kā, kur? Vedīsim mājās uz Rīgu, kur mums savi konteineri un sava kārtība!” Vēl noriskēju ar jautājumu: “Kā ar lielo talku?” “Kāda talka? Re, kur mūsu talka!” tā viens no viņiem. Vēlāk pludmales saimniece Agita man pasmaidīs kā tuvam radam: “Mums te nav nevienas dienas, kad nebūtu savas talkas…”
Izeja nav talkās, bet sirds apziņā, kas kārtību uztur pastāvīgi, nevis šā tā pieslauka – vienai lozungos novazātai dienai… Pirms daudziem gadiem Viktors Avotiņš par talku īsto dabu uzrakstīja klusi, bet ar skaļu atbalsi: “Sakopta sēta nav tā, kur bijusi talka, sakopta sēta ir tā, kur talka nav vajadzīga.”
