Šajā viedoklī nepretendēju uz neapstrīdamu īstenību, vienīgi mēģināšu balstīties uz vispārzināmo un dzīves pieredzi. Kas ir stress? Cilvēka vai dzīvnieka organisma un psihes kompleksveidīgā reakcija uz emocionāli ļoti spēcīgu kairinājumu, signālu, pēkšņu sarežģījumu. Stress ir arī sava veida aizsargreakcija, kas organismu pasargā no lielākām nepatikšanām un palīdz koncentrēties tūlītējai darbībai, piemēram, pirms eksāmena, sarežģītā ceļu satiksmes situācijā, kad veltīgi saukt – “tikai mieru, mieru, mieru!”. Tas palīdz līdz galam pabeigt nepieciešamu darbu, aktivizē organismu un mobilizē lielākai slodzei, lielākam rīcības ātrumam. Jā, stress paaugstina arī dažādus veselības riskus, kā arī izprovocē uz pārgalvību. Ilgstošs stress var novest pie izdegšanas, depresijas, nemierīga, trauksmaina miega vai pat pie pilnīga bezmiega. Īslaicīgs stress palīdz mobilizēties, ilglaicīgs izsmeļ organisma fiziskās un psihiskās rezerves.
Kā varētu sev palīdzēt? Uzreiz gribas kliedēt gana izplatīto mītu: ierauj simts gramus vai, vēl labāk, visu pusstopu, un tad tev paliks labāk! Nav jau arī noslēpums, ka laikā un vietā izrauta “čarka” var nomierināt, bet ne atrisināt problēmu. Ja čarkosi tālāk, jārēķinās, ka pamostoties problēma nebūs pazudusi. Tā sāpēs dziļāk, asāk, turklāt lielie kreņķi būs papildināti ar nelabu dūšu. Džims Rons secina: “Agrāk es sacīju, ka ceru, ka viss mainīsies. Pēc tam es sapratu, ka ir tikai viens veids, lai viss mainītos, – darīt to pašam.” Diemžēl ar smagiem dvēseles stāvokļiem cīnīties vienam pašam var sanākt nesekmīgi, kā to savulaik piedzīvoju arī pats. Bet, labi, netieksimies medicīnā, bet aplūkosim dažus pilnīgi nekaitīgus padomus, kuri, ja nepalīdzēs, vismaz nekaitēs noteikti. Dažkārt palīdz atteikšanās no rozā brillēm, kas bieži uzliekas uz acīm jauniem ļaudīm (un ne tikai jauniem), kas iemīlējušies vai kā citādi iekūlušies līdzīgā “apmātībā”.
Kad uz acīm rozā brilles, cilvēks redz to, kā nav, un neredz to, kas ir. Tā draudzībā, tā brālībā, tā mīlestībā, tā naidā, tā politikā, tā parastā ikdienā. Kad rozā brilles, tad tiekam aplaimoti ar laimes hormoniem, kas veicina labpatikas bioķīmiskos procesus. Ja šo hormonu līmenis pazeminās, pieaug nepatikas un stresa izraisītāju aspektu līmenis, kas signalizē, ka jānoņem mānīgās brilles un jāsauc palīgā sevi – sev pašam! Mūsu vislielākais trūkums ir tāds, ka mēs pārāk ātri nolaižam rokas. Vispareizākais ceļš uz veiksmi – visu laiku mēģināt vēl vienu reizi, bet neveiksme – tā ir kārtējā iespēja atkal sākt no jauna, taču jau gudrāk… Taču, kā teicis Dalailama, ja problēmu var atrisināt, nevajag par to uztraukties. Ja problēma ir neatrisināma, uztraukties par to ir bezjēdzīgi. Visbeidzot šajā sakarā mums jāiemācās saprast, ka mēs no objektīvās īstenības neuztveram visu, bet tikai daļu. Turklāt uztveram katrs citādāk, savādāk, arī – tekstos, zemtekstos… Mēs neuztveram visu īstenību, nemaz nerunājot par patiesību, kuras dažkārt nav vai ir neiespējama.
Ko es varu pats? Visas dienas garumā varu atrast 2,5 stundas brīva laika, lai no rīta stundu pavingrotu, bet pēcpusdienā vismaz stundu laika, lai nostaigātu obligātos 6000 soļu. Ceturtdienās dvēseles dziedināšana pusotras stundas garumā. Tad mēs 6–7 vīri dziedam, un acīmredzamo ietekmi uz garīgo pacēlumu atzīstam visi. Tātad kaut kas nostrādā daudz labāk un ļoti dabiski – bez antidepresantiem. Tur pleci atvirzās uz aizmuguri, krūškurvis uz priekšu, mugura iztaisnojas, kas esot labākais pašapziņas dziednieks. Turklāt zinātniski pierādīts, ka muzicēšana (dziedāšana tā pati muzicēšana vien ir) palīdz atvērt prātu, trenē atmiņu un notiek visos laikos vienlaicīgi – tagadnē, pagātnē, nākotnē.
Mācos no dēla, kas gulēt vakarā iet deviņos, bet rītā ceļas jau pussešos. Godīgi! Mācos, bet nesanāk… Nesanāk aizvērt muti televizoram, telefonam, jo gaidām zvanus un ziņas no mūsu mīļajiem. Gaidām un sagaidām. Par stresiem nestresoju, izmantoju to labās īpašības un bieži vien līdz nelāgajām nemaz nenonāku.
