Kā muzikants esmu ielāgojis, ka vislabāk varu nodziedāt tad, kad zinu, ka neviens manī neklausās. Bet, lai nezaudētu īstumu, arī uz skatuves jāmēģina dziedāt tā, it kā neviens tevī neklausītos. Reiz cienījama dāma draudzīgi pamācīja, ka muzicējot mazāk vajag pieri raukt un citādi vaikstīties. Varēju tikai izstomīt: “Ja sākšu uzmanību pārmēru pievērst un sirdi izkaisīt kaut kam citam, kam ar pašu dziesmu maz sakara, kas tad paliks pāri no dziesmas, kurā jāieliek visa sirds?”
Vakarā redzu, dzirdu, kā dzied Intars Busulis duetā ar Paulu Saiju. Jauko, avota dzidro meiteni daudz nevēroju – skaistuma un dabiskuma glazūra, bet gluži šokē Busulis – cik viņš smalki sapludina savu balsi ar burvīgo Saijas dziedājumu! Tik ļoti atdod sevi dziesmai, ka arī viņam varētu kāds ieteikt drusku piebremzēt ar mīmiku. Nē, mīļā sirds, tur visa ir ne par daudz, ne par maz – viņi ir atslēgušies no matērijas traucēkļiem un pacēlušies gara gaisos. Ja būtu šis priekšnesums jānosauc vienā vārdā, tad precīzāku par Patiesību nezinu!
Kad klausos kādā konferencē, kādā mākslīgā “Lampā”, gribas nekautrīgi paaicināt –lūdzu, vienkāršākus ģīmjus un netēlot! Netēlot, lai aiz smieklīgi salkanās, mietpilsoniskās etiķetes neslēptos ne vadlīnijas, ne partejiskās tēzes, ne to demagoģisko leļļu komiskās maskas! Dažbrīd tukšums tāds, ko agrāk dēvēja par kolhoza gada pārskata sapulces protokolu.
Kāpēc tāds iespaids? Tāpēc, ka neviens nerunā tik atklāti – it kā viņā neviens neklausītos. Un tā ik dienas – viens neīstums! Vai par 300 000 eiro bērnu iepazīstināšana ar konkrēta Skauģa maizi ir īsta, cēla darbība? Izskatās, ka vienkārši smaržo nauda! Vai arī TV “Kas notiek Latvijā?”, kurš no tēliem īsts – Domburs vai Siliņa –, neviens pat nešaubās!
Te ekrānā parādās arī Arvila Ašeradena (JV) tāds kā ieburzīts, nesavākts portrets. Stomās, kunkst, ka budžets būšot pats sarežģītākais viņa politiskās karjeras laikā. Ašeradens nezina, kas ir karjera? Tā ir sekmīga, apzināta izvirzīšanās darbā vai citā darbības nozarē, līdz ar to arī popularitātes, slavas sasniegšana. Ja ielāgojam jēdziena saturu, nesanāk tā, ka šajā gadījumā vai nu paša finanšu ministra centieni apmetuši kūleni, vai slavas pakāpieni apgriezušies tik otrādi, ka karjera gāžas zemē gravitācijas spēka ieslēgtā ātrumā?
Televīzija rāda sižetus par problēmām skolās, par grūtībām, sarežģījumiem, pārdzīvojumiem, pārbaudījumiem, jā, arī par sāpēm! Lūdzams, nevajag šos jēdzienus bāzt zem visnelietīgāk nodrāztā vārda “izaicinājums” nozīmes. Izaicināt var uz kašķi, divkauju, nevis tas varētu līdzēt izskaust visatļautību, kuras dēļ skolotājam nereti jāpamet darbs.
TV rāda pedagogu konferenci “Par nākotnes profesijām”, kur it kā jāizloba tās pašas neīstās “Lampas” cienīga pedagoģiska atklāsme – “kā sasniegt izcilību un arī cieņu”. Visās malās video vizualizācijas ar shēmām, bultām, rimbuļiem, bimbuļiem, kas gluži instinktīvi prasa – cik tā IT specu noformētā “konference” izmaksājusi un cik sableķots augstākā ranga lektoriem, visu ekspertu ekspertiem?
Odiozā Augstākās tiesas Civillietu departamenta senatore Sanita Osipova savus atklājumus pedagoģijā vaļā klāj izteiksmīgi un – cik mātišķi, tik tukšvārdīgi: “Mīļie skolotāji, kopiet savos skolēnos brīvības izjūtu, brīvību, kura nozīmē uzņemties atbildību, atbildību par to, kādas izvēles mēs izdaram (te gan bija jālieto garais ā), kādus vārdus mēs runājam, šo brīvību nevis kā patvaļu… Un tā tālāk, tā tālāk, kā tukšvārdībā pieņemts – vīterot, nepasakot neko. Arī nepasakot to, ka atbildība, likums, noteikums automātiski atņem, iegrožo lielu daļu daudzinātās bērnu “brīvības”. Atzīstos – no kauna novērsos, aiz rūgtiem smiekliem nevarēju…
